Augšdaugavas novada Nīcgales pagasta Nīcgales ciemā dzīvo astoņdesmit sešus gadus vecais Staņislavs Ružāns, kurš savas darba gaitas sāka kā agronoms kolhozā, strādāja rajona un republikāniskajā laikrakstā, pēc tam vairāk nekā desmit gadus bija pasniedzējs tehnikumā un, aizgājis pensijā, ņēma rokā pildspalvu un jau ir uzrakstījis piecas interesantas grāmatas. Par grāmatu "Nīcgales zeme un ļaudis kopsaimniekošanas laikos" Staņislavam Ružānam tika piešķirta balva "Gada cilvēks 2013 Daugavpils novadā".
Palika bez tēva
Staņislavs piedzima 1936. gadā Naujenē, mazzemnieku Staņislava un Marijas ģimenē. Staņislava vectēvam Jāzepam Ružānam, kurš ar trim dēliem dzīvoja Naujenes pagasta Gribustu sādžā, kas saglabājies līdz pat mūsdienām, bija pieci hektāri zemes. Viens no Jāzepa dēliem atdalījās un pārcēlās uz Košatņikiem šajā pašā pagastā, tāpēc vectēvs piešķirto zemi sadalīja vienādās daļās saviem diviem dēliem. Gan Staņislavam, gan jaunākajam dēlam Jānim tika divi ar pusi hektāri zemes. Jāpiebilst, ka Jānis pēcāk pārcēlās uz Aizkalni, kur iegādājās viensētu.
Staņislavs atceras, ka ģimene dzīvoja diezgan trūcīgi, tāpēc tēvs brauca peļņā uz Kurzemi: «Viņš mums stāstīja, ka strādājis pie dažādiem saimniekiem. Viens bijis ļoti skops, pēc smaga darba devis algādžiem bļodu viras bez aizdara. Savukārt cits saimnieks savus strādniekus ēdināja labi, maksāja katram 2 latus un brīvdienās veda zirga pajūgā uz pilsētu uz dažādiem kultūras pasākumiem. Vasarā bija iespējams sakrat naudu govs iegādei.”
Staņislava tēvs gāja bojā kara laikā 1941. gadā nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ. Tolaik padomju vara sāka būvēt Lociku lidlauku. Visus iedzīvotājus sāka pārvietot uz Kurzemi un Zemgali. Māte Marija, kura dzimusi Naujenes pagasta Butišķos, kategoriski atteicās pamest savu dzimto pusi, tāpēc visa Ružānu ģimene -- vecāki un bērni, devās uz veco māju Butišķos. Sākās karš. Vācieši iepretim Elernei sāka būvēt savam karaspēkam pontonu tiltu, lai virzītos tālāk uz Krāslavu. “Lidlauka celtniecība tika pārtraukta, Daugavpili jau bija okupējuši nacisti. Vācu virsnieks pavēlēja tēvam pārvilkt ar zirgu lielgabalus, lai vācieši varētu ieņemt izdevīgākas pozīcijas. Kamēr tētis pildīja šo pavēli, vācieši sāka apšaudīt Butišķus. Visa mūsu ģimene paslēpās pagrabā, un tēvs jau skrēja pie mums. Tētim kājās bija karavīra zābaki, bet mugurā apģērbs, kas pēc krāsas bija līdzīgs militārajai formai. Padomju armijas tur vairs nebija, iespējams, vācu snaiperis noturēja tēvu par kareivi un nošāva. Mēs viņu gaidām, bet tēta kā nav tā nav. Gājām meklēt un atradām rudzu laukā mirušu, ar cauršautām krūtīm guļam asins peļķē. Mamma sāka raudāt un kliegt.” Marijas brālis izgatavoja zārku, tēvs tika apglabāts Vecpils kapos. K aimiņi, kuri raka kapu, bija uzsējuši galvā sieviešu lakatus, lai vācieši viņus nenoturētu par vīriešiem, kas rok ierakumus, un nesāktu šaut. Pēc tēva nāves visi Ružāni devās uz Gribustiem.
Kļuva par agronomu
1951. gadā Staņislavs absolvēja Naujenes septiņgadīgo skolu ar diviem trijniekiem -- matemātikā un dziedāšanā: „Acīmredzot man lācis nominis ausis. Es pamanījos saņemt sliktas atzīmes dziedāšanā! Nekādi nespēju apgūt mūziku: ne dzirdes, ne balss. Ko lai dara? Man nebija īpašu spēju arī matemātikā.”
Pēc skolas tajā pašā gadā Staņislavs gribēja stāties dzelzceļa tehnikumā, bet nolēma neriskēt, jo skolā mācījās latviešu valodā, bet tehnikumā mācības notika krievu valodā. Tāpēc uzreiz iesniedza dokumentus Višķu lauksaimniecības tehnikumā Agronomijas nodaļā, kuru absolvēju ar izcilību.
Jau studējot tehnikumā, Staņislavs sāka sadarboties ar laikraksta "Latgalskaja pravda" redakciju, sūtot tai rakstus un piezīmes.
1955. gadā S. Ružānu ārpus konkursa un bez iestājeksāmeniem uzņēma Rīgas Lauksaimniecības akadēmijā. Iepriekš Latvijas Lauksamniecības akadēmija atradās Jelgavā, taču pilsēta kara laikā bija stipri nopostīta, daudzas ēkas, tostarp Jelgavas pils, bija sagrautas. Tāpēc akadēmija tika pārcelta uz galvaspilsētu. Pēc ēkas atjaunošanas mācību iestādi pārcēla atpakaļ uz Jelgavu. Akadēmijai bija savs laikraksts „Plēsums”, ar kuru Staņislavs aktīvi sadarbojās.
Pēc augstskolas absolvēšanas viņu nosūtīja uz lauksaimniecības tehnikumu, kur Staņislavs strādāja par pasniedzēju un vienlaikus sadarbojās ar Daugavpils pilsētas avīzi „Jaunatne” un republikānisko laikrakstu „Padomju Jaunatne”. Pēcāk viņš oficiāli iekārtojās darbā avīzes „Jaunatne” redakcijā. Taču tas nebija uz ilgu laiku. Sākās Preiļu, Ilūkstes un Daugavpils preses izdevumu reorganizācija, apvienojot tos vienā, kā rezultātā notika arī štatu samazināšana. Galvenā redaktora vietnieks toreiz jautāja Staņislavam: “Kuru atlaidīsim – agronomu vai korespondentu?” S. Ružāns atbildēja, ka, protams, agronomu. Šī dialoga jēga bija skaidra, jo Staņislavam bija pamatprofesija.
Satika savu mīlestību
1963. gadā Staņislavu nosūtīja uz Nīcgales pagastu, kur viņš sāka strādāt savā pamata specialitātē – par agronomu. Kolhozs “Nīcgale” tolaik bija atpalikusi saimniecība, kurā bieži mainījās vadītāji un trūka speciālistu: “Visiem bija viens uzdevums – organizēt darbu tā, lai izvilktu kolhozu no bedres un panāktu, ka „Nīcgale” kļūst par pirmrindas saimniecību. Vakaros visi sanācām kopā un domājām, kā atrisināt šo tobrīd vissvarīgāko problēmu. Toreiz bija maz organiskā mēslojuma, tāpēc raža bija slikta.”
Tajā pašā gadā Staņislavs satika savu mīlestību – nākošā uzticamā dzīvesbiedre Valentīna tolaik strādāja skolā par sākumklašu skolotāju. Jaunieši satikās kādā no kolhoza pasākumiem, pēc tam kopā brauca uz semināriem, ieskatījās viens otrā, pēcāk gāja uz deju vakariem lauku klubā. Savukārt 1964. gadā Staņislavs un Valentīna reģistrēja laulību ciema klubā, kur arī nosvinēja kāzas. Jauno ģimeni uz laiku izmitināja pie kādas sirmgalves viņas mājas otrā pusē. 1966. gadā piedzima dēls Andris, bet 1968. gadā – meita Guntra. Pašlaik abi bērni dzīvo un strādā Daugavpilī.
Stāstot par savu dzīvespriecīgo, jautro un sabiedrisko vīru un savstarpējām attiecībām, Valentīna Staņislavu jokojot sauc par zibensnovedēju, bet sevi rakstura ziņā – par zibeni. Taču, neskatoties uz to, viņi ir kopā gandrīz 60 gadus.
1969. gadā kolhozs "Nīcgale" tika reorganizēts par sovhozu, kas radikāli mainīja cilvēku atalgojuma sistēmu. “Kolhozā rēķināja izstrādes dienās, bet sovhozā – naudā. Visa saražotā produkcija tika uzskatīta par valsts īpašumu. Izrādījās, ka šādā saimniekošanas sistēmā cilvēki dzīvoja labāk. Tolaik rajonā bija tikai 2--3 sovhozi,” paskaidroja Staņislavs, kuru laikā, kad viņš bija agronoms, atkal uzaicināja uz Višķu lauksamniecības tehnikumu strādāt par pasniedzēju, un viņš piekrita.
Kļuva par saimniekiem
Staņislavs nav dienējis armijā, jo akadēmijā bija Militārā katedra, taču regulāri piedalījās mācībās, viņam ir rezerves virsleitnanta dienesta pakāpe. Turklāt Staņislavs trīs sezonas -- no 1957. līdz 1959. gadam -- nostrādāja neskartajās zemēs Kokčetavas apgabalā Kazahstānā. Par šo laiku viņš vēlāk uzrakstīja grāmatu.
1986. gadā Staņislavs Ružāns aizgāja pensijā. Kopumā viņš par agronomu nostrādāja tieši ceturtdaļgadsimtu, divpadsmit gadus -- par pasniedzēju, un, ņemot vērā pieredzi laikrakstos, S. Ružāna kopējais darba stāžs ir četri gadu desmiti.
Būdams pensijā, Staņislavs kopā ar Valentīnu reģistrēja piemājas saimniecību “Ielejas”, jo bija 7 hektāri zemes: “Mums bija govs. Mēs pievērsāmies augkopībai, tehniku nomājām kooperatīvā, kurš sniedza palīdzību lauku iedzīvotājiem. Tiesa, vēlāk tas izjuka. Audzējām pārdošanai teļus, turējām sivēnus un vistas, sējām graudus. Vārdu sakot, kļuvām par īstiem zemniekiem.”
Tā dzīvesbiedri Ružāni, kamēr bija spēks un enerģija, strādāja līdz 2006. gadam, pēc tam nolēma mest mieru un dzīvot sev, jo pietika gan pensijas, gan visa pārējā. Savukārt nelielajā zemes gabaliņā, kas atstāts savām vajadzībām, pensionāri audzē visu, kas viņiem nepieciešams.
Grāmatas par cilvēkiem
Valentīna piekopa mājas soli, bet Staņislavs aizrāvās ar rakstniecību un nu jau uzrakstījis un izdevis piecas pilnvērtīgas, skaisti noformētas un augstā kvalitātē nodrukātas grāmatas. Šiem izdevumiem ir īpaša vēsturiska, etnogrāfiska un biogrāfiska vērtība arī tāpēc, ka tie nav autora iztēles un fantāziju auglis par tēmām, kas nav saistītas ar dzīvi. Staņislava Ružāna darbu varoņi ir parasti cilvēki, kas bija viņam līdzās dažādos laikos un kuri dzīvo tagad, ir arī biogrāfiska grāmata un, pats galvenais, -- bieza grāmata par Nīcgales pagasta vēsturi no 1944. līdz 1994. gadam „Nīcgales zeme un ļaudis kopsaimniekošanas laikos" – tajā publicēti daudzi dokumenti, fotogrāfijas un vietējo iedzīvotāju stāstījumi. Šī grāmata prasīja divus gadus smaga darba un tika izdota 2013. gadā.
Materiālus saviem darbiem Staņislavs ilgstoši vāca Latgales muzejos, arhīvos un bibliotēkās.
Visas Staņislava grāmatas vienā eksemplārā glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Staņislava ir uzrakstījis arī grāmatu pēc Pabērzu dzimtas pārstāvju lūguma. Tās ciltskoka saknes sniedzas dziļā pagātnē un aptver laika posmu no 1795. līdz 2015. gadam. Par darbu pie šīs grāmatas Staņislavam klienti maksāja naudu, savukārt citas grāmatas viņš izdeva par saviem vai sponsoru līdzekļiem, bet grāmatas „Nīcgales zeme un ļaudis kopsaimniekošanas laikos" izdošanā palīdzēja toreizējā Daugavpils novada dome. Grāmatu specifikas dēļ to tirāža ir neliela.
Kādu vēl grāmatu Staņislavs Ružāns vēlētos uzrakstīt un ko vēl viņš vēlētos radīt savā tik interesantajā un dažādiem notikumiem pārpilnajā dzīvē? Staņislavs atzīst, ka visu, pēc kā dzīves laikā ir tiecies, viņš ir sasniedzis, bet to, ko vēlējies uzrakstīt, jau ir uzrakstījis. Un tāpēc viņam palikušas vien atmiņas un pagātnes analīze.
Komentāri