Esplanāde ir unikāla ar to, ka no purva puses dzirdami spalgi kaiju un jūras kraukļu kliedzieni, mikrorajona vidū ar savu specifisko “dziedāšanu” dominē vārnas, šo kakofoniju papildina tramvaja riteņu klaudzoņa. Sanāk savdabīgs un neatkārtojams “trio”, kas, no vienas puses, neļauj cilvēkiem dzīvot mierā, un, no otras puses, viņi vairs nespēj iedomāties savu dzīvi bez šī tik ierastā trokšņa.
Vienīgajam dēlam veltīts mūžs
Pie Latgales zoodārza, ko bez pārspīlējuma var saukt par Esplanādes vizītkarti, tika veikti zemes darbi. Visa teritorija pie mūsu mazāko brāļu mitekļa ir izrakņāta, šķiet, ka celtnieki meklē ko vērtīgu. Taču viņi paskaidroja, darbi notiek zoodārza teritorijas labiekārtošanas un paplašināšanas projekta ietvaros.
Kamēr Latgales zoodārza zvēriņi un citas radības mierīgi sēž terārijos un aplokos, savvaļā putni bērzos vij ligzdas, gatavojas perēt mazuļus un rada pamatīgu haosu. Esplanādes iedzīvotāji stāsta: “Mēs aizmiegam un mostamies sirdi plosošu putnu kliedzienu un ķērcienu „pavadījumā”. Mēs tos mīlam, taču visam ir savs mērs! Nepietiek ar to, ka visapkārt viss ir netīrs, -- šeit nav iespējams nedz mierīgi staigāt, nedz novietot automašīnu. Visur ir putnu ekskrementi. Vai kaut kas būtu jādara? Bet kas un kā, nav skaidrs. Nevar taču zāģēt kokus vai putnus pārvietot uz citurieni. Galu galā šīs ir viņu mājas. Vārnas ne pie kā nav vainīgas.”
Septiņdesmit vienu gadu vecā Esplanādes iedzīvotāja Jeļena Permaņicka ar dēlu Jāni, pirmās grupas invalīdu, steidzās uz baznīcu, lai lūgtos un iedegtu svecīti par sen mirušā vīra mūžīgu mieru, kurš aizgāja viņsaulē 48 gadu vecumā. Kopš tā laika Jeļena dzīvo viena ar savu dēlu, kuram nepieciešama pastāvīga aprūpe: “Esmu kopā ar dēlu visu mūžu. Invalīds, nepametu viņu ne brīdi. Viņš man ir vienīgais. Jāni nevar atstāt bez uzraudzības, jo var rasties problēmas. Tas ir mans liktenis. Čerjomuškās, tagad – Esplanādē, mēs dzīvojam tieši pusgadsimtu. Mikrorajona attīstība notika manu acu priekšā. Agrāk šeit – pie tramvaja pieturas, kur pagrieziens uz cietoksni -- bija koka daudzdzīvokļu mājas. Pēcāk tās nojauca un uzcēla deviņstāvu namus. Gadu gaitā daudz kas ir mainījies. Protams, uz labo pusi."
Jeļena nostrādājusi bērnudārzā par auklīti vairāk nekā divdesmit gadus. Viņa ir apmierināta ar savu nebūt nav vieglo dzīvi, Jeļenai patīk dzīvot Esplanādē, kur, pēc viņas domām, ir viss nepieciešamais -- veikali, tirgus un pat atpūtas zona – ezeriņš, kā arī izveidota nepieciešamā infrastruktūra.
Un atkal nākas runāt par ķērcējām un citiem kaitinošiem putniem: “Ko lai ar tiem iesāk? Protams, būtu labāk, ja tos pārvietotu uz citurieni. Bet kā? Nākas paciest un sadzīvot. Mēs esam pieraduši. Ja putnu nebūtu, bez tiem kļūtu garlaicīgi. Bet kāpēc tie apmetas tieši pie mums? Varbūt tā ir laba zīme?”
Vasilijs Grigorjevs ar sievu Mariju Esplanādē (Cietokšņa ielā 73) dzīvo jau trešdaļu gadsimta. Vasilijs jau gandrīz četrdesmit gadus strādā par ekskavatoristu: «Te viss ir labi, tikai pie mūsu mājas nav soliņu, kur pasēdēt. Kādreiz bija, tad soliņus demontēja, bet jaunus to vietā neuzstādīja. Solīja ierīkot atpūtas vietu pie izraktā dīķa, taču neko nedarīja.”
Ķīmiķu mikrorajona iedzīvotājam Vladimiram Spiridonovam kādreizējās Čerjomuškas saistās ar atmiņām par šeit pavadīto bērnību un jaunību: “Atceros, ka ar draugiem vizinājāmies ar velosipēdiem un mopēdiem, gājām uz diskotēkām, makšķerējām, darījām nedarbus, ar mēru.
Pastaigājos pa mikrorajonu un atceros savus draugus. Tagad šeit dzīvo tikai nedaudzi. Daži nomiruši, citi pārcēlušies uz dzīvi citviet pilsētā. Paliek skumji ap sirdi."
Vladimirs šad tad atbrauc uz Daugavpili ciemos, jo strādā Pierīgā.
Problēmas
Esplanādē ir ideāla tīrība, iespaidu sabojāja tikai peļķes pēc nesenās stiprās lietusgāzes un pie atkritumu konteineriem izmestās vecās mēbeles, par ko aizsākās saruna ar vietējo iedzīvotāju Kristīni, kura bija izvedusi pastaigā ar savu suni Boniju. Kristīne kategoriski atteicās nosaukt savu uzvārdu un nofotografēties, savu lēmumu skaidrojot ar to, ka viņa ir mūziķe, tāpēc Daugavpilī un arī citur ļoti pazīstama personība.
Kristīne ieskicēja galvenās problēmas -- stāvvietas trūkumu un ļoti slikto ietvju un brauktuves segumu: “Mašīna jānovieto gandrīz vai ārpus mikrorajona, kur sanāk. Tas ir ļoti neērti. Ietves un iela ir bedraina un ļoti nelīdzena, var sabojāt mašīnu vai gūt traumas. Cilvēki aizber bedres ar to, kas ir pie rokas. Savukārt pie atkritumu tvertnēm tiek samesti dažādi krāmi, pat tualetes podi. Tas ir ļoti neglīti."
Ko tur lai piebilst – taisnība vien ir. Tieši mūsu sarunas laikā komunālā dienesta darbinieki piebrauca ar tehniku pie atkritumu konteineriem un sāka kraut automašīnas kravas kastē mēbeles.
Citviet, izmantojot auto pacēlāju, komunālās saimniecības darbinieki zāģēja koku zarus.
Savukārt bērnudārza pagalmā mazuļi pastaigājās un piedalījās rotaļājās, ko viņiem organizēja audzinātāja. Vārdu sakot, dzīve Esplanādē ritēja savu ierasto gaitu.
