Jānis Jaunsudrabiņš (1877–1962) ir dzimis Neretas apkaimē1. It īpaši mani uzrunā viņa ieskati paša bērnībā.
„Kad strazdi dzied un purvos vardes kurkst, tad iesāk arī koku dzīslās kustēt saldās asinis. Ak, kā es pēc drūmās, vairāk istabā pavadītās ziemas priecājos uz to brīdi, kad varēšu iet vectēvam blakām uz pirts bērziem. Katrā rokā tad man bij pa latekai. Un vectēvs nesa pāri spaņņu. Un spaņņos bija cirvis, svārpsts, kušķis pakulu. Kad bijām galā, tad vectēvs, galvu atkāris, novēroja, kurš bērzs āriskāks, jo tādiem, pēc viņa domām, bij saldākas sulas. Tad viņš urba dienvidu pusē. Svārpsts bij ass. Mīksti gurkšķēdami, skrūvējās laukā dzeltenīgi, slapji skaidu ripulīši. Es tos ķēru un laizīju. [..]
Kad vectēvs, diezgan urbis, izrāva svārpstu līdz ar visu smalko skaidu puļķi, tad steidzīgās baltās pilītes lēkāja pa kreveļaino mizu lejup. Tai brīdī man likās, ka tās patiesi ir bērza asinis un ka bērzam sāp tik dziļa rēta. [..] Vectēvs tina latekai ap resno galu pakulas. Es skatījos, kā lateka tika iedzīta izurbtajā caurumā, kā pa mazo aliņu nu sāka sūkties sulas un tecēt pa renīti tālāk”2.
Andris Vējāns dzejolī „Raizes” bērzu sulas ietin psiholoģisku, laikam pat jāsaka – filozofisku pārdomu kamolā:
„Ar bārzu sulom sader rudzu maize,
Pi rudzu maizes sulas labi der;
Tu aprelī pēc sulom laimeigs aizej,
Bet maizeites nav – plykas sulas dzer.
Bet rudinī, kod goldi lyuzt nu maizes
Un paādušam gribīs slōpēs dzert,
Tod, izarōdīs, mūka cytas raizes:
Tu nazyni, kur bārzu sulas tvert.
Kai reizē tikt pi sulom un pi maizes?
Vēļ bārnu bārnus napamess šōs raizes.”3
Bērzu sulu tecināšana ir raksturīga tautām, kur tie bērzi aug. Šie koki ir vēsumu mīloši, jau Polijas vidienē bērzu birzis ir retums. Ja turpināsies klimata sasilšana, pēc kādiem simts-divsimts gadiem bērzi var aiziet uz ziemeļiem un pie mums to vairs nebūs.
Kļavu sulas man garšo svaigas, bet bērzu sulas labāk ieraudzētas.
Bērzs – tas ir slotu karalis. "Rudens noskaņas sajūtamas visapkārt, it īpaši paskatoties uz kailajiem kokiem, no kuriem jau aizvien retāk un retāk vēja virpuļos krāšņās lapas laižas lejup, lai apsegtu vēso zemīti. Taču kailie bērza zari ir neatņemama sastāvdaļa jauno slotu veidošanā. Kas gan var pagalmu noslaucīt labāk par jaunu bērza slotu".4
Ja pasakās ir teikts, ka raganas ir lidojušas uz slotām, tad gan jau ka tās ir lidojušas tieši uz bērzu slotām.
Bērzu zari der ne tikai slotām, ar kurām slaucīt pagalmu vai māju. Vasaras sākumā griež un žāvē bērzu slotas, kuras paredzētas zāļēdāju mājdzīvnieku panašķošanai.
Arī pirts slotas tradicionāli tiek grieztas no bērziem.
Zinu, ka bērzu lapu un pumpuru tēja ir ļoti veselīga, taču es to nevaru iedzert, pat ja tie bērzi ir kišmišā ar daudziem citiem augiem. Man šķiet, ka es dzeru ūdeni no ķipīša, kurā pirtī bija izmērcētas bērzu slotas. Zinu arī cilvēkus, kuriem šī asociācija ar pirti, pēršanos un pirts rituāliem ļoti patīk, tādēļ viņi dzer bērzu lapu tēju ne tik daudz ārstniecībai vai profilaksei, bet vairāk emociju un asociāciju dēļ5.
Viena no filozofiski dziļākajām tautasdziesmām, manā izpratnē, ir šī.
„Čuči, guli, lāča bērns, šūpulīša dibenā,
Tēvs aizgāja bišu kāpt, māte ogu palasīt.
Velc, pelīte, saldu miegu mazajami bērniņam,
Savilkusi saldu miegu, guli pati pagalvī.
Miedziņš bērnu kaitināja uz sliegsnīša tupēdams;
Ņem, māmiņa, bērza rīksti, dzen miedziņu šūpulī.”6
Te i saikne ar dabu, i ģimenes modelis, i kā sadzīvot ar citiem. Bez liekvārdības – tā ir liela māksla un tajā ir liels spēks!
Otrā pasaules kara gados manam vectētiņam vienu reizi bija jāpagatavo krusti kritušajiem vācu karavīriem (Ozolmuižā kādu laiku bija vācu kara lazarete). Grūti teikt kādēļ, bet tiem krustiem bija jābūt no jauniem, spoži baltiem ar īpašu melnumiņu bērziem.
Pirmajā pasaules karā bija tieši tāda pati tradīcija, pie tam Baltijas frontē ievērota no abām karojošām pusēm.
Agrāk jebkura kapsēta tika augstu vērtēta, ja tā bija kalniņā, zeme bija smilšaina, bet augšā slējās bērzi.
„Kristīgam cilvēkam ir divas svētvietas, kurās tas lūdzas un par kurām rūpējas. Tie ir Dievnams un kapsēta. Silajāņu pagasta Kostigu kapsētā ir vairāki lieli un veci bērzi. Ir bijuši vairāki negadījumi, kad nolūzušie koki vai lielie zari nelabojami sabojā kapu pieminekļus, apmales, nožogojumus un salauž krustus. Kā pēdējais nogāzās bērzs, kas laimīgā kārtā neskāra tam blakus nesen uzstādīto dārgo kapu pieminekli.”7
Bērzs kā lietaskoks ir ļoti pretrunīgs – ārā tas ātri satrun un sapūst, bet zem jumta tas jūtas ļoti omulīgi. Nav jēgas no bērza gatavot mietiņus vai stabiņus, bet grābekļi, durvju rokturi, vālītes un rāmīši no tā ir izcili.
Jau nopērkot dzīvokli, mums koridorā bija salikts bērza dēlīšu parkets. Esam to piekārtojuši, bet atstājuši savā vietā. Varu teikt, ka reti kaut ko tik stipru un izturīgu esmu redzējis – tas parkets ir bez švīkām un skrambām, kaut arī tam ir vismaz 30 gadu un īpaši saudzīgi pret to neviens nav izturējies.
Ja citiem kokiem ir miza, tad bērzam ir tāss. Tas vien jau liecina, ka bērza miza nu ļoti atšķiras no citu koku stumbru un zaru apģērbiņiem.
Tāsi izmantoja iekuram. No tāss gatavoja vieglas cibiņas, kurās varēja, piemēram, ielikt salasītās ogas. Tāsi klāja starp ēku pamatiem un sienām – tā bija hidroizolācija.
Kā es dzirdu vārdu bērzs, bieži vien man prātā nāk, ticiet vai neticiet – bērzlapes! Trauslas sēnes, ar kurām vecmāmiņas vadībā parasti atklājām sēņošanas sezonu.
Ventiņu dzejnieks Alant Vils jeb īstajā vārdā Fricis Forstmanis (1906–2004) atceras: „Kad es vēl biju mazs, tad mātes māsa un citas mājnieces jau bija uzcēlušās un sen sen jau agri no rīta uz mežu projām. Es biju atvēris acis un varbūt izbužinājis, kad viņas parādījās ar pilniem skalu kurvjiem, ko sauc par „ķočiem”. Malā bija tā saucamais nesaliecamais nazis „čučiņš”, un parasti tad smukuma pēc lielās bērzlapes bija uzliktas virsū kā cepures lielam ķočim. Tā bija tāda dzīves vajadzība jeb nabadzības simbols: vajadzēja lasīt sēnes iztikai”8.
Domāju, ka šobrīd Latvijā sēnes lasa vai nu atpūtas, vai pašu salasītas maltītes dēļ, bet ne tādēļ, ka nav ko ēst.
Ir cilvēki, kuriem process patīk vairāk nekā rezultāts. Zinu makšķerniekus, kuri lomu atdod citiem vai izbaro kaķiem. Šašlikotājus, kuri pie galda pat īsti nepagaršo savus cepinājumus. Sēņotājus, kuri pēc atnākšanas mājās saka – nu, ko ar tām sēnēm darīsim?
Latgalē sēņotāji lietpratēji konstatēja sakarības dažādu dabas parādību starpā. Viens kluso medību mīļotājs raksta: „Jūnijs. Jau nogatavojušās meža zemenes, tik saldas, ka mutē kūst. Vēl zied irbenāji un mežrozes. Tas nozīmē, ka pēc piecām sešām dienām sāksies vasaras sēņu – bērzlapju – laiks”9.
19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē sabiedrisko ceļu malās bija populāri stādīt bērzus. Ziemā tie kaut nedaudz aizsargāja ceļu no sniegputeņiem, vasarā to pavēnī varēja atpūsties ceļinieks. Koku saknes pasargāja lielceļu malas no erozijas, nebūt ne mazsvarīga šeit bija arī estētiskā funkcija.
„1828. gada 16. jūlijā ar cara Nikolaja I rīkojumu tika apstiprināts jaunbūvējamā ceļa projekts posmam no Pēterburgas līdz Kauņai. Izbūves darbi tika pabeigti 1836. gadā. Katrs ceļa kilometrs valsts budžetam izmaksāja 6060 rubļus. Braucamā daļa bija ciets segums no sablīvētām šķembām, ceļa abās malās bija dziļi grāvji, aiz tiem sastādīti balti bērzi, daži no kuriem aug vēl šobrīd"10.
Padomju gados lielo ceļu malās visbiežāk stādīja papeles, eglīšu dzīvžogus. Šobrīd ceļu malās esošie krūmi un koki tiek izcirsti, jo bojā ceļu segumu un apdraud satiksmes drošību.
1 Publicēja tekstus arī sēļu valodā, parakstot tos ar pseidonīmu Klaucānu Šīpla.
2 Jaunsudrabiņš J. No „Baltās grāmatas” un „Īsti stāsti pieaugušiem un bērniem” // „Atmoda Atpūtai”, 27.03.1991.
3 Vējāns A. Raizes // „Karogs”, 1994., Nr. 1.
4 Aleksāns J. Slotiņas pie tautas nama // „Rēzeknes Vēstis”, 01. 11. 2013.
5 Daži arī pirtī – bērzu lapu tēju pēc pēršanās ar bērzu slotām. Bērzs ārēji, bērzs iekšķīgi!
6 Mediņš J., Melnalksnis K., Bebris J., Šillers A. Dziesmu vācelīte – Rīga: A. Jessens, 1925., 10. lpp.
7 Veiguls A. Raksta lasītājs // „Vietējā Latgales Avīze”, 01.03.2013.
8 Gulēna M. Vīrs ar trim vārdiem // Zari. Literāra gadagrāmata – Stokholma: BSI in Scandinavia, 1990., 63.–65. lpp.
9 Kostiļovs V. Klusās medības // „Znamja Truda”, 29.07.1980.
10 Гартованова C. Из Петербурга в Варшаву - на карeтах // „Капитал&Регион”, 2014., N 1.
