Lielais gavēnis ir atgriešanās un gandarīšanas laiks, kuru Dievs mums dod, lai mēs ieietu garīgajā tuksnesī, labāk iepazītu sevi un padziļinātu attiecības ar Kungu. Izraēlim ceļojums cauri tuksnesim bija saderināšanās laiks ar Dievu – laiks, kad visvarenais Jahve ar Mozus starpniecību uzrunāja izraēliešus, aicināja uz ticības atbildi un mācīja dzīvot patiesībā. Kungs pieļāva dažādus pārbaudījumus, lai Izraēļa tauta varētu iepazīt pati sevi. Arī mūsu garīgajā dzīvē sevis iepazīšanai ir liela nozīme, jo to, kādi esam patiesībā, mēs ieraugām tikai pēc tam, kad mūsu dzīvē ir ienācis Dievs. Kad esam par sevi augstās domās, apmierināti ar saviem sasniegumiem un „labajiem” darbiem, kad mums šķiet, ka paši, bez Dieva palīdzības gūsim laimi, tad no Dieva atsakāmies kā no kaut kā nevajadzīga, bet, nonākdami bezizejā un saprazdami, ka nespējam paši sevi glābt, mēs sākam Viņu meklēt.
Emeritētais pāvests Benedikts XVI savās katehēzēs vairākkārt uzsvēra, ka visu kārdinājumu pamatā ir nepieciešamība pastumt Dievu malā un sevi, savas vajadzības un vēlmes atzīt par vissvarīgāko dzīvē. Un tikai dzīves tuksnesī – ciešanās, slimībās, nelaimēs – mēs atklājam, kas mums var palīdzēt un mūs glābt. Dievs atklāja Mozum savu vārdu: Jahve – Es esmu, kas esmu. Dievs ļauj sevi iepazīt kā Tas, kas ir klātesošs mūsu dzīvē: “Es esmu ar tevi tavās sāpēs, tavos grēkos, tavā slimībā”. Uz jautājumu: “Kur tu sastapi Dievu?”, daudzi man ir atbildējuši: “Slimnīcā, avārijā, kad mans dēls vai meita atradās uz nāves gultas, kad grēkoju un man šķita, ka manis vairs nav. Tad Dievs stāvēja man blakus un ļāva man sevi iepazīt kā Tas, kas ir.”
Svētā Lūkasa evaņģēlijā lasām Jēzus līdzību par vīģes koku, kas bija iestādīts vīnadārzā, bet trīs gadu laikā nenesa augļus. Kad dārza kopējs zemi ap koku uzirdināja un uzlika mēslojumu, tas sāka nest augļus. Tāpat ir arī mūsu dzīvē. Mēs atgriežamies pie Dieva un no sirds sākam Viņu godināt tieši tad, kad parādās ciešanas un nelaimes. Ja mēs neredzam savus grēkus un dzīvojam melos, tad Dievs, respektējot mūsu brīvību, pieļauj fizisko un morālo ļaunumu, jo Viņš noslēpumainā veidā to spēj vērst uz labu, panākot, ka tas kļūst mums par svētību.
Apustulis Pāvils Izraēļa tautas vēsturi uzskatīja par mūsu dzīves skolotāju. Uz to viņš bieži atsaucās savās vēstulēs, sniedzot praktiskus norādījumus attiecībā uz aktuāliem jautājumiem. Pirmajā vēstulē korintiešiem svētais Pāvils sniedz trīs vērtīgus padomus, lai mūsu dzīve varētu nes labus augļus.
Pirmais padoms – nenocietini savu sirdi: „Visi [izraēlieši] ēda to pašu garīgo barību, un visi dzēra to pašu garīgo dzērienu. (..) Tomēr daudzi no viņiem nepatika Dievam, un viņi tuksnesī aizgāja bojā.” (1 Kor 10,4-5) Tas notika tāpēc, ka viņi nocietināja savu sirdi un negribēja atgriezties. Ja mēs neklausām Dievam, nepieņemam Viņa mīlestības dāvanas un stūrgalvīgi ejam pa ļaunuma ceļu, tad nevaram ieiet Debesu valstībā.
Nesen lasīju pirmkristiešu aprakstu par smagi slimo pagānu Kromāciju, kurš ķeizara Diokleciāna valdīšanas laikā (3.gs. beigas) bija Romas prefekts. Slimība izrādījās neārstējama. Kromācijs bija uzzinājis, ka kristību laikā viens no viņa draugiem tika brīnumainā veidā izdziedināts. Tad viņš satikās ar tā laika lielāko kristiešu autoritāti, vēlāko mocekli svēto Sebastiānu, kurš kādreiz bija ķeizara galma sardzes virsnieks, un lūdza, lai viņš dziedinātu viņu no šīs slimības. Sebastiāns izvirzīja trīs prasības: ar ticību pieņemt Jēzu par savas dzīves Kungu un Glābēju, sagatavoties Kristības sakramentam un iznīcināt visus dievekļu tēlus, kas rotāja viņa dārzu un pili. Tās nebija viegli izpildāmas prasības. Taču par spīti visam, Kromācijs iznīcināja vairāk nekā 200 pagānu dievekļu tēlus. Tomēr viņš nekļuva vesels. Sebastiāns mēģināja pārliecināties, vai visi noteikumi tika izpildīti. Īpaši, vai tika iznīcināti pilnīgi visi elku tēli. Kromācijs apgalvoja un bija pilnīgi pārliecināts, ka to izdarīja. Taču izrādījās, ka viņš vienu tomēr saglabāja – tas bija no kristāla darināts, mazs, bet ļoti skaists elka atveids, sevišķi tuvs viņa sirdij. Pēc Sebastiāna domām tieši tas bija šķērslis viņa dziedināšanai. Pēc tam Kromācijs sasita arī šo veidolu, un tad viņš atguva veselību.
Šis stāsts par Kromācija dziedināšanu palīdz labāk saprast, kāpēc pēc iziešanas no Ēģiptes verdzības izraēliešiem nācās vēl četrdesmit gadus klīst pa tuksnesi. Tas bija tāpēc, ka viņi visu laiku ilgojās pēc Ēģiptes labumiem – pēc viņu gaļas, zivīm, melonēm, gurķiem. Garīgās dzīves teoloģijā ir tāds teiciens: Tu izgāji no Ēģiptes, bet Ēģipte neizgāja no tevis, tas nozīmē – mēs varam atmest grēku, bet grēks joprojām var palikt mūsos. Tas arī izskaidro to, kāpēc mums, kristiešiem, kaut arī esam kristīti, joprojām ir nepieciešama iekšējā atgriešanās. Jo katrs no mums nes savā sirdī (apzināti vai neapzināti) kādu “pagānu” dievekli, no kura negribam šķirties.
Katru dienu Baznīca iesāk rīta lūgšanas (Laudes) ar 95. psalma vārdiem: „Kaut jūs šodien dzirdētu Viņa balsi: „Nenocietiniet savas sirdis.”” Svētajos Rakstos bieži tiek lietots vārds „šodien”. Tas ir būtisks vārds, jo tieši šodien Dievs vēlas mūs uzrunāt un atklāt savus nodomus, tieši šodien Viņš mūs meklē un ļauj izvēlēties starp labo un ļauno, un tieši tagad ir labvēlīgais laiks, lai mēs nostātos patiesībā Dieva priekšā un sastaptos ar Viņu. Mūsu dzīve ir ļoti trausla un neviens zina, kāda būs rītdiena. Mums ir tikai šodiena, lai atgrieztos, lai ticētu, mīlētu, darītu labu, palīdzētu citiem.
Otrais padoms – nekurni: „Nekurniet, kā daži no viņiem kurnēja, un iznīcinātājs viņus izdeldēja.” (1 Kor 10,10) Kurnēšana pret Dievu un Viņa sūtītiem kalpiem nevienu nedara labāku, tieši pretēji – ved mūs pazušanā. Ja mēs kurnam un negribam pildīt Kunga gribu, pieņemt dzīves krustu, tad tas nozīmē, ka mēs uzskatām, ka esam gudrāki par Dievu. Cik daudziem no mums ir iebildumi pret Dievu: kāpēc es esmu vientuļš, kāpēc esmu slims, kāpēc tik ātri atnāca vecums un nespēks, kāpēc man neveicas ģimenes dzīvē, kāpēc es neesmu neko dzīvē sasniedzis, kāpēc citi dzīvo labāk par mani utt. Ja mēs kurnam par savu laulību, kopienu, vecākiem, bērniem, kaimiņiem, tad izjaucam Dieva plānus. Dievs vēlas mūs vadīt cauri dzīvei, kurā ir arī ciešanas, grūtības, pārbaudījumi, kārdinājumi, un šo garīgo cīņu mēs varam uzvarēt tikai kopā ar Kristu.
Svētā Pāvila aicinājumu nekurnēt var skaidrot šādi – pieņem dievišķās apredzības pieļautos notikumus neatkarīgi no tā, kādi tie ir, jo tas ir veids, kā Dievs savā gudrībā un mīlestībā vada mūs uz dzīves galamērķi – uz pestīšanu. Slimība, ciešanas, nomāktība, depresija, nodevība, krāpšana – ar to var dzīvot. Svētais tēvs Pio no Pjetrelčinas, viens no visvairāk pazīstamākajiem 20. gadsimta stigmātiķiem un biktstēviem, rakstīja vēstulē savai garīgajai meitai, kura ilgus gadus slimoja, šādus mierinājuma vārdus: “Dievs pieļauj krustu, kuru tev jānes, bet tajā pat laikā Viņš apveltī tevi ar savu žēlastību, kas ir Dieva spēks.” Ja mēs vēlamies atgriezties, tad mums ne tikai jāprot atpazīt Dieva dotās zīmes, bet galvenokārt mums jāpārtrauc kurnēt un vairāk jāuzticas Dievam. Svētajai Faustīnei Jēzus sacīja: “Vissāpīgāk mani ievaino neuzticēšanās grēki.” (Dienasgrāmata, nr. 1076) Pajautāsim tagad sev: “Vai es līdz galam uzticos Dievam? Vai palieku pie Kristus, neraugoties uz dažādām grūtām un dzīves likstām? Vai esmu Viņam pateicīgs par visu?”
Trešais padoms – esi nomodā: „Tas, kas domā, ka viņš stāv, lai skatās, ka nepakrīt.” (1 Kor 10,12) Šie vārdi ir aicinājums būt nomodā par savu garīgo dzīvi, jo mūsu svēttapšanas ceļš ir saistīts ar nemitīgu cīņu. Mums ir vajadzīgs dievišķs spēks, gudrība un drosme, lai varētu stāties pretī sātana viltībām un kārdinājumiem. Šī cīņa sniedz daudz gandarījuma, jo ļauj piedzīvot dziļu prieku ikreiz, kad Dievs uzvar mūsu dzīvē. Savukārt tie, kuri nevēlas atzīt šo patiesību, ir pakļauti viduvējībai, neveiksmei un pat sakāvei.
Lai mēs varētu pastāvīgi rūpēties par garīgo izaugsmi un atjaunot sevī ticības, mīlestības un cerības garu, mums regulāri, ar pazemību jālasa Svētie Raksti un lūgšanā Dievam jājautā, kā izlasītais Kunga vārds attiecas tieši uz mani. Mēs nekad nedrīkstam teikt Dievam: “Pietiek!”, jo Viņa mīlestība un žēlsirdība ir neizsmeļama. Tādēļ Baznīcas tēvi uzskatīja, ka kristieša ikdienas svarīgākais uzdevums ir nemitīga atgriešanās, ierādot Dievam galveno vietu savā dzīvē. Taču tas nenotiek vienā acumirklī, jo atgriešanās ir ceļš – process visas dzīves garumā.
Jēzus mācībā vārds “atgriešanās” (grieķu valodā tiek izmantoti divi vārdi: metanoeo un epistrefos) nozīmē mainīt gan savu domāšanas veidu, gan virzienu. Ja nemainīsim domāšanu, tad nemainīsies arī mūsu dzīve un tās virziens. Dzīvē nepietiek ar to, ka mēs nevienam nedarām ļaunu. Svarīgi ir, cik daudz laba darām! Jo atgriezies cilvēks vēlas darīt labu, vēlas būt citu dēļ. Pasaulslavenais franču rakstnieks Antuāns de Sent-Ekziperī rakstīja: “Kas no tā, ka tu stāvi krustojuma vidū, ja tev nav vēlēšanās kaut kur doties?” Kas no tā, ka tu pildi visus reliģiskos priekšrakstus, ja joprojām nemīli ne Dievu, ne tuvāko? Kas no tā, ka tu vairs neaprunā un netiesā tuvāko, ja nespēj no sirds viņam piedot un vēlēt labu? Kas no tā, ka tu vairs neskaud, ja vēl nespēj priecāties par sava tuvākā panākumiem? Kas no tā, ka tu vairs nepārkāp laulību, ja tev joprojām nav laika savai sievai vai vīram? Patiesā atgriešanās iesākas brīdī, kad mēs ļaunumu uzvaram ar labu.
Kā teica poļu rakstnieks un publicists Juzefs Kraševskis: „Laimīgs ir nevis tas, kurš ir bagāts, slavens un kuru visi apbrīno, bet gan tas, kurš prot mīlēt kā Kristus, piedot kā Kristus un pieņemt ciešanas kā Viņš.”
Priesteris Andris Ševels MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
