Teātra režisors un sabiedriskais darbinieks Oļegs Šapošņikovs no Rīgas uz otru lielāko Latvijas pilsētu pārcēlās pirms vienpadsmit gadiem, lai nodarbotos ar to, kas viņam patīk – iestudētu izrādes. Tagad viņš ir Daugavpils teātra direktors un režisors. Šajā laikā radošas pieejas aizsācējam un ideju ģeneratoram izdevies prezentēt skatītājiem jaunu teātri.
“Ja teātris būtu veiksmīgs, iespējams, nebūtu šurp braucis. Nebija vēlmes atnākt un vienkārši nosēdēt laiku... Tas bija izaicinājums! Atbraukt un visu mainīt. Tas ir notikums! Ņemt un pacelt teātri, kas atradās visu pārējo Latvijas teātru ēnā, tādā līmenī, kas atbilst citu līmenim.”
Jaunais mākslinieciskais vadītājs ienāca Daugavpils teātrī laikā, kad mūsu Melpomenes templis tiešām atradās ēnā un bija nepieciešams to pārveidot.
Manuprāt [autores viedoklis], 2012. gadā ar Raimonda Paula mūziklu "Dāmu paradīze" sākās Daugavpils teātra jaunā dzīve. Tieši toreiz skatītāji ieraudzīja citas, sarežģītākas dekorācijas, lielisku aktieru un dejotāju spēli.
Oļegs intervijā atzina, ka priecājas par to, kā liktenis ir iegrozījies, un, ja būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ, viņš vēlreiz izvēlētos šo ceļu un iespēju strādāt Daugavpils teātrī, uzsverot, ka tas ir brīnišķīgākais, kas varēja ar viņu notikt. Par to viņš ir pateicīgs iepriekšējam teātra direktoram Miervaldim Brodovam.
Īsa biogrāfija
Oļegs Šapošņikovs dzimis 1969. gadā Rīgā. Vidusskolu beidzis ar izcilību 1986. gadā un uzreiz iestājies Rīgas Medicīnas institūtā. Vēlējies kļūt par ķirurgu, taču iepazīšanās ar Freida darbiem radikāli mainījusi viņa skatījumu un attieksmi pret psihosomatisko medicīnu, radās izpratne par bezapziņas dominējošo lomu cilvēka funkcionēšanā. 1998. gadā ar izcilību absolvējis Austrumeiropas Psihoanalīzes institūtu Sanktpēterburgā. Četrus gadus nodarbojies ar privāto psihoterapijas praksi Rīgā.
“Manas studijas Sanktpēterburgas Psihoanalīzes institūtā tuvojās beigām, un es uzrakstīju savu diplomdarbu par Romāna Viktjuka teātri. No psihoanalīzes viedokļa mēģināju saprast, kas tas ir par teātri, kā tas darbojas, kā meistars rada un ko iegūst skatītāji.”
Kopš 1998. gada regulāri apmeklējis R. Viktjuka vadītās nodarbības Krievu Teātra mākslas akadēmijā (GITIS) un teātra mēģinājumus.
2008. gadā pabeidzis Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūru teātra režijā.
Kopš 2011. gada Oļegs Šapošņikovs ir Daugavpils teātra valdes priekšsēdētājs un mākslinieciskais vadītājs
Par likteni
Profesionālās teātra karjeras sākums bija nejauša iepazīšanās ar slaveno režisoru Romānu Viktjuku un viņa izrādēm.
"Visu apgrieza kājām gaisā „Kalpones” -- Romāna Viktjuka pirmā leģendārā izrāde, ko redzēju."
Tas pilnībā mainīja Oļega priekšstatu par teātri un tā ietekmes spēku uz skatītāju. Tik stipri, ka viņš savu diplomdarbu veltīja Romāna Viktjuka teātrim. Teātris, kas aizrauj, kuram piemīt ietekmēšanas sviras, spēja iekļūt daudz dziļāk par mūsu apziņu.
“Uzrakstījis šo darbu, es izmantoju brīdi, kad R. Viktjuks kārtējo reizi ieradās viesizrādēs Rīgā, un Dailes teātra dienesta ieejā atstāju savu diplomdarbu, norādot viņa vārdu. R. Viktjuks to saņēma, izlasīja un tajā pašā vakarā man piezvanīja. Es joprojām atceros visas detaļas: braucu pie stūres, zvanīja telefons, un es dzirdēju balsi -- "Šeit Romāns Viktjuks." Viņš piedāvāja satikties, un es atsteidzos. Tā tas viss sākās..."
Toreiz Oļegam bija 25 gadi, un viņš lieliski saprata, ka vēlas strādāt tieši šādā teātrī. Gluži kā sūklis topošais režisors sāka „uzsūkt” teātra leģendas meistarību, apmeklējot Rīgā viņa viesizrādes, atbraucot uz Pēterburgu vai Maskavu.
"Tas viss vainagojās panākumiem pēc trim gadiem -- es kļuvu par režisoru."
Pirmā izrāde
"Es zinu, kā darīt to, ko protu, pateicoties diženajam, nesen aizsaulē aizgājušajam režisoram Romānam Viktjukam."
Kad R. Viktjuks tika ielūgts Rīgas Krievu drāmas teātrī iestudēt izrādi “Edīte Piafa. Mans leģionārs” (2001. gads), viņš uzaicināja Oļegu Šapošņikovu par savu asistentu.
“Šī izrāde aizsāka manu dzīvi teātrī. Tas ir viens no svarīgākajiem stāstiem manā dzīvē, tas mani padarīja par režisoru. Es biju lielā meistara asistents, un tā tas bija rakstīts arī izrādes programmā. Taču R. Viktjuks nosvītroja vārdus "režisora asistents". Es nodomāju: "Nu ir beigas!" Tad viņš nosvītroja vārdu "režisors" un ierakstīja "iestudētājs", un iepretī manam uzvārdam -- "režisors".
Tas bija profesionālās teātra karjeras sākums. Sekoja patstāvīgs režisora darbs gan valsts teātros, gan neatkarīgo teātru projektos.
Īpaši nozīmīgi iestudējumi režisoram ir mūzikls "Dāmu paradīze", muzikālā izrāde "Kailais karalis”, izrāde "Tuvums" un triumfālā komēdijas luga "Орлы стриптиза" krievu valodā (latviešu valodā ir cits nosaukums -- "Kailie brieži").
Režisora pirmā pieredze
Visu savu apzināto dzīvi Oļegs Šapošņikovs nodarbojās ar režiju jebkurā no tās izpausmēm.
Pēc maniem novērojumiem, katras spēcīgas, veiksmīgas, radošas personības pārbaude nereti notiek agrā vecumā, kad izpaužas pirmā interese par radošo darbību.
Oļegs Šapošņikovs neatceras sevi bērnudārza periodā, taču viņš skaidri atceras visus jauninājumus un neparasto brīvā laika organizēšanu skolas gados.
Viņaprāt, tieši toreiz viņš izmēģināja savus spēkus režisora lomā, organizējot pirmo Skolotāja dienu skolā un aicinot skolēnus vienu dienu pilnībā uzņemties izglītības iestādes vadību. Mūsdienās diezgan bieži dzirdēts, ka Skolotāju dienā skolēni vada stundas, ir direktori un rīko svētkus skolotājiem, bet astoņdesmitajos gados tas bija novatoriski drosmīgi.
“Pašpārvaldes diena, kad skolēni pilnībā ņēma varu savās rokās, bez pieaugušo palīdzības, ir visgrandiozākā akcija, tā bija masu akcija, un to sarīkoju es kā režisors. Citi, mazāki, svētki… tas vairs neskaitās.”
Studiju gados, „perestroikas” laikā, uzplauka komercdarbība, tika atvērti pirmie restorāni un naktsklubi. Vēlme strādāt ar cilvēkiem un cilvēkiem nebija zudusi, Oļegs pilnveidojās kā režisors, strādājot kabarē. Viņš iestudēja priekšnesumus, izstrādāja programmu, atlasīja māksliniekus. O. Šapošņikovs ir strādājis kopā arī ar dziedātāju Žoržu Siksnu.
Savukārt vēlāk radās iespēja iestudēt neatkarīgas izrādes dažādos Latvijas teātros.
Sarežģītākais projekts
Iestudējums "Dāmu paradīze" Oļegam Šapošņikovam izrādījās vissarežģītākais. Tas bija pagrieziena punkts, jauns teātris, kas vēl nebija gatavs sarežģītām dekorācijām vai spilgtam apgaismojumam. Jauns aktieru sastāvs un jauns režisors, vajadzēja iziet cauri savdabīgam konfliktam, pierast citam pie cita, lai kopā radītu šedevru.
"Bija jāsalauž opozīcija, pierādot, uz ko esi spējīgs."
Tieši pēc mūzikla "Dāmu paradīze" mainījās režisora un jo īpaši Daugavpils teātra liktenis. Ar šo pirmizrādi sākās jauna dzīve.
"Covid-19" ierobežojumi un teātra attālinātais darbs
„Kovida” ierobežojumu laikā teātris bija slēgts skatītājiem, taču darbs neapstājās ne uz mirkli. Aktieriem grūtākais bija nošķirtība no publikas, taču dzīve ritēja pilnā sparā. Tika rīkoti mēģinājumi, sākumā individuāli, pēcāk – saskaņā ar atļauto dalībnieku skaitu. Tā bija interesanta pieredze.
Veicām renovāciju, izremontējām „kabatu” -- speciālu plašu vietu pie skatuves rekvizītu glabāšanai.
Sarežģītie ierobežojumi veicināja jauna formāta tapšanu. Kādu laiku bija jāievēro sociālā distance, kas ietekmēja jauna intriģējoša projekta "Cabaret Dinabourg" koncepciju, kas notiek vakara izklaides pasākuma formātā. Skatītāji zālē sēž pie galdiņiem, kas vizuāli līdzinās kabarē iekārtojumam.
“Mēs nodomājām -- lieliski! Šajās tukšajās vietās mēs noliksim galdiņus. Būs kabarē! Cilvēkiem būs patīkami! Šī pustukšā zāle izskatīsies interesantāk.”
Taču pēc stingrāku noteikumu stāšanās spēkā (tika aizliegti sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumi) ieceri ar galdiņiem un uzkodām vairs nebija iespējams īstenot.
Par šīs sezonas noslēgumu
Šogad tiek gatavots īpašs "Dāmu paradīzes" desmitgadei veltīts projekts (šī izrāde teātra repertuārā nav bijis piecus gadus).
Tāpat kā pirms desmit gadiem, kopā ar maestro Raimondu Paulu 2022. gada 4. jūnijā tiks izrādīts jauns mūzikls "Paradīze", kurā skanēs tās pašas melodijas, taču citā interpretācijā un jaunā aranžējumā.
Paredzēts grandiozs šīs teātra sezonas muzikālais noslēgums.
