Preiļu novada Galēnos Roberta Mūka muzejā skatāma mākslinieka Ludviga Bērziņa gleznu izstāde “Notvert netveramo”, „Latgales Laiku” informēja Preiļu novada pašvaldībā.
Kas mums liek radīt mākslas darbus? Vai tā būtu glezna, skulptūra, puķudobe -- kopīgi veidota muižas pakājē, vai bērna zīmējums, ar magnētiņu piesprausts pie ledusskapja. Māksla ir itin visur, arī mašīnai, ar kuru pārvietojamies ikdienā, kāds ir radījis dizainu. Cilvēka dabā ir izteikt savu iekšējo pasauli uz āru -- vai tas būtu kliedziens vai radošs mākslas darbs, norāda Roberta Mūka muzeja vadītāja Gita Palma.
„Paviesojoties Ludviga Bērziņa mājās Aizkrauklē, lai izvēlētos gleznas izstādei Roberta Mūka muzejā Galēnos, pirmais, ko sajūti, ieejot telpās, ir krāsu, šķīdinātāju un laku aromāts, kas aizved uz telpu, kur glabājas mākslas darbi. Gleznas ir visur, gan uz sienām, gan kaudzītēs uz grīdas sastutētas pret sienām. Taču tas vēl nedod nojausmu par to, ka aiz kādām durvīm ir mākslinieka darbnīca un plaukti visas sienas izmērā, kuri ir pilni ar visdažādāko izmēru gleznām, gleznu sagatavēm, audekliem, apakšrāmjiem un visdažādākajiem mākslinieka darbam paredzētajiem rīkiem,” dalās izjūtās muzeja vadītāja.
Izrādot savu mākslinieka darbnīcu, Ludvigs Bērziņš ar patiesu sajūsmu stāsta par izveidotajiem palīgrīkiem pie molberta, uz kura top gaisīgās gleznas, par lakām, kuras liek klāt krāsai, lai tā top dzīvīga un ātrāk žūst. Pa vidu „pinas” mazs sunītis, pieprasot uzmanību. Jau vairāk par desmitgadi sunītis ir mākslinieka sabiedrotais un piedalās visos glezniecības procesos. Izvēlēties gleznas nav viegli. To ir daudz, tās ir krāsainas, gaisīgas, latviskas… Taču Roberta Mūka muzeja telpa ir tā, kura ir noteicošā gleznu apjoma izvēlei. Šoreiz tās ir 18 gaisīgas, gaismas un Latvijas pielietas gleznas, kurām nosaukumi ir teju filozofiski -- “Daugava sirdī”, “Es mežezers – Tu…?”, “Sakārtots haoss”.
Mākslinieks atzīst, ka gleznošana attīra un sakārto domas. „Tā ievieš kārtību tevī, domās, sajūtās, vidē. Māksla liek būt patiesam. Kas liek gleznot? Gleznošana dod to lielo mīlestību uz dzīvi, cilvēkiem, attiecībām, dabu, Latviju. Gleznošana ir devusi tik daudz patiesu laimes mirkļu, tā ir visa mana dzīve. Tā ir sevis pilnveidošana, caur krāsu, caur vienkāršību, tā ir sevis uzlikšana uz audekla, tas ir mans laiks, kurš pārvēršas krāsās un paliek nākotnei,” stāsta Ludvigs Bērziņš.
Katrs pabeigts darbs māksliniekam atver vārtus jaunam darbam, jo zemapziņā vienmēr ir doma, ka nākošais būs pati pilnība, un tas ir tas mūžīgais dzinulis, kas liek ņemt otas un strādāt. Visu laiku neatstāj doma, ka nav sasniegts cerētais, ka vajag meklēt un attīstīt sevi, lai uzliktu dvēseli pilnībā uz audekla.
Mākslinieks atzīst, ka gleznot ir vēlējies visu savu apzinīgo mūžu. „Ar pirmajiem nedrošajiem otas vilcieniem lēnām atvērās jauna pasakaina pasaule, kura piepildīja mani. Tā ir tā neaprakstāmā laimes sajūta atrast sevi un pilnveidoties. Kura liek priecāties līdz asarām, liek arī vilties, un tu esi mūžīgajā attīstības, meklējumu ceļā, kurā gribi notvert netveramo,” saka Ludvigs Bērziņš. Arī savai izstādei mākslinieks ir devis nosaukumu “Notvert netveramo”.
Komentāri