Šogad aprit 100 gadi kopš sāka darboties kādreiz varenā Zemgales dzelzceļa stacija. Kā Latvijas robežstacija pie robežas ar Poliju (tagad Lietuvu) tā pastāvēja laika posmā no 1922. līdz 1944. gadam. Kopš 2006. gada bijušajā stacijas ēkā, kurai ir piešķirts arhitektūras pieminekļa statuss, sev mājvietu radusi skaistā Zemgales Svētā Krusta pagodināšanas katoļu baznīca.
Zemgales staciju Latvijas pirmā brīvvalsts savulaik cēla un attīstīja kā stratēģiski svarīgu dzelzceļa mezglu pierobežas stiprināšanai, kā arī lai radītu labu iespaidu par labklājīgo Latvijas valsti iebraukušajiem tūristiem, kā arī darba meklētājiem no Polijas un Lietuvas.
Savulaik stacijas priekšā bija 17 sliežu ceļi -- te tālākai sūtīšanai tika šķirota Latvijas eksporta prece, zemnieki veda uz staciju nodot cukurbietes un pasūtīt vajadzīgās preces no Rīgas. Te deva vīzas uz Eiropas valstīm un rosījās muitnieki.
Zemgales dzelzceļa stacijas izbūve Sanktpēterburgas--Varšavas dzelzceļa līnijā posmā starp Daugavpili—Kurcumu veicināja arī Zemgales ciema kā apdzīvotas vietas Augšdaugavas novada Demenes pagastā izveidi un attīstību. Biezi apdzīvotas vietas (ciema) statuss Zemgales ciemam tika piešķirts 1932. gadā.
Zemgales staciju projektējis arhitekts Jānis Neija. Būvniecība 782 kvadrātmetru plašajai mūra konstrukcijas ēkai tika pabeigta 1928. gadā, tās kreisais spārns tika nodots ekspluatācijā jau 1927. gadā, bet centrālā daļa pēc gada, taču tā arī vienīgā saglabājusies līdz mūsdienām.
Saskaņā ar projektu bija paredzēts stacijai būvēt arī labo spārnu, taču tas tā arī palika tikai ieceres līmenī. Pēc Otrā pasaules kara 60. gadu sākumā kļuva skaidrs, ka agrākie grandiozie mērķi vairs nav aktuāli, un stacijas ēka sliežu malā stāvēja nevienam nevajadzīga, caurumotu jumtu, satecējušām un sapelējušām sienām, tukšām logu un durvju ailām.
Meklējot telpas dievnamam, atcerējās par pamesto staciju
Zemgales Svētā Krusta pagodināšanas katoļu baznīcas draudze tika dibināta 1922. gadā un iekļaujas Romas Katoļu Rīgas Metropolijas klēra Jelgavas diecēzē. Draudzei piederīgi ir katoļi, kas dzīvo Zemgalē un tā apkārtnē. Draudzes lielākie svētki ir Svētā Krusta pagodināšanas svētki.
Bijušais draudzes prāvests Vjačeslavs Rosļaks, kam ir liels nopelns baznīcas atjaunošanā, “Latgales Laikam” pastāstīja, ka vietējais katoļu lūgšanu nams nodega 2002. gadā uz Ziemassvētkiem. Ēkā acīmredzot bijušas problēmas ar apkuri. Pirms Ziemassvētku dievkalpojuma, lai cilvēkiem būtu siltāk, krāsns lūgšanu namā tika izkurināta stiprāk. Rezultātā kaut kas neizturēja un ēka aizdegās.
“Tā kā pēc ugunsgrēka cilvēki bija zaudējuši lūgšanu vietu, sākās jaunu telpu meklēšana, atcerējāmies par šo pamesto staciju, kura pēc savas arhitektūras atgādināja baznīcu. Arhitekts, savulaik projektējot staciju, droši vien nebija domājis par baznīcu, taču ēka bija izpildīta krusta veidā un ar kupolu,” norādīja V. Rosļaks.
Draudzes vadītāja Regīna Beinaroviča atceras: “Šī ēka stāvēja sliežu malā tukša, pamesta un nevienam nevajadzīga. Grīvas un Lauceses priesteri, viesojoties šajā pusē, nolēma veidot šajā pamestajā ēkā baznīcu, jo veco dievnamu bija nopostījis ugunsgrēks. Sarunās ar “Latvijas dzelzceļa” vīriem tika panākta vienošanās par uzņēmuma neizmantojamā īpašuma -- Zemgales stacijas atpirkšanu par 500 latiem. Tobrīd ēka bija drausmīgā stāvoklī, tai nebija ne logu, ne durvju. Arī ēkas jumts bija caurs un sienas satecējušas, bet krāsa nolupusi.”
Lai izveidotu tajā baznīcu, stacijas ēkai nācās uzlikt jaunu jumtu, ielikt logus un durvis, nokrāsot sienas, visu sakārtot un uzstādīt krustu. Pašā ēkas konstrukcijā nekas netika mainīts. 2006. gada 6. septembrī notika atjaunotā dievnama atklāšana, baznīcu iesvētīja bīskaps Antons Justs. Patlaban ēkai ir piešķirts arhitektūras pieminekļa statuss un 20. gadu beigās tā atzīmēs savu simtgadi.
“Pēc kaut kā slikta Dievs parasti dod arī kaut ko labu. Iespējams, šī dievnama tapšana bija Dieva apredzība. Ja tolaik, tālajā 2002. gadā, nebūtu izcēlies ugunsgrēks vecajā lūgšanu namā, iespējams, mēs patlaban nestāvētu šajā baznīcā,” dalās pārdomās prāvests.
Trīs gadu darba rezultātā stacijas ēka pārtapa skaistā dievnamā
“Tiklīdz ēku iegādājāmies, tā uzreiz sākām tajā lūgties, katru svētdienu notika Svētās mises, kurās piedalījās 20 līdz 30 cilvēki. Baznīcā darbojās arī bērnu koris. Veidojām altāru projektus. Altārus un interjera mēbeles vēlāk izgatavoja Rīgas amatniecības skola studenti pasniedzēja Arvīda Verzes vadībā, tas bija viņu diplomdarbs,” stāsta V. Rosļaks.
Ar līdzekļiem bija grūti, pensionāri varēja atlicināt dievnama remontam vien nelielus līdzekļus, jo pašiem bija nepieciešama nauda iztikai. “Vērsāmies pēc palīdzības pie uzņēmējiem, bankām, tautiešiem visā plašajā pasaulē. Ziedoja, cik kurš varēja -- kurš „simtnieku”, kurš 400. Rakstījām vēstules latviešu biedrībām ASV, Kanādā un Austrālijā. Amerikāņi atrakstījās, no Kanādas saņēmām 500 dolārus, bet no Austrālijas -- 200,” atceras R. Beinaroviča.
Ar būvniecībai nepieciešamajiem materiāliem draudzei daudz palīdzēja arī vietējie uzņēmēji. Vācu labdarības organizācija „Bonifacius werk” palīdzēja ar jumta remontu. Prāvests Vjačeslavs Rosļaks norāda, ka lielāko daļu no dievnama atjaunošanai nepieciešamajiem teju 20 000 eiro saziedoja tieši iedzīvotāji, kuri paši arī nāca, strādāja un atjaunoja baznīcu. Nekādas firmas toreiz netika piesaistītas, tika meklēti darbinieki, kuri dievnama atjaunošanai par simbolisku atlīdzību ziedoja savu laiku un darbu.
Līdzekļus baznīcas atjaunošanai ziedoja ne tikai katoļi, bet arī citu konfesiju pārstāvji. Lai arī summas nebija lielas, tās nāca no sirds, piebilst draudzes vadītāja.
Tā ēka pamazām tika savesta kārtībā. Pēc trīs gadu pārbūves darbiem baznīcu 2006. gadā iesvētīja. Virs kupola tagad redzams skaists no ozolkoka daļām darināts kokgriezumu krusts. Lūgšanu zāle un altārtelpa pārsteidz ar gaumīgo un, varētu pat teikt, aristokrātisko iekārtojumu.
Skaistais altāris, kas atgādina baznīcu miniatūrā un ko vainago kupols ar krucifiksu, ir iebūvēts ēkas austrumu daļā, kur agrāk bija stacijas durvis, kas veda uz peronu. Labais sānu altāris veltīts Vissvētās Jēzus Sirds godam, bet kreisajā sānu altārī atrodas glezna, kur attēlota Jaunava Marija ar Jēzus bērnu uz rokām -- tā atvesta no Polijas. Savukārt gleznu Vissvētās Jēzus Sirds godam veltītajam altārim savulaik uzdāvinājis Daugavpils Svētā Pētera ķēdēs Romas katoļu baznīcas priesteris Aleksandrs Madelāns, kuru par desmit latiem atpircis no kāda bezpajumtnieka. Kādreiz šī glezna rotājusi Augšdaugavas novada Naujenes pagastā esošo Spruktu baznīcu, bet tikusi nozagta.
Svēta vieta nemēdz palikt tukša
Baznīcai tuvākajā apkārtnē dzīvo kādi 80 cilvēki. Tie pamatā ir gados veci ļaudis, kam tikt uz dievnamu ir visai problemātiski. Līdz ar to dievkalpojumus apmeklē neliels iedzīvotāju skaits, norāda V. Rosļaks.
Draudzes vadītāja stāsta, ka ir bijuši gadījumi, kad uz dievkalpojumu ierodas četri, divi vai pat viens cilvēks. Kad ierodas seši, tas jau esot daudz. Vairāk cilvēku uz dievkalpojumiem ierodas svētkos -- Lieldienās un Ziemassvētkos.
Dievkalpojumi notiek katru svētdienu, krievu un poļu valodā, jo pamatā šeit dzīvo poļi un baltkrievi, Regīna draudzē ir teju vienīgā latviete.
Sākumā, kad parādījās informācija, ka “Covid-19” ir nāvējoša slimība, cilvēki bija stipri nobijušies un vairums pārsvarā sēdēja mājās un nekur negāja, neapmeklēja arī baznīcu. “Cilvēki baidījās gan no vīrusa, gan arī no potēm, jo nezināja, kādas pēc tām var būt sekas, jo vakcīnas bija jaunas, eksperimentālas,” piebilst Regīna Beinaroviča.
Tagad, kad cilvēki ir sapratuši, ka ar šo infekciju ir iespējams sadzīvot, arī baznīcas dzīve turpinās. Lai arī cilvēku laukos kļūst aizvien mazāk, priesteris pauda cerību, ka arī Zemgalē -- zemes galā, draudzei ir nākotne. “Draudzei ir jauns priesteris. Cerams, viņš spēs sapulcināt cilvēkus. Mēdz teikt, svēta vieta nemēdz palikt tukša. Cerams, ka Dievs veidos arī Zemgales draudzes nākotni. Vienmēr ir jādzīvo ar cerību,” uzsvēra Vjačeslavs Rosļaks.
Savukārt draudzes vadītāja Regīna Beinaroviča atzina, ka ir svarīgi, lai būtu miers. Patlaban, sakarā ar pēdējā laika notikumiem Ukrainā, situācija ir gana saspringta.
