Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2022. gada 28. jūnijs
Otrdiena
Kitija, Viestards, Viesturs
+23.7 °C
apmācies

Latvijā sastopamas divas alkšņu sugas: baltalksnis un melnalksnis -- Kam tie derīgi

„Latvijā sastopamas divas alkšņu sugas: baltalksnis (Alnus incana) un melnalksnis (Alnus glutinosa). Baltalksnis strauji ieviešas nekoptās ganībās, pamestās pļavās un tīrumos. Bieži sastopams upju krastos un gravās. Melnalksnis aug mitrās, pārplūstošās vietās, upju un ezeru krastos, kā arī spēj augt ilgstoši appludinātās teritorijās.”1

Pēc saknēm melnalksni var atšķirt no baltalkšņa, jo uz melnā saknēm ir gumi. Melnalkšņi bieži aug pie ūdens, mitrās vietās, zem to saknēm bieži ir vēžu alas.

Ja grib pateikt, ka lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir atstāta novārtā, parasti piemin vai nu kārklus, vai nu alkšņus.

Tev tī saauga eļkšni!

Tas nekas. Dažreiz zemītei kādu laiku ir jāatpūšas no arkla vai govs mēles!

Katram kokam vai krūmam ir sava sūtība vai misija. Dažreiz vienkārši papriecēt aci vai iedot pakriesli.

Lietaskoks – tāds koks, no kura galdnieks, kokgriezējs, dreimanis, mucenieks u.c. izgatavoja dažādus dzīvē nepieciešamus priekšmetus – sākot no ceļmalas krucifiksa un beidzot ar alus mucu. Šajā lietaskoku skalā izsenis pirmajā vietā bija ozols, bet pašā pēdējā – alksnis.

Valodnieks un kultūrvēsturnieks Leonards Latkovskis (1905–1991) publicēja šādu Baltinavas apkaimē pierakstītu tautasdziesmu:

„Na taidi goldi eļkšņam beja,

kaidi goldi ūzulam.

Na taidi veiri tautōs beja,

kaidi veiri bōleņūs”2.

Leonards Latkovskis paskaidro, ka Latgalē vārds golds ir dēļa sinonīms līdz pat 20. gadsimta sākumam.

Droši vien ka ne tikai Latgalē. Viņš ir plānā galdiņa urbējs. Ne savdabis, kurš perforē tikai plānas mēbeles, bet nepraša, kurš nemāk izurbt caurumu biezā dēlī.

Tradicionālā kultūra ir pārsteidzoša ar to, ka te vienlaikus un mierīgi kopā sadzīvo daudzas un dažādas skalas. Alksnis ir maz derīgs lietaskoks, bet citā skalā tas ir pašā augšā.

Tieši alkšņa malka ir vislabākā, ar kuru izkurināt maizes krāsni! Tieši alkšņa malkas dūmos Baltijas valstu iedzīvotāji tradicionāli kūpina gaļu (arī zivis).

Ivars Logins stāsta3 par savu pieredzi: „Ap 1970. godu Zīmeļu Latgolā Vacumu apleicīnē pi tānejuos Krīvejis rūbežas ar Latveju pa vosorom dzeivovu pi babas muosas i ganeju gūs. Tur rodīm beja lauku saimesteiba, keida jī vareja byut padūmu laikūs. Tur tyka pa dalei uzturātas vacuos saimnīkuošonas tradicejas. Tī beja tože kapceituo cyukas gale, nūkapceita malnajā pierteņā iprikšeja goda beiguos i globovuos klēteņā pi jumta kūres īkšpusē īkuorti palili gobali. I pīmiņu, ka mani 12 godeigu puikuli sūtēja pēc to špeka iz klēti i tur mani puornēme labi nūkapceitas gales smuords, i tys ir palics atminē iz vysu myužu.

Laikā pēc 1990. goda, būdams tiergūs i puortikas veikalūs, navarēju nupierkt tū bārnu dīnu garšu, keida beja gaļai, kura kapceita malnajā pierteņā Latgolā tais padūmu laikūs. Daguoja da tuo, ka suoču pats gataveit gaļu – kapcēt malnajā pierteņā Latgolā.

Tyku par īpašuma puorrougu Zīmeļu Latgolā, kur beja malna pierteņa i pītīkuši daudz ouga elkšņu, bez kurīm navar labi nūkapcēt gali.

Cyukys gali nūpierku nu vītejuo saiminīka Vilekā, par kura produkceju beja lobas atsauksmes, ka cyukys natīk pībaruotas ar kīmeju. Gali paleidzēja sagrīzt gobolūs radenīks ar pīredzi itymā lītā. Tod dabovu emaljētu lylu kotlu, a ūtrā, prostā kotlā ībieru 1 kg suoļs vuorūšā iudinī.

Kotrs gales goboleits tika irivāts ar suoli nu vysu pušu, i casnāgi tika sagrīzti. Gaļa lykta ar uodu iz leju, tod kuorta ar casnāgim i cikom kotls pylns ar gali da ougšai. Suoļs ūdeņs voreits izlīts viersā, lai nūsadz gali. Nūspīž gaļu ar dieleišim, iz kurim izlykti akmini. To tīk turāts nu divu nedeļu da mieneša, lai gaļa labi īsuolās.

Ir juosarūpej elkšņa molka. Sausa malnelkšņa molka prīkš korstuma pyrmuos četrys stuņdis malnajā pierteņā gali kapcejūt. Pa tū laiku var nūgrīzt eļksni, sagarynuot i saškaļdēt. Grīzuma vītā eļksņs īkruosojās īsorkoni bryungons i var sajust tikū grīzta kūka savdabeigū smuordu.

Pēc loba korstuma sasnīgšonas pierteņā tod juokurynoj ar tikū grīztu elkšņa molku vasalu dīnnakti. Elkšņa molkys dyumi īkruosoj gali tymsi bryunu, ari tikū grīzta elkšņa molkas dyumu smuords puornam gali. Gaļa pēc taidas intensīvas atrašonuos dyumūs vasalu dīnnakti ar specifisku elkšņa smuordu vēļ ilgu laiku pateikami kairina cylvāka nuosi i garša ira izcyla. Tū var panuokt tik ar elkšņa molkas dyumim malnajā pierteņā. Taitod: malnuo pierteņa pļus elkšņa molka – izīt loba Latgolys delikatese.”4

Melnalksnim saknes ir nedziļas un virspusējas, tādēļ, ja ir stiprākas vēja brāzmas, melnalkšņi ir vieni no pirmajiem, kuri ir garšļaukus.

Alksnis ir ļoti populārs siltumdevējkoks.

2022. gada „aprīlī sludinājumi reklāmas laikrakstā liecināja, ka 5 kubikmetri skaldītas alkšņa malkas maksā 250 eiro, bērza – 350 eiro, jaukta malka – 290 eiro. Jāpiebilst, ka runa vienmēr ir par it kā 5 kubikmetru pārdošanu, tāpēc tāda cena. Bet, ja mašīnas kravas kastē sabērto malku saliek grēdā un nomēra, tad labākajā gadījumā sanāk 4 kubikmetri vai pat mazāk,”5 raksta žurnālists Anatolijs Krilovs.

Manās dzimtajās mājās bija centrālā apkure, bet katlu kurināja dažādi – ar akmeņoglēm (dažreiz varēja nopirkt antracītu!), kūdras briketēm (tas bija švakākais variants), arī malku (lauku skolotājiem to deva par velti).

Ja bija laba, īsta malka (ne vecas kastes vai pārpalikumi no gateriem), tad vecmāmiņa no cepļa pelnus savāca, izsijāja, sabēra noslēgtā kartona kastē. Pelnus izmantoja dažādi, bet man spilgti palika atmiņā tas, ko uzticēja man – jūlija sākumā apbārstīt ar pelniem kāpostus, lai tajos neiemetas tārpi, kuri tos grauž.

Zemnieka saimniecībā īsti nekas negāja zudumā, viss tika izmantots. „Palnûs ir augliu bariba: fosfora skobe, dzelzs, sars, bez to wel kalija un rotoja soli, wai soda, kura kausej eleju, taukus, swidrus uz drebem u.t.t. Tys zynoms nu myusu saiminicom pi drebu mozgošonas. Palni ir lobi masli del sakniu un augliu dorzim un pliowom. Ar palnim un kwapim ir iteicams pakaisit kopustus un runkulius, kod uz jim kreit spradzes un woguli.”6

Man ir eseja, kuras nosaukums „Eļksnis i ūzuls – obi kūki”. Nosaukumi virsrakstā ir alegorijas, jo kopš senseniem laikiem literāti izmanto dzīvniekus un augus, lai īstenībā runātu par cilvēku un sociumu.

Esejā galvenā doma ir par materiālo bagātību un nabadzību. Ir arī citas bagātības un nabadzības, kuras ir ne tik acīm redzamas, bet ir patiesībā daudz būtiskākas.

„Eistineibā bednī nu laimis atsarūn tuoļuok nakai bogotī. Bednajam ruodīs, ka vysys juo problemys ir nu nabadzeibys, ka, vei, tod, kod jis paliks boguots, suoksīs cyta dzeive. A cylvāks, kurs ir jau tics boguots, ka prass i jam tys byus dūts, var īraudzeit, ka i boguoteiba nadūd dvēselis zīdiešonys. Ka vīnys klopotys teik samaineitys pret cytom, ka fundamentali nikas itamā lītā naizamaina.”7

Latvijā cilvēkiem ir uzvārdi, kuri ir dzīvnieku, putnu vai koku nosaukumi – Začs, Lopsa, Ivdris, Žogota, Vonogs, Liepa, Eļksnis u.c.

Jānis Elksnis ir klusais varonis, kurš gadu desmitu garumā pašaizliedzīgi strādā pie latgaliešu grāmatu izdošanas – kopš 1990. gada vada Latgales Kultūras centra izdevniecību.

Tieši viņa pārziņā un apgādībā ir senākie latgaliešu ikgadējie izdevumi – „Tāvu zemes kalendars” un literārais almanahs „Olūts”.

Ne tikai ozoli, liepas, oši vai kļavas ir dižkoki! 2022. gada 4. aprīlī „Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālās administrācijas pārstāvji Preiļu novada Rušonas pagastā [..] apsekoja un uzmērīja melnalksni. Tā stumbra apkārtmērs 1,3 metru augstumā ir sasniedzis 2,67 metrus, tāpēc tas atzīstams par dižkoku. Melnalksnis par īpaši aizsargājamu koku kļūst, sasniedzot vismaz 2,5 m apkārtmēru 1,3 metru augstumā”8.

Katram kokam ir savi kritēriji, lai tas kļūtu par dižu! Liepai, piemēram, to pašu 1,3 m augstumā ir jāsasniedz apkārtmērs vismaz 3,5 metri. Tad aizsargāts tiek gan pats koks, gan arī teritorija no tā stumbra līdz 10 m aiz zaru vainaga projekcijas.

Latvija ir tiešām dižkoku zeme – 2022. gadā valstī bija apmēram 11 000 dižkoku!

1 Pāruma K. Meža pionieri slimo // „Latgales Laiks”, 29.05.2020.
2 Latkovskis L. Atbildes un paskaidrōjumi // „Dzeive”, 1954., Nr. 15.
3 Saglabāta viņa individuālā runa, kurai raksturīgas daudzas Ziemeļlatgales īpatnības.
4 Intervija ar Ivaru Loginu (10.05.2022).
5 Krilovs A. Malka, malciņa... // „Latgales Laiks”, 26.04.2022.
6 X. Palni // „Drywa”, 04.05.1911.
7 Lukaševičs V. Casnāgu maizeitis – [B.v.]: Cymuss, 2021., 78. lpp.
8 Soikāns I. Preiļu novada teritorijā reģistrēti divi jauni dižkoki // „Latgales Laiks”, 26.04.2022.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.