Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2022. gada 26. maijs
Ceturtdiena
Eduards, Edvards, Edvarts, Varis
+17.0 °C
daļēji mākoņains

Vītols Etnobotānikā. Ko pina no vītolu klūgām un kā to apraksta literatūrā

„Kūku nūzeime saimisteibā beja atkareiga nu tūs īpašeibom un dereiguma. Kai vīna nu golvonajom īpašeibom beja kūka seikstums un vīglums. Daži kūki, pīmāram, pleist, daži dreiži satrun, taidi mōjsaimisteibys pīdarumim nav dereigi. [..] Saimisteibā beja vajadzeigi seiksti un smogi kūki un seiksti un vīgli kūki. Ūsis, pīmāram, ir seiksts un smogs. Nu tō līce rogovu slīces un skrytuļu lūkus, bet rotu aizjyuga lūkus voi tai sauktūs zyrga lūkus līce nu seiksta veitūla (veitūla calma), kas ir vīglys.”1

Ierīci, ar kuras palīdzību lieca aizjūga lokus, sauca lagrīte.

No vītolu klūgām, rudenī sagrieztām un labi izvārītām, pina grozus, toverus, lādes un pat čemodānus.

Vītols ir īstens izdzīvošanas un vitalitātes simbols. Mans vectētiņš blakus grāvim zemē iesprauda vītola mietiņus – un, re, tie ieauga, ātri izauga kupli un vēl tagad priecē aci un inspirē atmiņas.

„Kristiešiem Latvijā tikai vienā gadījumā svinamās dienas vārds ir saistīts ar koku. Tā ir Pūpolu svētdiena, svētdiena pirms Lieldienām. Tas, kurš ir piecēlies līdz saullēktam, dodas visus, arī kaimiņus, ar pūpola zariņu, kuru vēlāk aizsprauž aiz sijas, „nopērt”, skaitot vārdus: „Apaļš kā pūpols, vesels kā rutks!” vai „Apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars!” vai „Veselība iekšā, slimība ārā!”. Vītola un paeglīšu zariņus nes uz baznīcu svētīt.”2

Pūpols ir vītola ziedkopa. Pūpolsvētdienu latgaliski sauc par Vierbineicu vai Pyupūļneicu (arī Paļmu dīnu).

Vītolu un kārklu mums apkārt ir ļoti daudz, bet tā īstā Vierba ir tā, kurai pūpoli ir balti, spīdīgi, secīgi izkārtoti, ar tādu kā mazu spalviņu. Līdzīgi olām, kuras arī ir Lieldienu simbols. No olām, kuras simbolizē zārku vai pazemi, izšķiļas cālīši – ir uzvarēta Nāve, ir notikusi Augšāmcelšanās!

Priesteris Andrejs Brumanis publikācijā „Pūpolu svētdiena” raksta: „No Pūpolu svētdienas mēs varam visi mācīties. Galvenokārt šīs svētdienas liturģija māca paļāvību Dievam kā priekos, tā bēdās. Kad ticīgie Jēzum gribēja uzgavilēt, Viņš tiem neliedza šai brīdī, lai gan zinām arī, ka Jēzus nepieņēma laicīgo godu – Viņš negribēja, lai Viņu uzskatītu par laicīgo valdnieku. Jēzus sūtība ir garīga rakstura un, neskatoties uz to, ka Viņš bija Dieva Dēls, kam visa pasaule pieder, Viņš nevēlējās laicīgu godu.”3

Ratnieku lūgšanas vietas priesteris Juliāns Butāns dzejolī „Plaukstošais pūpolu zars atmiņās sauc”4 ieskicē citas, ar Pūpolsvētdienu saistītas, katolicisma šķautnes.

Ļoti bieži dzejā pūpoli ir tikai ar naturālu nozīmi – pamostas daba, sākas pavasaris. Kristīnei Pizičai „Pūpoli, pelēkos mēteļus nometuši / Saulē savus kažokus silda”5, Marutai Avramčenko „Vakar saule siltu, košu uguni kūra, / Un sudrabotajos pūpolos kukainīši dūca.”6

Cik noprotu, kārklu un vītolu medus ir pirmais, kuru sanes kārēs pēc ziemas miega pamodušās bites.

Dzejnieks Romons Spaitāns, kura poētiskā valoda ir rotaļīgi raita un lingvistiski izkopta, vienā savā dzejolī iemarķē vītolu sudrabainumu. „Pīkaļnē dreiž saulē vizēs / Veitūlcakuls sudrobbizēs.”7

Dzejnieks Vilis Dzērvinīks savukārt kādā dzejolī akcentē vītolu sērīgumu, domīgumu, elēģiskumu. „Pa pļovu, pa rosu, pa greisli osu / Zam austūšas sauleites, / Zam sylta leiteņa, / Zam raudūša veitula, / Zam korsta sīna zōrda – / Taceņa pi Tevis.”8

Vītols ir bieži pieminēts latgaliešu tautasdziesmās. 1914. gadā Rēzeknē iznāca vietējās Tirdzniecības skolas audzēkņu savākto tautasdziesmu krājums Staņislava Cunska sakārtojumā. Viena no tautasdziesmām par bārenīti noslēdzas šādi: „Uzuls tàws, lìpa mòte, / Weitulini bòlelini.”9

Blakus vīrišķajam ozolam un sievišķajai liepai parādās puiciskie vītoli.

„Nadūd, Dīvs, veitulam” ir populāra latgaliešu tautasdziesma, kurā apdziedāts sievas, kurai vīrs ir dzērājs, grūtais liktenis. Laikrakstā „Drywa” šī tautasdziesma ir publicēta jau 1916. gadā: „Nadud Diws i weitulam / Boltim zidim nuzidet. / Boltim zidim nuzidet. // Nadud Diws i dzarojam / Nujemt munu wainiucen’..”10

Tā ir smeldzes un raudu dziesma, kuru labprāt dzied arī tie cilvēki, kurus pašus personiski šī liksta nav piemeklējusi. To labprāt dzied klātesošie gan viesībās un dažādos saietos, gan profesionāli izpilda mūziķi – Aija, Līga Seiksta-Deksne, Irēna Kjarkuža, Inga un Normunds u. c.

Ja salīdzina ar laikrakstā „Drywa” 1916. gadā publicēto tekstu, tad mūsdienu tautasdziesmas variantā ir zuduši vairāki panti, mainīti arī atsevišķi vārdi. Senākā vārda ļaudaveņa vietā šobrīd lieto vārdu leigaveņa. Ingas un Normunda izpildījumā pielikts klāt refrēns par vysskaistuokuo puiša vai meitys ņemšanu, kas notušē šīs dziesmas pirmteksta smeldzi, kā arī reminiscē par „Borowa MC” populārāko dziesmu „Vysskaistuokajai meitiņai” (Guntras Kuzminas mūzika, Aigara Runča un latgaliešu tautasdziesmas teksts). Tas būtiski izmaina saturiskos akcentus un vēsta par laimīgām beigām, tāpēc dziesmas šādā modernizētā variantā ir ieguvušas lielu popularitāti visā Latvijā.

Ir īpaša grupa tautasdziesmu, kurās vēstīts par smago – esošo vai iespējamo – dzīvi kopā ar dzērāju. Te gan precētas sievas, kurām nekas cits neatliek, kā dzīvot kopā ar vīru dzērāju un gausties par sūro dzīvi, gan vēl neprecētu meitu un tai tuvu cilvēku vēlēšanās nākotnē pasargāties no šāda liktens.

Tautasdziesmu motīvs – meita precību gados uztraucas par to, ka viņa apprecēsies ar dzērāju – latgaliešu folklorā ir biežs, ar dramatismu pilns un empātiju izraisošs. Tādu dziesmu ir daudz, tās var pieskaitīt precību dziesmu grupai, sižetiski tās lielā mērā ir klišejiskas.

1921. gadā rakstnieks Ādolfs Erss Stirnienes pagasta Zalānos pierakstīja šādu latgaliešu tautasdziesmu: „Lòbok valnu es iraugu, / Na dzaroja tautu dalu. / Kristu mešu – valns aizbaga, / Dzaroj΄ krista nasabeida. / Dud mameņa kam dudama, / Dzarojam vin nadud. / Dzaroj΄ puiša milestiba / Smird kai vaca rutku dùbe. / Man nabeja vylku bailes, / Kai to dzaroj puiša bailes. / Tric jam borda / Klab΄ jam zubi / Ar manimi runojut.”11

Dzāruojpuiss – agrāko laiku apzīmējums vīrietim precību gados, kuram ar alkoholu ir cīši draudzeigys attiecības. Latgaliešu folkloras pierakstos un daiļliteratūrā šis vārds nav retums un pēc nozīmes ir tuvs vārdiem kleseituojs, šatuns, pijaks, dzārokls u. c.

Jādomā, ka šīs grupas tautasdziesmas nav tikai fantāzijas tēli, profilakse, nelaimes atvairīšana vai tīrā estētika, bet arī daudz ko pastāsta par dzīvi agrākos laikos, proti, ir arī sava laikmeta raksturotājas.

Man ne reizi vien ir jautājuši, un es pats arī esmu lietpratējiem jautājis – kai latgaliski pareizi, veituls ci veitūls?

Valodnieks Leonards Latkovskis domā, ka te īsti nav kaut kas jāstandartizē. „Ir paralelas formas, kas ir atzeistamas par vīnaidi pareizom, jo tōs ir atsateistejušas pēc sovim patsstōveigim lykumim. Pīmāram, Varakļōnūs soka: seipūls, veitūls, bet Baļtinovā: seipuls, veituls. Taitod pīdēklis -ul ar eisu un garu u skaņu. Pat tamūs apvydūs, kur runoj: seipūls, veitūls, runoj ari: ūzuls un kūzuls – taitod ar eisu u skaņu. Leidzeigu pīmāru mes varātum atrast pulka.”12

2003. gadā iznākušajā Jura Cibuļa un Lidijas Leikumas grāmatā „Vasals!" respektēts šī piedēkļa divvariantums.„Pagaidām nav vienotas normas atvasinājumu ar -ūls (-uls) pareizrakstībā, un arī vārdnīcās ir (d)uobūls // (d)uobuls, seipūls // seipuls, veitūls // veituls, pyupūli // pyupola.”13 Šāda situācija ir arī 2007. gadā pieņemtajos Latgaliešu rakstības noteikumos, kur pie lietvārdu izskaņu pareizrakstības kā piemērs ar -uls minēts cakuls, bet ar -ūls veitūls.

1 Latkovskis L. Veiksnas un gūbas // „Dzeive”, 1969., Nr. 98.
2 Āze A. Iepazīsti kokus, krūmus, puskrūmus, sīkkrūmus un liānas! – Rīga: N.I.M.S., 2011., 10. lpp.
3 Brumanis A. Pūpolu svētdiena // „Mōras Zeme”, 23.03.1991.
4 Butāns J. Plaukstošais pūpolu zars atmiņās sauc // „Rēzeknes Vēstis”, 26.03.2021.
5 Piziča K. Satraukums // „Rēzeknes Vēstis”, 20.03.2020.
6 Avramčenko M. Pavasara vēsma // „Rēzeknes Vēstis”, 19.05.2020.
7 Spaitāns R. Atceļnīks – Rēzekne: LKC, 2013., 129. lpp.
8 Dzērvinīks V. Laimeigu īsadūmōt – Rēzekne: LKC, 2001., 66. lpp.
9 Latwišu tautas dzismes (sak. S. Cunskis) – Rēzekne: S. Cunskis un E. Kozlowskis, 1914., 6. lpp.
10 Nadud Diws i weitulam.. // „Drywa”, 02.03.1916.
11 Latgališu tautas dzismes // „Jaunò Straume” 21.05.1921.
12 Latkovskis L. Daži volūdas jautōjumi // „Dzeive”, 1969., Nr. 93.
13 Cibuļs J., Leikuma L. Vasals! Latgaliešu valodas mācība – Rīga: N.I.M.S., 2003., 38. lpp.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.