Zivis ir viens no populārākajiem pārtikas produktiem, tās ir atrodams ikvienas tautas ēdienkartē. Gan Latvijā, gan Daugavpilī ir ļoti daudz makšķernieku, kuri, neskatoties uz laikapstākļiem, bruņojušies ar makšķerēm, ēsmu un tīkliem, un dodas uz daudzajiem Latvijas ezeriem un upēm. Kāpēc viņus tik ļoti piesaista šāda veida aktivitāte brīvā dabā? Šo jautājumu laikraksta "Latgales Laiks" reportiere uzdeva vietējiem makšķerniekiem.
Aleksandrs, pensionārs: “Makšķerēju kopš bērnības. Mans tēvs pieradināja mani pie šāda veida atpūtas. Esam makšķerējuši daudzās ūdenstilpēs -- gan upēs, gan ezeros. Tas bija brīnišķīgs laiks! Aizbraucām uz Baltkrievijas ezeriem. Agrāk zivis šeit, Gubiščē, ķērās daudz labāk, bet tagad tas izžūst. Gadās, ka putni zog zivis, tie ir veikli un izsalkuši. Šeit var noķert karūsas, rotanus. Mēs dzīvojam tepat, un man šī ir lieliska iespēja nodarboties ar savu iecienītāko hobiju netālu no mājām, nav nekur jābrauc”.
Leonards, pensionārs: “Karūsu ķeršanai ēsmai es izmantoju garozas. Kopumā šīs zivis ir ļoti kaprīzas. Tās noķert ir īsta māksla. Gadās noķert gan sarkanās, gan baltās karūsas, ēsmai izmantoju garozas, mannu, tārpus. Es pastāvīgi eksperimentēju. Nav viennozīmīgas atbildes uz jautājumu, kādu esmu lietot. Mans tēvs bija aizrautīgs makšķernieks. Viņš mani jau bērnībā iemācīja makšķerēt. Makšķerēju Cirīša, Aglonas ezerā, Stropos, Sventē. Netālu dzīvo viena no manām meitām, ar viņu padalīšos ar savu lomu. Mani bērni jau no mazotnes ir pieraduši pie zivīm, tās ir gan garšīgas, gan veselīgas.”
Nikolajs, pensionārs: “Makšķerēšana man ir atpūta, relaksācija jebkuros apstākļos, pat tad, ja zivju ir maz. Makšķerēju kopš bērnības, arī mana sieva ir makšķerniece. Cik reizes ir bijis – aizbraucu kopā ar viņu makšķerēt, iedodu makšķeri, un tad nevaru atņemt! Sēž un makšķerē. Ir ļoti jauki būt dabā no agra rīta, pulksten trijos. Tad putni dzied, labāk par jebkuru koncertu, īpaši lakstīgalas! Šeit, Gubiščē, ūdens līmenis ir pazeminājies jau par trim metriem. Šajā ūdenstilpē ir sastopamas arī līdakas, taču reti, jo ar katru gadu tām izdzīvot šeit ir aizvien grūtāk. Daugava ir kļuvusi daudz tīrāka nekā agrāk, jo tagad stingri tiek uzraudzīti dažādi izmeši un vide, es copēju arī tur. Zivis upē tagad ir tīras, treknas, garšīgas. Makšķerēšana man sagādā prieku, esot vienatnē ar dabu.”
Antoņina, pensionāre: “Man ļoti garšo zivis, tiesa, pati tās neķeru, lai gan agrāk, jaunībā, man patika makšķerēt. Tagad vairs nav tāda veselība kā agrāk, vairāk laika veltu mājai, dārzam. Zivis ir veselīgas, ja tās gatavo bez jebkādām svešzemju garšvielām un netur visādās jaunmodīgās mērcēs. Man ļoti garšo zivju zupa un vienkārši ceptas zivis.”
Albīne, pensionāre: “Manam vīram ļoti garšoja zivis. Lai kur viņš brauca, vienmēr atveda labu lomu. Reizēm pat nebija kur likt. Ķēra daudz asaru. Kas tik netika gatavots no šīm zivīm… Tagad palikušas tikai atmiņas. Mans vīrs jau sen ir aizsaulē, viņu sauca Kārlis. Kad mans vīrs bija dzīvs, mūsu mājā, virtuvē, visas sienas platumā un garumā atradās akvārijs. Tajā peldēja dekoratīvas zivtiņas, viesi, atnākuši ciemos, brīnījās. Es atceros, ka vīrs gāja uz Gubiščes ezeru un no turienes kaut ko nesa akvārija iemītniecēm.”
Aleksandrs, pensionārs: “Nemakšķerēju jau trīs gadus, veselība neļauj, bet savulaik esmu noķēris daudz zivju! Copēju dīķos pie Rēzeknes, vietējos ezeros un upēs. Ķērās gan līņi, gan karūsas. No līņiem var pagatavot lielisku galertu. Zivis ir garšīgas un veselīgas."
Komentāri