Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2022. gada 7. decembris
Trešdiena
Anta, Antonija, Dzirkstīte
-4.1 °C
neliels sniegs

Ciskādi

Ozolmuižā strādāja mans draugs Jānis. Sākumā par kačegaru. Pāris naktis pavadīju pie viņa darbā, pie reizes piepalīdzot viņam un viņa autoritatīvajam kolēģim piegruzīt tačkā un pievest ogles.

Vēlāk Jānis bija elektriķis. Aiz ēdnīcas pirmā uz centra pusi bija viņa kaptjorka. Tādēļ pirms diskotēkām, to laikā un pēc te varēja izbaudīt to, ko parasti puiši tajos laikos šādos brīžos darīja.

Ja paveicās, pēc diskotēkas varēja kādu meiteni pavadīt līdz mājām. Visbiežāk vēlāk vienam pašam bija jānāk atpakaļ.

Esmu vairākas reizes gājis gar Ozolmuižas pievārtē uzceltajām Krīveņu fermām1, kuras bija iesauktas par BAMu. Vienu reizi pavadīju meiteni uz Losiem. Noguruši sēdējām ceļmalā pie Groverišku kapiem. Tur pašā malā ir grezns kapa piemineklis, kura apakšā (atceros precīzi!) ir gadaskaitlis 1899. Bija jāiet gar Cegeļņu. Ja cilvēks bija lempīgs, skolā parasti teica – „nu tu i cegeļņa!".

Atpakaļceļā Krievu Slobodas kalnos rītausmā ieraudzīju, kā slīpos saules staros vizuļo sarkanā Ciskādu baznīca.

Pēc pāris nedēļām man paveicās – puišu bariņā pavadījām meitenes uz Ciskādiem. Tā es pirmo reizi nokļuvu šajā apdzīvotajā vietā.

Gan pie mums mājās, gan plašā apkārtnē visi šo vietu sauca par Sokolovku. Bet baznīcu – Ciskādu vārdā.

Par vairākiem atšķirīgiem nosaukumiem vienai apdzīvotai vietai 1988. gadā jokoja tā laika satīras žurnālā „Dadzis”: „Rēzeknes autoostā autobusu atiešanas sarakstā rakstīts „Sokolovka”. Viļānu autoostā tādā pašā sarakstā – „Vītoli”, bet uz autobusu maršrutu shēmas – „Sokolovka”. Pasta nodaļa „Ciskādi”, skola – „Vītolu”, ambulance – „Sakstagala”, aptieka „Ciskādu” un Ciskādu katoļu baznīca.”2

Latgaliešu kultūras darbinieku dzimšanas u.c. datu precizēšanā daudz ir izdarījusi novadpētniece Andra Zubko-Melne. Atbilstoši metriku datiem, vecajā Ciskādu koka baznīcā 1891. gada 15. septembrī (nākamā dienā pēc piedzimšanas, kā tas tolaik bija pieņemts) ir kristīta Konstance Daugule3. Savulaik te kristīts arī Francis Trasuns4.

Cilvēkus krista baznīckungs, bet Iestiprināšanas sakramentu var saņemt tikai no bīskapa. Līdzīga iesvētības situācija ir arī ar baznīcām.

Daudzi cilvēki (domāju, ka mans vectētiņš un citi mani radinieki) šo Iestiprināšanas sakramentu saņēma 1914. gadā.

Toreiz, pirms Pasaules kara izcelšanās, daļā Latgales draudžu vizitēja Krievijas impērijā katoļu garīdzniecības pati augstāka persona – metropolīts Vincents Kļučinskis (1847–1917). No Pleskavas Latgalē arhibīskaps iebrauca 20. maijā, bet atpakaļ uz Pēterburgu izbrauca 15. jūlijā5. Šo gandrīz divu mēnešu laikā metropolīts Vincents Kļučinskis apmeklēja 24 draudzes (Balvi, Viļaka, Baltinava, Kārsava, Pušmucova, Stiglava, Rogovka, Bērzpils, Gaigalava, Dricāni, Rikava, Viļāni, Nagļi, Varakļāni, Barkava, Stirniene, Atašiene, Vidsmuiža, Riebiņi, Feimaņi, Prezma, Ciskādi, Ozolmuiža, Rēzekne). Šīs vizītes laikā arhibīskaps iesvētīja vairākas jaunuzceltas baznīcas6, arī Ciskādu.

Iepriekš līdzīga statusa bīskaps – metropolīta Martina Kozlovska ģenerālvikārs Francis Simons (1841–1918) – mūsu zemē vizitēja7 1897. gadā8. „Braukdams uz Latwiju, jis izamòcija runot pa latwyski, tòdel liaužu prìcai un sajusmei nabeja gola, kad dzèrdeja styprù, swarigù weiskupa wòrdu sowâ dzymtâ wolùdâ.”9 Pēc Franča Simona Latgalē vizitēja arī bīskaps Karols Nedzelkovskis10 (1846–1911), „bet šis, kai slimigs cylwaks, moz kù spèja padarit.”11

Pāris mēnešus pēc arhibīskapa Vincenta Kļučinska vizītes un baznīcas iesvētīšanas tā tika apzagta. „Nu 12 uz 13 septembri apzogta Cyskoda baznica. Swatzagliga ruka iznasuse skaistu procesijas krystu, cytas baznicas drebes, diwejus bikerus (kelikus) un „pušku” (kur stow Wysusw. Sakraments). Komunikanti izborstiti ap oltoru. Zagli tykuši iškinia lauzdami un grizdami durowas. Izgojuši attaisidami cytas durowas.”12

Kaut arī baznīcu apzagšana skaitījās pats nelietīgākais un pretīgākais noziegums, šādas zagšanas nebija retums. Lai tas nenotiktu, parasti tika norīkoti baznīcas (citur arī kapu) sargi.

Ciskādu baznīcas dārzā ir divi apbedījumi. Aiz apsīdas jeb baznīcas apaļās altārvietas labajā pusē apbedīts baznīckungs Antons Blazevičs (1929–1995). Pretējā stūrī atdusas baznīckungs Vincents Tomašūns (1869–1948). Viņš guļ blakus baznīcai, kuras būvi iesāka un pabeidza (1900).

Līdzās baznīcai tika uzbūvēta skola. To sāka celt 1924. gadā. „Pi katoliu Cyskodas bazneicas Sokolovskâ isokts taiseit mojas del pamatškolas. Fundamentim pivasti akmini un dalia ceglu del sinom. Školas nomu ir paradzats celt nu ceglim un divejim stovim.”13

Sienas tika izbūvētas no iedzelteniem ķieģeļiem, skola sāka darboties 1930. gadā14.

Padomju Savienības vadība 1958. gadā pieņēma lēmumu15 pārveidot visu izglītības sistēmu. „Likumā noteikts, ka pāreja no septiņgadīgās uz astoņgadīgo skolu jāpabeidz 1962. un 1963. mācību gadā.”16

1961. gada vasarā vēl bija Sokolovkas septiņgadīgā17 skola, bet septembrī tā jau bija Vītolu astoņgadīgā18.

Gadus desmit agrāk Latvijā sākās cīņa par to, lai skolās bērni runātu skaidri, pietiekami skaļi un saprotami, izskaužot izlokšņu īpatnības un citus nesmukumus, bet rakstītu glīti un salasāmi, ievērojot noformējuma prasības un vienoto gramatiku. To noteica Latvijas PSR Izglītības ministrijas 1953. gadā apstiprinātie nolikumi „Vienotais ortografijas, interpunkcijas un runas režīms skolā. Par burtnīcu vienveidīgu iekārtojumu, to pārbaudi un labošanas veidu”. Pirmo reizi Vienotais režīms tika publicēts 1953. gadā19, bet 1956. gadā iznāca šo nolikumu jauns izdevums.

Latvijas Vienotais režīms nebija vietējo partijnieku vai valodnieku iniciēts un izdomāts. Tas bija no Maskavas dots norīkojums, ka šādi nolikumi ir jāizstrādā un jāievieš katrā Padomju Savienības republikā (piemēram, Vienotais ortogrāfijas, interpunkcijas un runas režīms KPFSR skolās tika ieviests „jau 1951./52. mācību gadā”20).

Izlokšņu īpatnības Vienotajā režīmā tika saliktas vienā atkritumu spainī kopā ar žargonu21, runas defektiem u.c.

Latgalē cīņa ar izlokšņu īpatnībām notika visasāk, bet lielākā vai mazākā mērā tas notika visā Latvijā.

1956. gada februārī notikušajos 3. Pedagoģiskajos lasījumos viena Ziemeļlatvijas skolotāja stāstīja par savu pieredzi. „Valkas skolās var samērā viegli iemācīt pareizu runu, jo šajā apvidū runā vidus dialektā. Tomēr Valkas apkārtnes iedzīvotāju runā sastopamas arī izlokšņu īpatnības, piemēram, lietvārdiem un īpašības vārdiem ar izskaņām -iņš, -iņa nemīkstina līdzskaņus (mazīna liepīna), vīriešu dzimtes lietvārdu daudzskaitļa datīvā un instrumentālī lieto galotni -im (kokim, namim). Jaunākajās klasēs visvieglāk mācīties bērniem, kuru vecāki sarunājas literārajā valodā. Ar skolēniem, kas runā izloksnē, skolotāji strādā individuāli, norādot uz viņu raksturīgākajām kļūdām. Vidējās klasēs nav vairs vērojama tik liela mājas ietekme. Piemēram, VII klases skolniece K. senāk ārpus stundām runāja tieši tā kā viņas māte – izloksnē. Tagad šādas iezīmes skolnieces valodā gandrīz izzudušas.”22

Kaut arī šis Nolikums bija paredzēts tikai skolām, kaut kā automātiski tā principi lēnītēm tika attiecināti arī uz žurnālistiku un mākslu.

1 Precīzāk – Latviešu Slobodā, bet parasti teica Krīveņu komplekss, Krīveņu fermas.
2 Nita A. Vai nav par daudz? // „Dadzis”, 1988., Nr. 3.
3 Kristīja prāvests Jezups Jarockis. Dzimšanas brīdī meitenei uzvārds ir Raudule, mēs viņu zinām kā Konstanci Dauguli – literāti un sabiedriskā darbinieka Franča Kempa pirmo sievu.
4 Prāvests Nikolajs Meteļskis kristīja 1864. gada 17. oktobrī (pēc v. st.). Zemnieku Staņislava un Īvas dēls Francis piedzima 16. oktobrī.
5 Tieši Latgales vizītes laikā Romas pāvests apstiprināja arhibīskapa Vincenta (Vikentija) Kļučinska iepriekšējā gadā iesniegto lūgumu atbrīvot viņu no amata. Dzimis netālu no Latvijas, Šarkovščinā. Mācījās Daugavpilī. 1927. gadā Vincenta Kļučinska pīšļi pārapbedīti Viļņas katedrālē.
6 Piemēram, Nautrānu, Rēzeknes Sarkano.
7 Francišeks Albins Simons iesvētīja Gaigalavas u.c. baznīcas. Dažreiz par viņa vizitācijas gadu norāda 1896.
8 1897. gada 2. augustā Francis Simons tika atcelts no Moģilevas arhibīskapijas ģenerālvikāra amata.
9 Skoborga. Weiskupa wizitacija // „Jaunas Zinias”, 23.05.1914.
10 Bija Moģilevas arhibīskapijas ģenerālvikārs no 1897. līdz 1899. gadam, tad līdz 1901. gadam – apustuliskais administrators.
11 Sagaidama weiskupa atbraukšona Latgolâ // „Drywa”, 25.04.1914.
12 Swatzagliga ruka // „Drywa”, 08.10.1914.
13 Zinias nu vitom // „Zemnika Bolss”, 16.07.1924.
14 Slēgta 2009. gadā. Pie ieejas durvīm vēl 2022. gadā bija skaista plāksne ar uzrakstu: „No 1935. līdz 1945. gadam skola bija nosaukta Nikodema Rancāna vārdā.”
15 Par skolas sakaru nostiprināšanu ar dzīvi un par tautas izglītības sistēmas tālāku attīstību mūsu zemē // „Skolotāju Avīze”, 21.11.1958.
16 Padomju Latvijas skolotāju kongress // „Dzimtenes Balss”, 1961., Nr.1.
17 Medvecka A. Palīgā kolhozam // „Ausma”, 27.08.1961.
18 Medvecka A. Kolhozs prēmējis skolēnus // „Ausma”, 08.09.1961.
19 Vienotais ortografijas, interpunkcijas un runas režims skolā – Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1953.
20 Par vienotu ortografijas, interpunkcijas un runas režima nodibināšanu skolās // „Skolotāju Avīze”, 08.08.1952.
21 https://www.youtube.com/watch?v=rn8yPno9os4 (skat. 15.04.2022)
22 Saldūksne A. Vienotā ortografijas, interpunkcijas un runas režīma iedzīvināšana Valkas vidusskolā // Par skolēnu valodas kultūru. Latvijas PSR trešo „Pedagoģisko lasījumu” referati – Rīga: Skolu zinātniski pētnieciskais instituts, 1957., 27. lpp.