23. maijā apritēja 30 gadi kopš reģionālā latviski un krieviski lasāmā laikraksta „Latgales Laiks” (LL) pirmā numura iznākšanas. Šajā laikā izdevuma abonenti ir bijuši un joprojām ir tūkstošiem Daugavpils, Augšdaugavas (savulaik Daugavpils) novada iedzīvotāju. Visus šos gadus milzīgajā lasītāju pulkā ir arī tādi, kas laikrakstu abonē no pirmā numura un turpina to darīt līdz šim. Šie cilvēki ir gājuši to pašu ceļu kā LL, dažkārt ērkšķainu un smagu, tomēr ir saglabājuši uzticību un lojalitāti savam iemīļotajam laikrakstam, par ko viņiem liels paldies.
"Jūs esat uz pareizā ceļa!"
Daugavpiliete Vanda Gurkovska, bijusī Valsts ieņēmumu dienesta Daugavpils rajona nodaļas Finanšu inspekcijas vadītāja, kura jau ir pelnītā atpūtā, ir viena no tām, kura, pēc viņas teiktā, trīs gadu desmitu garumā katru jaunu laikraksta numuru atšķir ar nepacietība un satraukumu: “Izdevuma milzīgā priekšrocība ir tā, ka tas ir reģionāls, proti, varu sekot līdzi notikumiem ne tikai mūsu pilsētā un novadā, bet arī zināt par notikumiem, kas norisinās citur Latgalē. Mani kā bijušo amatpersonu visvairāk interesē visdažādākie projekti, ko īsteno Daugavpils un Augšdaugavas novada vadība, kā arī tas, kā mūsu varas iestādes risina sociālās un komunālās problēmas. Piemēram, saistībā ar komunālo un citu pakalpojumu cenu pieaugumu.
Vanda atzīst, ka, lai gan viņa ir ar datoru uz “tu”, tomēr ir daudz patīkamāk smelties nepieciešamo informāciju no drukāta papīra izdevuma, kāds ir viņas iecienītais laikraksts „Latgales Laiks”, nekā iegūt ziņas virtuālajā telpā. Aktīvajai lasītājai ļoti patīk publikācijas par cilvēku likteņu līkločiem, vienkāršu cilvēku dzīvi un darbu. Un par to, kā viņi, neskatoties uz grūtībām, risinot savas problēmas, ir piemērs citiem, arī jaunajai paaudzei: “Katram ir savs ceļš, un ir ļoti interesanti lasīt, kā cilvēks to ir gājis. Jūs rakstāt tieši par šīm tēmām.”
Vanda Gurkovska uzskata, ka „Latgales Laiks” ir ne tikai interesantu un informatīvu materiālu avots, bet arī avīze, kas palīdz risināt daudzus pilsētas un novada iedzīvotāju jautājumus un pat kalpo kā rokasgrāmata. Reiz kaimiņiene jautāja Vandai, kā atrast kādu cilvēku, un mūsu aktīvā lasītāja ieteica sazināties ar laikrakstu „Latgales Laiks”. Rezultātā problēma tika ātri atrisināta.
Gurkovskas kundze trīsdesmit gadus vienlaikus abonēja arī citus izdevumus, tiesa, ne mūsējos (pilsētas -- aut. piez.), bet kaimiņu reģionu avīzes, taču vienmēr nonāca pie nepārprotama secinājuma, ka LL viņai ir kā maizes rieciens, bez kura jūtams informācijas bads.
"30 gadi -- tas ir ļoti daudz. Jo laikraksta abonēšana un lasīšana ir viena lieta, bet tā sagatavošana un izdošana ir pavisam kas cits, -- tas ir daudz grūtāks un sarežģītāks process. Un tas, ka avīze pastāv, īpaši tik sarežģītā laikā, iznākot divas reizes nedēļā divās valodās, ir lielisks sasniegums. Kopumā man patīk, kā jūsu laikraksts objektīvi un savlaicīgi atspoguļo mūsu ikdienas aktualitātes un informē lasītājus par dažādām tēmām. Jūs sekojat laikam un reaģējat uz tā pieprasījumiem un izaicinājumiem. Tajā pašā laikā jūs nemeklējat lētus skandālus, konfliktus un vainīgos, bet gan palīdzat cilvēkiem patiesības meklējumos. Par ko rakstīt turpmāk? Jūs esat uz pareizā ceļa. Turpiniet tādā pašā garā! Novēlu radošus panākumus un ilgu mūžu!”
Rakstiet par laukiem!
Arī dzīvesbiedri Kaļiņini -- 93 gadus vecā Lūcija un 90 gadus vecais Georgijs, kuri dzīvo Sventes pagasta Sventes ciemā (Augšdaugavas novads) un ir precējušies gandrīz 70 gadus, ir LL abonenti kopš laikraksta pirmā numura: “Pirms tam lasījām avīzi „Avangards” un „Kolos”, bet, tiklīdz sāka iznākt „Latgales Laiks”, uzreiz kļuvām par uzticamiem un aktīviem šī laikraksta lasītājiem.
Sākumā nosaukums "Latgales Laiks" mums šķita neierasts, taču drīz vien pārliecinājāmies, ka svarīgākais ir nevis nosaukums, bet saturs. Un tāpēc mēs nekad neesam nožēlojuši, ka abonējam un lasām jūsu izdevumu, kura saturs atbilst mūsu vajadzībām un interesēm.”
Tomēr Georgiju un Lūciju laikrakstā interesē atšķirīgas tēmas. Ģimenes galvu piesaista politika un analītika, ziņas, pilsētas un lauku aktualitātes, savukārt Lūcija dod priekšroku reliģiskām tēmām, humoram, kulinārijas noslēpumiem un, protams, noteikti izlasa laika prognozi. Abiem kopā patīk lasīt par lauku dzīvi un interesantiem cilvēkiem, tomēr viņi arī izsaka pretenzijas LL, piebilstot, ka mēs maz rakstām par Latgales nomales iedzīvotājiem, viņu problēmām un centieniem, zemnieku saimniecībām un, jo īpaši, par Sventes pagastu. "Kāpēc par to visu nevarētu uzrakstīt? Lasīsim ar prieku!” pamatoti jautā Georgijs, kurš sākumā lasīja „Latgales Laiku” no pirmās līdz pēdējai lappusei, bet tagad, gluži kā avīžu gardēdis, dara to izlases veidā. Abi uzskata, ka LL ir intelektuāla avīze, kas paredzēta ne tikai vienkāršiem cilvēkiem attālos laukos, bet arī speciālistiem, piemēram, dzimtās zemes vēstures vai ģeogrāfijas pētniekiem.
Arī Sventes pagasta iedzīvotāja Marija Anisko, bijusī fizikas un matemātikas skolotāja, tagad pensionāre, abonē laikrakstu visus trīs gadu desmitus: “Kā bijusī skolotāja esmu ļoti izvēlīga attiecībā uz saturu un laikraksta tematiku. Taču pagaidām tā mani apmierina. Rakstiet vairāk par skolu un izglītības problēmām, jo šī ir ļoti svarīga tēma – mūsu dzīves un sabiedrības attīstības pamats.”
Kā svaiga gaisa malks
Augšdaugavas novada Salienas pagasta „Līdumnieku” viensētas iedzīvotājai, 95 gadus vecajai Zelmai Redzobei, kura svin abonēšanas gadadienu kopā ar laikrakstu „Latgales Laiks”, izdevums ir ne tikai interesantas un noderīgas informācijas avots, bet arī sava veida ilgdzīvošanas metronoms. Zelmas meita Velta Kuhaļska pastāstīja: „Mātei „Latgales Laiks” ir kā gaiss. Viņa nekad nepalaidīs garām avīzes piegādes brīdi un noteikti man par to atgādinās. Nomierināsies tikai tad, kad izņemšu no pastkastītes „Latgales Laiku” un atdošu viņai. Tad mammas dzīve atkal rit kā ierasts, ar īpašu svinīgumu viņa ķeras pie avīzes lasīšanas, kur noteikti atrod kaut ko noderīgu sev”.
Piemēram, viensētā siltumnīcā ir iestādīti tomāti. Lai iegūtu lielāku ražu, Zelma atrada recepti un ieteica to izmantot savai meitai. Tā palīdzēja. Taču ilgdzīvotāju interesē ne tikai tas vien: „Nesen mamma izlasīja rakstu par Daugavpils reģionālo slimnīcu un ļoti ieinteresējās par šo tēmu, jo viņai pašai reizēm tur nākas ārstēties. Mamma vēlas personīgi iepazīties ar ārstniecības iestādes vadītāju,” sacīja Velta, kura pati lasa avīzi, kuras tematika un kvalitāti viņu apmierina. Tomēr Velta iesaka vairāk rakstīt par laukiem, jo iedzīvotājiem jau tā ir ierobežota informācijas pieejamība.
Ar īpašu uzmanību Zelma pēta televīzijas programmas, kurās norādīts dievkalpojumu laiks, ko viņa vienmēr skatās, kā arī interesējas par laikapstākļiem. Tomēr, pēc Veltas Kuhaļskas teiktā, viņas mātei visvairāk patīk lasīt parastu cilvēku dzīvesstāstus, kuri nereti ir smagi un pat traģiski, jo viņa pati izcietusi desmit gadus ilgu Sibīrijas trimdu: „Kad cilvēks, arī mana māte, gadu desmitiem divreiz nedēļā saņem avīzi, izveidojas zināma informācijas atkarība un vajadzība, bez kuras grūti iztikt. Sanāk, ka netieši vai tieši, bet jūs paildzināt manas mātes mūžu. Paldies par to! Vēlu avīzei „Latgales Laiks” radošus panākumus un finansiālo labklājību!
