Visā pasaulē ļoti populārs kļuvis angļu rakstnieces Alises Kuiperes romāns "Dzīve uz ledusskapja durvīm" (Alice Kuipers, „Life on the Refrigerator Door”), kas tulkots 21 valodā un pārdots 28 valstīs. Ar zīmīšu starpniecību, kuras atstātas uz ledusskapja durvīm, kuras rakstījusi māte un viņas 15 gadus vecā meita, tiek stāstīts par viņu dzīvi pirms ģimenes krīzes un tās laikā.
Lugas iestudēšanas ideja
Daugavpils teātra režisors Māris Korsiets, iedvesmojoties no šī romāna, nolēma iestudēt izrādi ar identisku nosaukumu, lai pievērstu skatītāju uzmanību tik aktuālai tēmai. Tikko sācis lasīt grāmatu, viņš uzreiz iedomājās, kā iestudēs lugu. Jāatzīmē, ka uzmanību tuvu cilvēku komunikācijas sociālajai problēmai un tam, ka tam pastāvīgi trūkst laika, pievērsa Māra meita. Izlasījusi daiļdarbu, viņa jutās dziļi aizkustināta un uzstāja, lai arī vecāki izlasa šo romānu.
M. Korsiets pastāstīja: „Jāatzīst, ka grāmatu sāku lasīt pēc savas jaunākās meitas ieteikuma un beigās nespēju novaldīt asaras. Tik tiešām, ikdienas steigā mēs arvien mazāk laika veltām vistuvākajiem cilvēkiem: sazināmies ar īsziņām, nevis kā grāmatā -- ar zīmītēm uz ledusskapja durvīm, bet gan izmantojot dažādas tiešsaistes tīklu lietotnes. Mēs esam tik aizņemti, mūsu dzīves ritms ir tik straujš, ka mums vienkārši neatliek laika tam, lai satiktos un parunātos. Iespējams, pandēmijas laikā situācija nedaudz mainījās, bet tagad mēs atkal atgriežamies ierastajā straujajā dzīves ritmā. Tāpēc es vēlos, lai šī izrāde ir savdabīgs atgādinājums par nepieciešamību atrast laiku savai ģimenei un tuviem cilvēkiem, lai parunātos par to, kas kuram sāp, un paspētu to izdarīt, kamēr nav par vēlu.
Izrādes sižets
Iestudējuma "Dzīve uz ledusskapja durvīm" pirmizrāde notika 6. maijā. Izrāde ir latviešu valodā, teātra viesi atrodas maksimāli tuvu aktieriem, skatītāju vietas izvietotas uz lielās zāles skatuves, kas ļauj vēl vairāk iejusties izrādes gaisotnē.
Romānu no angļu valodas tulkojusi Inese Vīksna. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Egils Viļumovs, gaismu mākslinieks -- Sergejs Vasiļjevs, režisors -- Māris Korsiets.
Romāna pamatā ir jutekliskās mātes un meitas attiecības, kuras uz skatuves atveido jaunās teātra aktrises Jūlija Ļaha (māte) un Agnese Laicāne (meita). Galveno varoņu komunikācija ir sarukusi tiktāl, ka viņas atstāj viena otrai uz ledusskapja durvīm īsas zīmītes, un harmonisku attiecību veidošana ar bērnu pusaudža gados ir nopietns izaicinājums, īpaši, ja esat vientuļā māte. Viņām abām neizdodas atrast laiku pilnvērtīgai sarunai, lai gan dzīvo zem viena jumta, bet nesatiekas. Māte pastāvīgi strādā, bet Klēra, tāpat kā citi pusaudži, dod priekšroku brīva laika pavadīšanai ārpus mājām – kopā ar draugiem, ar savu pirmo mīlestību ...
Kādu dienu tiek saņemta skumja ziņa, izraisot īstu emocionālu vētru sarakstē... Papildu aizvainojumam un pārpratumiem mātes un meitas sarakstē ielaužas arī bailes, neziņa un mātes smagā slimība. Arvien mazāk paliek laika, lai īsās zīmītēs uz ledusskapja durvīm runātu par sasāpējušo un pateiktu svarīgāko…
Iespaidi
Atzīšos, ka, plānojot apmeklēt pirmizrādi, biju nobažījusies, ka būs emocionāli grūti, jo tēma ir smaga, taču, atnākot uz teātri, atkal pārliecinājos, ka skatītāji kārtējo reizi var izbaudīt divu gaišu un juteklisku aktrišu filigrāno pārvērtību, kuras debitē šajā sezonā.
Iedomājieties -- visas izrādes laikā uz skatuves mēs redzam divu aktrišu spēli, turklāt viņas strādā gandrīz vienatnē -- lasa monologus, atstājot piezīmes uz ledusskapja durvīm. Es ar sajūsmu skatījos aktrišu tēlojumu. Atkarībā no sižeta viņu mīmika, sejas izteiksme, acu mirdzums, žesti un balss tembrs vairākkārt mainījās, kas ļāva skatītājiem pēc iespējas reālistiskāk izjust to, cik sāpīga ir šī tēma.
Kādu laiku izdevās saglabāt mieru, es vēroju aktierspēli, pētīju rekvizītus un ieklausījos monologos. Interesanti bija vērot, piemēram, ka Agnese uz skatuves ir tikpat starojoša un smaidīga kā dzīvē, bet, atkarībā no sižeta intensitātes, viņa acumirklī spēj pārtapt citā tēlā. Visgrūtāk savaldīt emocijas bija brīdī, kad meitene, kura sēdēja man blakus, laiku pa laikam klusi iešņukstējās, labi, ka līdzi bija papīra kabatlakatiņš. Iedevusi viņai salveti, es pievērsu uzmanību publikai. Daudzi zālē turēja rokās kabatlakatiņus un periodiski slaucīja ar tiem seju un acis. Emocijas uz skatuves kļuva arvien saspringtākas. Apkārt ļoti daudzi raud. Arī mana sirds nav akmens, un izrādes beigās manas acis bija slapjas... Šādu reakciju novēroju bērnībā, kad publika raudāja pēc filmas "Titāniks" noskatīšanās. Tikai šoreiz tas bija daudz emocionālāk. Publika veltīja stāvovācijas. Visi, savās domās iegrimuši, klusi atstāja zāli. Izejot gaitenī, kur ir gaišāks, pamanīju, ka daudzas sievietes pielaboja meikapu. Kādam vēl bija asaru pēdas uz sejas. Vai tas nav panākums?! Ja katrs skatītājs padomāja par pašu svarīgāko – kopā ar mīļajiem pavadīto laiku.
Izejot no teātra, uzklausīju dažus komentārus, lai gan tas bija lieki -- visas emocijas varēja izlasīt skatītāju sejā.
Ilze: “Daugavpils teātris parasti patīkami pārsteidz! Arī šodien, atnākot uz pirmizrādi, es biju pārsteigta. Spēcīgi tēli, smalkas, pārdomātas detaļas, psiholoģiski momenti... Es raudu!! ... Tas ir tāpat kā aiziet pie psihologa, ja neesi raudājis, tad gājiens ir veltīgs... Kādreiz tā teica par filmām, ja raudāji, tad filma ir laba!”
Janīna: "Dažreiz ir jāparaud..."
Evija: “Patiesībā tas liek aizdomāties, ka ir jāizbauda katra minūte, esot kopā. Īpaši aktuāli tas ir Mātes dienas priekšvakarā. Es ļoti gribu pieglausties savam bērnam un pavadīt visu laiku ar viņu. Ir par ko padomāt.”
Manuprāt, režisora ideja ir veiksmīga. Monologi bija jutekliski, psiholoģiski smalki, aktrises lieliski tika galā ar savu lomu. Viņām izdevās piesaistīt publikas uzmanību.
Šī izrāde viennozīmīgi motivē aizdomāties par to, ka nepieciešams veltīt laiku dvēselei un sirdij tuviem cilvēkiem.
Esiet veseli, laimīgi un mīlēti!
