Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2022. gada 28. jūnijs
Otrdiena
Kitija, Viestards, Viesturs
+23.7 °C
apmācies

Ludmila Luņa: "Dzīve iegrozījās tā, ka man nebija izvēles…"

Kokapstrādes uzņēmuma SIA „VELS-2” vadītāja Ludmila Luņa ne izskata, ne rakstura ziņā neatbilst stereotipam par striktu, skarbu un bezkompromisu uzņēmēju. Viņai vajadzētu vadīt skaistumkopšanas salonu! Taču glītā, sabiedriskā un atklātā Ludmila jau vairāk nekā 20 gadus vada kokapstrādes uzņēmumu, turklāt pusi no šī laika -- pēc vīra traģiskās nāves – divatā ar dēlu. Ludmila savu biznesu sadala “pirms” un “pēc”.

Mīlestība pāri visam

Uzņēmums atrodas Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta Červonkā. Ludmila iesāk ar atzīšanos: “Es nekad nebiju domājusi, ka mans darbs būs saistīts ar koksni, vēl jo vairāk – ka būšu kokapstrādes firmas vadītāja. Bet dzīve iegrozījās tā, ka man nebija izvēles…"

Jāatzīmē, ka Ludmila jau bērnībā un pēc tam skolā bija uzņēmīga, mērķtiecīga un radoša personība. Viņa piedzima 1972. gadā Daugavpilī, tolaik tēvs Nikolajs strādāja pievadķēžu rūpnīcā, bet māte Viktorija veica dažādus darbus. Ludmilai ir jaunākais brālis Aleksandrs, kuram ir uzņēmums, kas specializējas malkas ražošanā.

Skolā Ludmila aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē un mākslinieciskajā pašdarbībā, kā arī nodarbojās ar sportu -- vingrošanu un airēšanu, bet mūzikas skolā apguva akordeona spēli.

Pēc Daugavpils 7. vidusskolas absolvēšanas Ludmila ar izcilību pabeidza tirdzniecības skolu, pēc tam kādu laiku strādāja kafejnīcā.

Pēcāk Ludmila satika savu nākamo dzīvesbiedru -- Višķu ciemā dzimušo Ēvaldu, ar kuru vēlāk apprecējās, ģimenē piedzima divi dēli -- Vadims, kuram tagad ir 25 gadi, un Vladimirs, kurš ir desmit gadus jaunāks par savu vecāko brāli. “Mīlestība bija pāri visam. Mums ar Ēvaldu bija ļoti stipras jūtas. Sākumā mēs īrējām mājokli, pēc tam nopirkām pusi privātmājas un sākām tur iekārtoties. Taču bija jādomā arī par nākotni -- kur un kā nopelnīt naudu ģimenes uzturēšanai,” saka Ludmila.

"Mēs sākām kopā"

2000. gadā Ludmila un Ēvalds izveidoja savu kokapstrādes uzņēmumu Vecsalienas pagasta Červonkā. Topošie uzņēmēji nolēma sākt malkas tirdzniecību. Sākumā iegādājās kravas automašīnu GAZ-53, darbgaldus un aprīkojumu. Izsolēs pirka meža cirsmas un pārdeva malku. Vēlāk pagasta pārvalde iznomāja uzņēmējiem telpas ar izpirkuma tiesībām. Paplašinājās arī preču klāsts -- papildu malkas tirdzniecībai SIA „VELS-2” sāka ražot taras dēļus un paletes.

Interesanti, ka tajā laikā Ludmilai nebija nopietna priekšstata par kokapstrādes biznesu. Viņa strādāja tirdzniecībā (tirgū bija kiosks), tad atvēra piecus veikalus, kas atradās dažādās vietās Daugavpilī.

Savukārt Ēvalds attīstīja kokapstrādes biznesu, tāpēc Ludmila pamatoti uzskata uzņēmumu par sava vīra lolojumu.

Tomēr dzīvesbiedri uzņēmumu izveidoja kopā, un tagad Ludmila atceras, cik elles loku viņai bija jāiziet, pirms firma sāka normāli darboties. Pamatojoties uz Ludmilas izstrādāto biznesa projektu, tika piešķirts tiem laikiem milzīgs un viņu dzīvē pirmais kredīts 20 tūkstošu latu apmērā: “Lai paplašinātu ražošanu, ņēmām papildu aizdevumus un palielinājām darbinieku skaitu līdz 15 cilvēkiem. Sākumā pārdevām taras dēļus, vedām tos uz Rīgu, nakšņojām, kur pagadījās. Vārdu sakot, tā bija sava veida romantika un piedzīvojumi. Strādājām ļoti smagi. Taču es to laiku atceros ar prieku."

Kad negribas dzīvot

Auto tehnikas parks pamazām paplašinājās, tagad uzņēmumā ir viss nepieciešamais pilnvērtīgam darbam. Šķita, ka smagākie laiki palikuši aiz muguras, taču 2012. gadā pārtrūka Ludmilas un Ēvalda divdesmit divus gadus ilgā kopdzīve -- viņš aizgāja mūžībā, un viņa kļuva par atraitni un palika viena ar diviem dēliem: “Bija jārūpējas par uzņēmējdarbību un jāmaksā 150 tūkstošu eiro kredīts… Mani pārņēma šausmas, nemitīgi raudāju, nezināju, kam lai vispirms ķeras klāt! Es negribēju dzīvot! Pēc smagā zaudējuma bija steidzami jāizlemj uzņēmuma liktenis. Sākumā gribēju pārdot, jo neko nesapratu ne biznesā, ne grāmatvedībā. Tad es padomāju -- nu labi, es atbrīvošos no uzņēmuma, un ko tālāk? Tajā bija ieguldīts tik daudz mūsu kopīgā darba! Arī Vadims teica: “Mammu, nepārdod! Mēs tiksim galā!"

Par laimi, atradās īsti draugi un labi cilvēki, kas palīdzēja izprast gan kokapstrādes, gan grāmatvedības smalkumus. Ludmila ieguva pieredzi un pašapziņu, un pamazām viss sāka uzlaboties. Taču bija jāšķiras no veikaliem, palika tikai viens.

Sieviete bez īpašām prasībām

Tagad uzņēmumā strādā ap 10 cilvēku. Galvenā palešu pasūtītāja ir Holande, ir arī vietējie patērētāji (mēnesī tiek saražoti vairāki tūkstoši palešu).

Viss tā arī turpinātos, ja ne pašreizējā krīze, kas satricinājusi pasauli un ekonomiku. Tā ļoti smagi skāra arī kokapstrādi, izjaucot ierastās ražošanas ķēdes, preču piegāžu drošumu, koksnes un, attiecīgi, arī saražotās produkcijas cenu stabilitāti, par ko avīzē "Latgales Laiks" rakstā "Malka, malciņa…" nesen bija publicēts arī Ludmilas Luņas viedoklis.

"Problēmu ir pietiekami daudz, piemēram, ar naglu sagādāšanu, tāpēc katra diena ir kā uz vulkāna. Koksnes nav, cenas lēkā, nesen holandieši atteicās pirkt paletes pēc mūsu noteiktā tarifa. Viņi nesaprot, kas notiek un kāpēc pie mums ir tik nestabilas preču cenas. Par laimi, produkciju izdevās pārdot vietējiem uzņēmējiem. Kas būs tālāk -- nezinu. Laiki ir ļoti smagi un neparedzami. Man ir jātaupa, tostarp uz savas ģimenes rēķina,” saka Ludmila.

Taču grūtības viņai nav svešas. Uzņēmējdarbības gados Ludmila ir ieguvusi vērtīgu pieredzi. Turklāt L. Luņai ir labs un uzticams palīgs -- Vadims, kurš strādā viņas vadībā kā štata darbinieks, veicot jebkuru uzticēto darbu, bet, ja nepieciešams, var aizvietot māti viņas amatā. Savulaik Vadims beidzis dzelzceļa tehnikumu, viņam ir visu veidu automašīnu un traktortehnikas vadītāja kategorijas un, galvenais, pēc Ludmilas teiktā, viņa var pilnībā uzticēties savam dēlam. Taču vienlaikus viņam tiek izvirzītas augstas prasības: "Darbs ir darbs. Turklāt šis ir bizness, kas prasa disciplīnu un kārtību. Pēc horoskopa esmu Mežāzis -- spītības zīme, tostarp arī mērķa sasniegšanā. Ārēji varu būt stingra, bet sirdī esmu labestīga un atsaucīga." Vadims ir precējies, audzina dēlu Jegoru.

Uzņēmēja dzīvo vienkāršā privātmājā Vecajā Forštatē. Viņa atzīst, ka materiālo labklājību neuzskata par prioritāti: “Man labāk patīk papildus naudu ieguldīt ražošanā. Nekad neesmu bijusi Turcijā, mašīna man nebūt nav jauna, neaizraujos ar pārmērībām, man ir vienaldzīgi briljanti, ūdeļādas kažoks -- arī. Man nav īpašu prasību, bet pēc dabas esmu kā atvērta grāmata."

Kas ir tā visa vietā? Puķu dobes un dārzs savā zemes gabalā, miers virs zemes, karsta pirts ar pēršanos un veselīga atpūta brīvā dabā draudzīgā un sirsnīgā kompānijā. Tāpēc veiksmīgā uzņēmēja un vienkārši interesants un dzīvespriecīgs cilvēks Skrudalienas pagasta Bruņenē, netālu no ezera, iegādājusies zemes gabalu, kur brīvajā laikā veido savu paradīzi.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.