Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2022. gada 7. oktobris
Piektdiena
Daumants, Druvvaldis
+14.3 °C
apmācies

Dodot, mēs iegūstam!

Šogad 15. maijā tika atzīmēta Starptautiskā ģimenes diena. Šajā sakarā vēlos atsaukt atmiņā kardināla Stefana Višiņska vārdus par ģimenes neaizstājamo vērtību cilvēka integrālās attīstības procesā. Vienā no sprediķiem šis poļu kardināls teica, ka “ģimene ir avots, no kuras mēs gūstam dzīvību; pirmā skola, kura mums māca domāt, un pirmais templis, kurā mēs mācāmies lūgties.” (Varšavas Svētā Krusta baznīca, 10.01.1976.)

Taču kāpēc tie cilvēki, kuri ir noslēguši laulību baznīcā, bieži neizmanto to milzīgo potenciālu, kuru dod šis sakraments? Laulības sakramentu varētu salīdzināt ar dāsnu dāvanu, piemēram, zemes īpašumu, kurā ir bagātīgi naftas krājumi. Jūs esat bagāti, tomēr, lai šos krājumus varētu izmantot, ir jāatrod veids, kā ieurbties zemē. Līdzīgi tas ir ar laulības sakramentu – tā ir Dieva dāvana jums. Kāds varētu vaicāt: “Bet kāpēc tik daudz laulāto šķiras? Kāpēc viņi nepiedzīvo šī sakramenta žēlastību un spēku?” Tāpēc, ka nav sasnieguši jeb atklājuši žēlastības avotu. Tā var notikt arī ar laulību, priesterību un katru citu sakramentu. Mēs esam saņēmuši vērtīgu dāvanu, kuru vēl neesam līdz galam novērtējuši.

Šīs pārdomas var mums palīdzēt no jauna atklāt to spēku, kuru piešķir Laulības sakraments, – spēku, kas ir nepieciešams, lai vīrs un sieva varētu viens otru mīlēt tā, kā Kristus mūs ir mīlējis. Neaizmirsīsim, ka ģimene ir kā mākslas darbs un tās Autors ir Dievs, kurš tai ir uzticējis īpašu misiju – sargāt un nodot tālāk mīlestību, ticību un tikumību.

1. Atcerieties par Dieva klātbūtni. Mūsdienu sabiedrība mēģina mainīt attieksmi pret laulību, tomēr bez Kristus nav iespējams izveidot laimīgu ģimeni. Pāvests Jānis Pāvils II sava pontifikāta laikā lielu uzmanību veltīja tieši ģimenes tēmai. Viņš ierosināja pirmo Bīskapu sinodi (1980 g.) veltīt ģimenei, lai uzsvērtu tās skaistumu, vērtību un nozīmi. Jāņa Pāvila II piemēram seko arī pāvests Francisks, būdams pārliecināts, ka tumsas spēki dara visu, lai vājinātu kristīgās ģimenes institūtu un iznīcinātu šo mazo “mājas Baznīcu”.

Kādā intervijā Jaceks Puļikovskis, kurš ir profesionāls konsultants ģimenes jautājumos, atzīst: “Vairāk nekā 30 gadu praksē, konsultējot ģimenes, es neesmu sastapis tādu laulāto pāri, kas savu dzīvi būtu balstījis Dievā un kristīgās vērtībās un tomēr gribētu šķirt savu laulību. Varētu sacīt, tas ir loģiski un atbilst Jēzus apsolījumam, ka nams, kas ir celts uz klints – uz paša Kristus pamatiem – nekad nesabruks. Jēzus nesolīja, ka pār šādu uz klints celtu namu nenāks stiprs vējš, lietus gāzes vai zibens, bet Viņš teica, ka tas nesabruks (sal. Mt 7,24-27). Tā, lūk, mums ir dota vienkārša un skaidra laimīgas laulība recepte: būvēt savu māju, balstoties uz Kristu un Viņa mācības principiem. Recepte ir skaidra, taču nemaz nav tik viegli to īstenot dzīvē. Šķērslis ir mūsu cilvēciskais vājums, egoisms un nosliece uz grēku. Tomēr virziens, kā stiprināt laulības un ģimenes saites, ir skaidrs. Katrs mēģinājums kaut ko labot būtu jāsāk ar personisko lūgšanu un patiesu grēku nožēlu.”

Mums, protams, ir daudz nepilnību un ierobežojumu, jo visi esam grēcīgi. Taču, ja mēs iesim pie Jēzus un lūgšanā meklēsim Viņa palīdzību, tad mums būs spēks pārvarēt savu lepnību, savas baudas meklēšanu un noslēgšanos sevī. Savukārt, ja mēs attālināsimies no Kristus, tad vietā nāks pasaulīgums, māņticība un pat elkdievība, kas sagraus mūsu savstarpējās attiecības.

Tāpēc šodien jautāsim sev: Kādas ir manas ģimenes locekļu attiecības ar Jēzu? Vai mums ir atvēlēts laiks kopīgai laulāto un ģimenes lūgšanai? Vai kopā piedalāmies svētdienas Svētajā Misē un regulāri izsūdzam grēkus? Vai lūdzamies cits par citu? Vai katru gadu svinam mūsu laulības gadadienu? Varbūt vismaz reizi piecos gados piedalāmies laulāto rekolekcijās? Laulības svarīgākais mērķis ir, lai mēs cits citam palīdzētu izpildīt to, ko Dievs paredzējis katram no mums.

2. Dāvājiet sevi otram. Mūsdienās daudzi cilvēki izjūt bailes no laulības baznīcā, bet tajā pašā laikā viņi ilgojas pēc pastāvīgām, noturīgām un pat pārlaicīgām attiecībām. Radīšanas grāmatā ir teikts, ka Dievs ir radījis Ievu kā palīgu Ādamam. Kungs sacīja: “Es darīšu viņam palīgu.” (Rad 2,18)

Ebreju vārds ezer (latv. palīgs), ir atvasināts no darbības vārda azar – palīdzēt, atbalstīt, nākt palīgā. Vārdu “palīgs” var skaidrot divējādi – vai nu palīgs vīram, vai palīgs, bet vērsts pret viņu. Kā to saprast? Viens no slavenākajiem Toras interpretētājiem rabīns Raši (Šlomo ben Icchak, 1040.-1105.g.) teica: “Ja vīrietis ir tā vērts, tad saņem sievu, kas būs viņam par palīgu, bet ja nav tā vērts, tad saņem sievu, kas būs pret viņu.” Otrajā gadījumā sieva būs tā, kas vīru kritizēs, apšaubīs viņa lēmumus, nebūs viņam padevīga. Kāpēc? Lai vīrs atgrieztos un kļūtu pazemīgs, lai dzīvotu realitātē un tiktu izārstēts no sava egoisma un lepnības. Ja mēs dzīvē nesaskartos ar daudzām problēmām, mēs būtu ļoti lepni, tiesātu citus un pazaudētu Debesis.

Nereti cilvēki pirms laulībām domā: “Vai es būšu ar viņu laimīgs vai laimīga? Vai man ar viņu būs labi?” Uzmanību: tā ir kļūda! Nevis otrs manis dēļ, bet es viņa dēļ. Ja mēs vēlamies veidot attiecības, tad vietā būtu jautājums: “Vai viņam/viņai ar mani būs labi, vai viņš/viņa ar mani būs laimīgs/laimīga?” Mūsu DNS “cietajā diskā” ir ierakstīts likums: lai tu varētu pilnībā sevi īstenot, tev nepieciešams sevi dāvāt otram, veidot attiecības, dot sevi un pieņemt otru. Tad mēs varam būt laimīgi. Vārdu sakot, ja tu gribi būt laimīgs – nesavtīgi ziedojies, dod sevi otram. Kāds gudrais ir sacījis: “Mīlot, mēs nekad nezaudējam. Mēs zaudējam tikai tad, kad visu paturam sev.”

3. Gatavība mainīt sevi, nevis otru. Ir nostāsts par kādu mūku, kurš bieži dusmojās uz saviem brāļiem un bija pārliecināts, ka viņam nav vietas kopienā, bet jādzīvo vientuļnieka dzīve. Viņš domāja, ka tad, ja ne ar vienu nerunās, tad būs mierīgs, un viņā vairs nebūs naida. Tādējādi viņš devās tālu projām tuksnesī un apmetās kādas klints alā. Kādu dienu viņš gāja uz aku smelt ūdeni. Viņš to iesmēla spainī un nolika zemē, bet tas apgāzās, un ūdens izlija. Mūks atkal piepildīja spaini ar ūdeni, bet tas atkal apgāzās. Viņš trešo reizi piepildīja spaini un atkal notika tas pats. Tad mūks ļoti sadusmojās, paņēma spaini un ar dusmām trieca pret zemi. Spainis salūza, bet mūks nomierinājās un saprata, ka viņa cīņu neizraisa vis cilvēki, bet tā notiek viņā pašā – viņa domās un sirdī. Šo pārdomu rezultātā viņš paņēma savas nedaudzās mantas un atgriezās kopienā.

Man ļoti patīk šis stāsts, jo arvien no jauna liek apzināties, ka pasaule mainās nevis tad, kad mēs gribam mainīt citus cilvēkus, bet, kad ļaujam Kristum darboties mūsu dzīvē un mainīt mūsu sirdis: “Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunas domas, izvirtība, zādzība, slepkavība, alkatība (...) un tas sagāna cilvēku.” (Mk 7,21-23) Tikai pateicoties Kristus spēkam, mēs pamazām atbrīvojamies no vēlēšanās būt visa centrā, un arī no vēlēšanās izmantot otru cilvēku savam labumam. Nevis pasaulei ap mani ir jāmainās, bet man personīgi ir jāatgriežas.

4. Jūs esat kā spogulis. Kristīgas ģimenes veidošana ir iespējama caur Kristu un Kristū. Tas nozīmē, ka cilvēks var tuvoties otram tikai caur Kristu, jo tikai Viņš spēj nojaukt ienaida sienu, kas mūs atdala. Ģimene palīdz atklāt patiesību par sevi, par to, ka mums trūkst mīlestības un iecietības pret tuvāko, ka bieži tiesājam citus, dusmojamies uz viņiem un arī vislabāk zinām, kādam jābūt otram cilvēkam. Mūsu Dievs ir patiesības Dievs. Viņš vēlas, lai mēs ātrāk piedzīvotu vilšanos, jo tad atvērsies mūsu acis, un mēs ieraudzīsim, ka esam grēcinieki, egoisti, redzēsim, ka meklējam tikai paši sevi un vēlamies, lai citi mūs apbrīno un saprot. Ja mēs nepiedzīvosim vilšanos, tad turpināsim dzīvosim ilūzijās.

Tuksneša tēvi mācīja, ka Kristus mūs uzrunā arī caur sarežģītām attiecībām. Brāli, kurš mūs ievaino vai pazemo, viņi sauca par ārstu. Svētais Makārijs Lielais rakstīja: “Ja tu atceries kādu cilvēku, kurš tevi pazemoja, izsmēja, ievainoja, tad pieņem viņu kā ārstu, kuru tev sūtījis Dievs, un uzskati viņu par savu labdari.” Tas ir gluži cits domāšanas veids.

Ja tu uz kādu dusmojies un apvainojies, tad tu it kā saki Kristum: “Es negribu lietot Tavas zāles!” Taču patiesībā tas, kas tev šķiet nepieņemams citos, tas norāda uz slimo vietu tevī. Piemēram, ja tev ir vesela roka, un kāds pa to uzsit, tā nesāp, bet, ja trāpa pa rētu – tad sāpes var būt asas. Ja tevi kāds kaitina, ieved dusmās, tad viņš ir kā spogulis, kurā redzi to, ko nepieņem pats sevī. Taču mēs diemžēl bieži pagriežam spoguli otrādi un sakām: “Skaties pats šajā greizajā spogulī!”

Iespējams, ka šāds spogulis tev ir arī tava ģimene. Kā tu attiecies pret savu vīru/sievu, vecākiem, bērniem? Vai tu viņus tiesā savā sirdī, dusmojies, vai arī mēģini padomāt par strīdu iemesliem un jautāt: “Kungs, ko tu gribi man teikt? Parādi man manu apslēpto slimību!” Pasaulīgs cilvēks domā, kā atbrīvoties no šīs problēmas (vajag šķirties), bet Dieva cilvēks domā, ko šī situācija man atklāj, ko es varu mainīt sevī. Dievs tev ir devis šo konkrēto cilvēku kā dāvanu. Kā tu pret viņu attiecies? Vai pieņem viņu tādu, kāds viņš ir? Vai pateicies Dievam par viņu? Caur otru cilvēku, viņa vārdiem un rīcību, mēs saņemam vērtīgu mācību par sevi un tas otrs norāda uz to, kas manī vēl nav dziedināts.

Dārgie draugi, novēlu Jums vēl labāk saprast un izdzīvot Laulības sakramenta skaistumu un vērtību! Jo spēcīgāk to izdzīvosit, jo laimīgāki būsit! Lai šis sakraments pilnveido Jūsu cilvēcisko mīlestību un vada pa tikumu un svēttapšanas ceļu!

Preisteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests