Starptautiskās klases sporta meistars, divkārtējais Latvijas čempions balles dejās Dmitrijs Arestovs labprāt piekrita pastāstīt avīzes "Latgales Laiks" lasītājiem par savu ceļu no dejotāja līdz trenera darbam.
"Es pats atnācu dejot"
Dmitrijs, cik vien sevi atceras, pastāvīgi lūdza mammu, lai iemāca dejot. Reiz, kad mamma salauza kāju, viņam kādu laiku nācās dzīvot pie viņas draudzenes, kuras meita nodarbojās ar balles dejām. Lai īsinātu laiku pēc skolas, mazais Dmitrijs kompānijas pēc devās ar draudzenēm uz deju nodarbībām. Sākumā vēroja, bet pēc tam saprata, ka grib dejot. Viņš atzīst, ka vienkārši nostādīja mammu fakta priekšā un palūdza naudu nodarbībām. Tolaik viņam bija 12 gadi, un tieši tad, manuprāt, Dmitrijā pamodās dejotāja talants. Pienāca vasara, brīvdienas, un viņš aizbrauca pie vecmāmiņas uz Krieviju. Tur nebija kur trenēties, nebija telpu ar spoguļiem, tāpēc zēns, kuru bija aizrāvusi deja, nepacietīgi gaidīja, kad iestāsies tumsa, lai slīpētu soļus, lūkojoties savā atspulgā logos, lai pārliecinātos, ka viņam pašam patīk tas, kā viņš dejo. Pabīdot malā visus aizkarus un vakarā iededzot istabā gaismu, sanāk tāda kā zāle ar spoguļiem. Savukārt pēc trim mēnešiem Dmitrijs piedalījās pirmajā konkursā. Sagadījās, ka viņš pavadīja partneri, kurš dejoja vairākus gadus. Loģiski, ka arī citi pāri bija pieredzējušāki, taču viņiem izdevās vienu pāri apsteigt un iekļūt finālā. Meitene bija sarūgtināta, bet Dima saprata, ka tas viņam ir labs sākums, -- viņš ir iesācējs un jau sasniedzis rezultātu .
Dziļā cieņā pret pirmo skolotāju un pedagogiem
Daudzi zina, ka balles dejas Latgalē, īpaši Daugavpilī, kļuva populāras, pateicoties Jeļenai Pasternakai. Savas pedagoģiskās darbības 29 gados viņa izaudzinājusi daudzus čempionus.
Dmitrijs ir viens no simtiem viņas audzēkņu, kurš savu dejotāja karjeru sāka Jeļenas Pasternakas vadībā. Savu pirmo deju skolotāju viņš atceras ar sirsnību un lielu pateicību par gūto pieredzi, sniegtajiem padomiem un mācībām.
Savulaik Jeļena uzaicināja uz treniņu četrkārtējo Latvijas čempionu Latīņamerikas dejās Ati Legzdiņu. Dmitriju tas ļoti iedvesmoja un viņš sāka trenēties vēl cītīgāk, pieteicās papildu nodarbībām, apmeklējis sporta nometnes, turpināja mācīties pie A. Legzdiņa. Pēc tam bija citi skolotāji, kuri sniedza papildu zināšanas. Harizmātiskais treneris no Vācijas Hanss Halke uzlādēja dejotājus ar enerģiju. Dmitrija pēdējā trenere bija Olga Guņko no Lietuvas.
Braucu uz konkursu, bet nokļuvu turnīrā
Reiz tika gūta neparasta pieredze, kad dejotāji aizbrauca uz kārtējo konkursu Rīgā. Taču tur laukumā iesildījās pieredzējušāki dejotāji. Trenere bija kļūdījusies -- izrādījās, ka tas bija reitinga turnīrs pieredzes bagātākiem pāriem. Dmitrijs ieradās kā D klases dejotājs ar pamatzināšanām par kvikstepa soļiem, viņš vēl nezināja visas iespējas un sarežģītās figūras. Dmitrijam bija sagatavots tumšs tērps, kuru viņš tik ilgi bija meklējis saviem priekšnesumiem. Papildu tam, ka pretinieku līmenis bija daudz augstāks, turnīrā bija arī stingri aizliegts uzstāties melnā tērpā. Nācās aizņemties baltu kreklu, uzvilkt to virs melnas bītlenes un dejot. Rezultātā viņi palika trešajā vietā no beigām, un tas nebūt nebija slikti, jo daugavpilieši startēja augstāka līmeņa sacensībās.
Neaizmirstamākais konkurss
Visvairāk atmiņā palikušas sacensības Baltkrievijā, kur piedzīvotas spilgtas emocijas, par kurām gribas stāstīt ar lepnumu. Šajā turnīrā Dmitrijs ar savu deju partneri Viktoriju Horevu lieliski startēja jauniešu grupā (16--18 gadi) un uzreiz pēc tam -- pieaugušo grupā. Visi cerēja uz vietu finālā, taču viņi un vēl četri dejotāji tālāk netika. Rezultātā pēdējā daļā sacentās pāri, kuru līmenis bija ievērojami zemāks nekā Dmitrijam un Viktorijai. Jaunieši jutās sarūgtināti, jau bija pārģērbušies un grasījās doties prom, bet tajā brīdī pasākuma vadītājs jautāja skatītājiem zālē, kurš pāris viņiem paticis visvairāk? Visi skandēja tā pāra numuru, kura tobrīd nebija uz skatuves. Tas bija Dmitrija numurs, un viņš saprata, ka nav velti dejojis, jo publika atbalsta viņu, un tas jaunieti mudināja vēl aizrautīgāk apgūt dejas mākslu, kā rezultātā tika gūta galvenā uzvara un izcīnīts čempiona tituls.
„Tagad es tikai mācu”
Kopš 16 gadu vecuma Dmitrijs mācīja dejas. Sākumā tā bija palīdzība pedagogiem. Vēlāk viņš strādāja Rīgas klubā "Vecrīga", apmācījis dejotājus A. Legzdiņam.
2006.--2007. gadā strādāja ASV un turpināja dejot. Pēc tam atgriezās dzimtajā pilsētā, lai daugavpiliešiem būtu iespēja pilnveidoties un nodarboties ar sporta dejām, un pilnībā nodevās trenera darbam. Kādu laiku sadarbojās ar klubu „Sikspārnis”. 2008. gadā kopā ar savu kolēģi Dmitriju Mordereru atvēra savu studiju, kurā strādāja ar bērniem. Kopš 2011. gada Dmitrijs Arestovs savā studijā strādā kopā ar Jāni Orbidānu, kurš pasniedz Eiropas deju programmu (lēnais valsis, tango, Vīnes valsis, fokstrots un kviksteps).
Dmitrijs, atbilstoši savai enerģētikai un aktīvajai dabai, specializējas Latīņamerikas dejās (samba, ča-ča-ča, rumba, džaivs, pasodoble), kā arī vada hobiju nodarbības tiem, kam patīk dejot (salsa, bačata un Argentīnas tango).
Darbs ar bērniem.
Sarunā Dmitrijs sacīja: "Svarīgākais darbā ar bērniem ir dot viņiem iespēju attīstīties tālāk, sasniegt rezultātus."
Viņš atzina, ka vienlīdz interesanti ir strādāt ar jebkura vecuma dejotājiem. Protams, trenējot bērnus, ir lielāka atbildība, jāraugās, lai bērni pareizi izpildītu pozīcijas, pareizi izmantotu muskuļus un saglabātu stāju. Ir jāatrod pieeja, jāatrod līdzsvars starp „būt stingram trenerim un dažkārt ļaut atslābināties”.
D. Arestovs apgalvo, ka tāpēc arī ir interesanti strādāt ar bērniem. Viņi ir tik atšķirīgi, dažādi. "Tu atrodi atslēdziņu, pieeju, parādi soļus, izdomā vingrinājumu, lai atvieglotu figūras izpildi un... nākamreiz viss mainās un nākas meklēt pieeju atkal."
Mākslas rehabilitācijas horeogrāfa pieredze
Dmitrijs pēc aicinājuma ir horeogrāfs un dejotājs, strādā par treneri. Savulaik apguvis pedagoģiju, pēc profesijas ir sporta skolotājs, kā arī mācījies mākslas rehabilitācijas kursos. Visos treniņos viņš veiksmīgi izmanto iegūtās zināšanas un īpašu uzmanību pievērš audzēkņu stājai, piemeklē vingrinājumus, lai pareizi nodarbinātu muskuļus.
D. Arestovam ir septiņu gadu pieredze darbā ar cilvēkiem ar invaliditāti. Nodarbojies ar mākslas terapiju ar Daugavpils psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientiem. Šīs nodarbības viņš atceras ar lielu pietāti, stāsta, ka mācījis nevis vienkārši dejas, bet gan individuāli piemeklējis soļus un kustības, dažkārt arī rotaļīgā veidā, lai klientiem būtu pēc iespējas ērtāk. Pats aizraujošākais un patīkamākais ir tas, ka tika sasniegti neticami rezultāti. Sieviete, kas divus gadus bija klusējusi, teica: "Paldies par nodarbību!" un sāka runāt. Zēns, kurš neteica neko citu kā tikai "tētis", sāka izrunāt dažus vārdus. Viņi gatavoja priekšnesumus un aicināja uz savu koncertu. Tā bija pieredze, kas iedvesmoja. "Jā, tas nebija viegli, bet viss bija svētīgi!"
Panākumi trenera darbā
Dmitrijs ar smaidu atceras laiku, kad sākumā visas zināšanas pasniedza ļoti nopietni, tāpēc daži reizēm aizgāja, domājot, ka tas ir ļoti sarežģīti. Viņš atzīst, ka bija nepieciešami gandrīz 19 gadi, lai saprastu un izstrādātu metodiku, kā vislabāk iemācīt bērniem dejot, lai, gadiem ejot, audzēkņi spētu pilnveidoties un gūtu panākumus.
Viņa audzēkņu pulkā ir Latvijas čempions Latīņamerikas dejās. Viņi strādāja apmēram 16 gadus. Tagad nesadarbojas, bet pirmās godalgotās vietas un vicečempiona titulu Rēzeknes dejotājs izcīnīja ar Dmitrija atbalstu.
Dmitrijs Arestovs ir pārliecināts: "Dejot nekad nav par vēlu!" un ir gatavs mācīt visus interesentus.
