Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2022. gada 27. jūnijs
Pirmdiena
Malvīne, Malvis
+19.5 °C
skaidrs laiks

Kas šodien sarūgtina vai priecē?

Pasaulē izveidojusies nestabila un neprognozējama situācija, tostarp ekonomiskā, -- pastāvīgi pieaug degvielas, apkures, pārtikas u.c. cenas, cilvēkus nomāc finansiālas un citas problēmas. Tas sarūgtina, biedē un pat uzdzen depresiju. Bet vai ir iemesls labam garastāvoklim, priekam un optimismam? Par to saruna ar Daugavpils un Augšdaugavas novada iedzīvotājiem.

Biruta Ozoliņa, Augšdaugavas novada Līksnas pagasta pārvaldes vadītāja: „Mani, tāpat kā visus citus, uztrauc ļoti sarežģītā situācija pasaulē, pirmkārt, karš Ukrainā un viss, kas saistīts ar šiem traģiskajiem notikumiem.

Runājot par pagasta problēmām, jāteic, ka vēlētos saņemt vairāk finanšu gan projektu, gan plānu īstenošanai, kas vērsti uz pašvaldības iedzīvotāju sociālā, kultūras un materiālā dzīves līmeņa uzlabošanu.

Tagad ir pavasaris -- mīlestības laiks... Es audzēju rozes, man tās ir trīsdesmit. Iegādājos vēl divas šķirnes: vienai ir citronzaļas ziedlapiņas, otra smaržo kā peonijas. Tie ir mani mazie prieki.”

Jānis Kukjāns, Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta Tartaka ciema iedzīvotājs: „Man ir 84 gadi. Esmu nodzīvojis garu mūžu un daudzko pieredzējis, tostarp arī attīstītā sociālisma laikus, kad daudzas preces maksāja kapeikas. Piemēram, benzīns un dīzeļdegviela – 5--10 kapeikas litrā. Es taču 40 gadus strādāju par buldozeristu. Toreiz mēs lējām degvielu zemē. Tagad esmu piedzīvojis laikus, kad viss kļūst dārgāks.

Mēs ar sievu Jeļenu esam pensionāri, turklāt, dzīvojot lauku viensētā, mums ir nelieli ienākumi. Taču ne jau visiem ir šāda iespēja.

Iedvesmo pavasaris, saule, putnu dziesmas... Priecē arī tas, ka mūsu tuviniekiem un draugiem viss ir kārtībā.”

Larisa, Esplanādes iedzīvotāja, pensionāre: „Diskutēt par to, kas mūsdienās dzīvē ir labs un kas slikts, var ļoti ilgi un bezjēdzīgi. Arī bez manas filozofēšanas visi to lieliski saprot. Es pieceļos, daru savus darbus un pateicos Dievam par to, ka esmu vesela. Un rīt -- kā Dievs dos! Man maksā pensiju, ir jumts virs galvas, ko gan vēl vajag?

Un, pats galvenais, man ir meita Irina un mazdēls Deniss, kuram drīz būs trīsdesmit gadi. Viņi ir mans prieks un cerība, neaizmirst mani un vienmēr rūpējas.

Pašlaik ar prieku vēroju, kā bērni spēlējas pagalmā, klausos, kā čivina putni un baudu pavasara un ziedu smaržu.”

Aleksandrs Rimša, dzīvo cietoksnī, sētnieks: „Mani visvairāk biedē neziņa par nākotni un pašreizējās militārās un ekonomiskās situācijas nestabilitāte pasaulē. Ja agrāk varēju plānot darbu un personīgo dzīvi, tad tagad tā ir bezjēdzīgs nodarbošanās. Katru dienu jauni pārsteigumi vai nepatikšanas! Bet trakākais ir tas, ka pasaulē ir jūtama šaujampulvera smaka.

Tomēr dzīve turpinās. Ir pavasaris! Taisos ierīkot sakņu dārzu, kas atrodas manā viensētā Sventes pagastā. Mani iedvesmo arī mana mīļotā sieva Svetlana.”

Natālija, cietokšņa iedzīvotāja, skolotāja: „Pirmkārt, esmu gandarīta par savu bērnu – augstskolas studenta Aleksandra un skolēna Pāvela -- panākumiem un sasniegumiem. Atbildīgi un apzinīgi bērni. Mēs ar vīru pat nepamanījām, cik ātri viņi izauga.

Un, protams, ir labs pavasarīgs garastāvoklis. Šī brīnišķīgā gadalaika noskaņojumu nespēj pilnībā nomākt nekādas kataklizmas un pat traģēdija – karš Ukrainā. Tas ir briesmīgi... Grūti iedomāties, ka tas ir kļuvis iespējams miera laikā.”

Sergejs Vladimirovs, 2. grupas invalīds, dzīvo Šaurajā ielā 23: „Karš Ukrainā ir biedējošs, tur iet bojā cilvēki, un, galvenais, bērni, tiek iznīcinātas pilsētas un ciemi. Šīs domas man neiziet no galvas.

Esmu nodrošināts ar mājokli, dzīvoju ar draugu vienā istabā. Man invaliditātes pabalstu paaugstināja līdz 214 eiro mēnesī -- arī prieks. Sola to atkal palielināt. Jaunas kāju protēzes man tiek izgatavotas laikus, ir vēl citi sociālie pabalsti. Protams, pašam arī jāuzņemas iniciatīva, lai nebūtu pilnībā atkarīgs no valsts. Bet tagad tas ir ļoti grūti.

Man ir divas māsas, vecākā Irina ar ģimeni dzīvo Rīgā, bet jaunākā Svetlana -- Anglijā. Viņām klājas labi, ir veselas. Es sapņoju satikt uzticīgu un uzticamu dzīvesbiedri. Bet kam es tāds esmu vajadzīgs? Tagad nav dekabristu. Un tomēr es nezaudēju cerību.”

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.