Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2022. gada 28. jūnijs
Otrdiena
Kitija, Viestards, Viesturs
+24.7 °C
apmācies

Lakši

Kaut arī nosaukums izklausās tāds hinduistisks, tie ir mūsu tā saucamie meža ķiploki. Mežos ap Nīcgales Lielo akmeni esmu redzējis pamatīgas to plantācijas. Kāds teica, ka esmu sajaucis ar maijpuķītēm – nu nē, lakšus es pazīstu!

Mūsu mežos augošo lakšu jeb mežloku zinātniskais nosaukums ir Allium ursinum, ko var iztulkot kā Lāču sīpols. Tautā sauc par kazu ķiploku, lāču lokiem. Nosaukums lakši droši vien ir radies no vārda laksti, jo šī auga noderīgākā, atmiņā paliekošākā daļa ir tā pamatīgās, lakstveidīgās lapas.

„Laksis ir daudzgadīgs 25–40 cm augsts lakstaugs. Auga zaļie dzinumi parādās aprīlī un maijā, kad pilnībā nokusis sniegs un sasilusi augsne. Laksim ir divas iegareni eliptiskas lapas, kuru garums ir līdz 25 cm, bet platums līdz 8 cm. Lapas mīkstākas nekā maijpuķītei. Laksis sāk ziedēt aprīļa beigās. Ziedēšanas ilgums svārstās atkarībā no laika apstākļiem. Baltie aromātiskie ziedi sakopoti čemurā. Apputeksnē bites. Jūnija beigās no pogaļām izbirst sēklas, kā arī mežloks sāk dzeltēt. Jūlijā atmirst virszemes daļas. Izbirušās sēklas tālāk izplata skudras. Vairojas arī veģetatīvi – ar sīpoliem.”1

Savvaļas lakšus plūkt, griezt vai izrakt nedrīkst – fiziskai personai draud naudas sods līdz 700 eiro. Savvaļas lakši Latvijā ir aizsargājams augs.

Taču katru pavasari es izbaudu zemnieku un mājražotāju tirdziņos nopirktus lakšus.

Audzēt pašu patēriņam un pārdošanai lakšus drīkst. „Aizliegums neattiecas uz lakšiem, kas no legāli iegādātām sēklām vai stādiem izaudzēti mazdārziņos. Garšas, krāsas un izskata ziņā dobē izaugušie augi neatšķiras no īpaši aizsargājamiem savvaļniekiem, jo ir tā pati suga. [..] Dārzā izaudzētus lakšus ir atļauts tirgot, taču tirgotājiem jābūt gataviem pierādīt, ka zaļumi ir pašu audzēti, nevis plūkti savvaļā.”2

No lakšiem pagatavoti salāti vai pesto man ir gastronomiska robežšķirtne starp pavasari un vasaru.

Taču milzīgā sajūsmā par lakšiem es neesmu – pārāk biezas un sīkstas lapas. Nu apmēram kā sīpolloki jūlija otrajā pusē! Man labāk garšo jaunas nātres vai zaķukāposti, kuru lapas ir plānas.

Citiem savukārt tas nepatīk, jo šādas ļoti plānas lapas pielīp pie mēles vai aukslējām, tās ir grūti paķert uz zoba un pārkost, tādēļ visbiežāk nākas žļambāt.

Bet pamocīties ir vērts.

„Lakšiem piemīt izteikta pretiekaisuma iedarbība, kā arī to sastāvā ir vairums antioksidantu, fermentu, minerālvielu un vitamīnu, kā arī ēterisko eļļu, tādēļ tie īpaši ieteicami tiem, kas vēlas atjaunot organisma vitamīnu un mikroelementu rezerves, kuras iztērētas ziemas laikā. Lakšiem ir plašs pielietojums, jo ēdamas ir gan to lapas, gan ziedi. Tos iespējams pievienot salātiem, izmantot kā garšaugu pie zupām, kā arī izmantot pesto pagatavošanai.”3

Salātos man lakši vislabāk patīk kopā ar skābenēm vai nātru lapām. Šie sezonālie un neikdienišķie zaļumi, ja tos smalki sagriež ar nazi un pārlej ar nerafinētu rapšu eļļu, ir ātrs, veselīgs un stilīgs ēdiens, kuru var piedāvāt jebkuram ciemiņam.

Var arī nepiņķēties – sagriezt meža ķiplokus tāpat kā dārza sīpollokus, piebērt nedaudz sāls un samaisīt visu ar šķidru krējumu vai biezu kefīru.

Lakši iederas gan gaļas, gan veģetārās zupās. Karstumā auga lapas kļūst mīkstas, ļenganas, kaut ko paņem no zupas garšas un aromāta, kaut ko dod zupai arī pretī.

Pesto ir Dienvideiropeiska metode, kura nu jau pārdesmit gadus ir populāra arī Latvijā. Pesto var ilgi uzglabāt, zieķelēt uz maizes, pielikt garšai šķīvī vai kastrolī.

Pesto ir kaut kas klišejisks, kurā ir iespējamas desmitiem dažādas individuālas un subjektīvas variācijas. Es lakšu pesto gatavoju šādi.

Paņemu 300 g lakšu, nomazgāju un ar nazi smalki sagriežu. Sarīvēju 150 g Čedaras siera, sasmalcinu 150 g valriekstu. To visu sajaucu, sastampāju, pieberu nedaudz sāls, virsū uzleju olīveļļu un kripatiņu citronu sulas.

Man nepatīk pesto, kuri ir kā pastēte. Man garšo tie, kur sastāvdaļas ir smalki sagraizītas, kur var just mikrogaršas un redzēt mikrosastāvdaļas. Tādēļ, gatavojot pesto, es izmantoju asu nazi un smalku rīvi, bet blenderim atļauju šajā brīdī uz to visu noskatīties no malas.

Ar svaigiem lakšiem var uzfrišināt biezpienu, tos var iemaisīt sviestā vai iebērt kefīrā. Var uzkaisīt virsū uz sviestmaizes.

Var lakšus vienkārši sagriezt un izkaltēt – sanāk garšviela, kura veikalos nav nopērkama. Tikai jāatceras, ka svaigā un kaltētā veidā dažiem augiem garšas būtiski atšķiras – te vislabākais piemērs ir ingvers.

Daudzus Latvijas iedzīvotājus, kurus deportēja uz Sibīriju, izglāba tur augošie savvaļas augi. Šādi 1942. gada ziemas beigas atceras Latvijas Republikas diplomāta Artura Stegmaņa (1902–1986) meita Ruta: „Pavasarī mēs lielos daudzumos ēdām dažādas zāles. Nātres, arī primulām līdzīgas puķītes. Mūs no cingas glāba meža ķiploki. Tos ēdām ar sāli, arī vārījām. Pārtikām no ciedru riekstiem un sēnem”4.

Latgaliešu urbānās dzejas aizsācējs5 Augusts Smagars piedzima 1910. gadā6 Lietuvā. Viņa māte bija žemaitiete, bērnībā ģimenē viņi runāja šajā valodā.

Augusts Smagars „nacistiskās okupācijas laikā Rīgas radiofonā veidojis raidījumus latviešu karavīriem Austrumu frontē. 1944. gadā apcietināts, sodīts, sodu izcietis spaidu darbu nometnēs Sibīrijā (1944–1954). 60.–70. gados Augusta Smagara dzeja publicēta preses izdevumos, 1967. gadā sarakstījis autobiogrāfisko stāstu “Kur ciedras šalc” (periodikā 1996–1997).”7

Ļoti līdzīgi Varlamam Šalamovam, Aleksandram Solžeņicinam.

„Sveķainas skaidas lēca uz visām pusēm. Smuidrajās ciedrās aizvien dziļāk un dziļāk ieurbās mūsu cirvji un zāģi. Milzīgi ugunskuri cepināja cilvēku kāju neskarto zemi, bet dzirksteļu spieti un dūmu mutuļi sitās taigai acīs. Lielo ciedru kritiena virzienu mēs notēmējām mazākiem, jau aizcirstiem kokiem virsū. Tad priecājāmies, kā ar spalgu troksni lielā kaudzē sakrita vairāki taigas staltie lolojumi. Mēs visādi centāmies sāpīgāk „iekost” taigai, bet šoreiz tā mūsu izdarības nemaz neņēma ļaunā. Tieši otrādi: tā aizvien vēlīgāk uzsmaidīja mums un vilināja pie sevis.

Pēc kārtējā smēķa mēs labprāt skrējām uz nelielo upīti un metāmies tās ledainajos apkampienos, lai jau nākamajā brīdī vēsās ūdens lāses no miesas nožaudētu žilbinošie jūnija saules stari. Pusdienu laikā zupai klāt piegriezām lokus no garšīgā meža ķiploka kalbā, kā to te sauca, un jutām taigas asinis šalkojam savējās. Saldā ēdiena vietā taiga laipni pasniedza tikko aizmetušos maigi sārtos zemes riekstu, sarankas, augļus, kurus izrakām no zemes.”8

Izsūtīšanu uz Sibīriju piedzīvoja arī mana sievasmāte. 1949. gadā viņai bija divi gadiņi, kad kopā ar mammu un citiem tuviniekiem viņus deportēja. Dzīvoja viņi Omskas apgabala Boļšerečjes rajona Čebakli sādžā, atgriezās Latvijā viņa desmit gadu vecumā. Atceras Sibīrijas dabu, cilvēkus, skolu, rotaļas, arī ēdamos augus lakšus (droši vien Allium victorialis), kurus tur sauca par čeremšu.

1 Vējonis R. Madonas rajona aizsargājamie augi // „Stars”, 18.05.1989.
2 Līne I. Savvaļā augošus lakšus vākt aizliegts // „Rēzeknes Vēstis”, 29.04.2022.
3 Piecas dabas veltes imunitātes stiprināšanai pavasarī // „Latgales Laiks”, 01.06.2021.
4 Laiks, kas palika tālumā // „Dzimtenes Balss”, 23.03.1989.
5 https://www.lakuga.lv/2018/04/25/modernuokais-30-godu-latgalisu-dzejniks-augusts-smagars/ (skat. 23.05.2022)
6 Nomira 1985. gadā.
7 https://www.literatura.lv/en/person/Augusts-Smagars/872505?place-tab-page=1 (skat. 17.05.2022)
8 Smagars A. Kur ciedras šalc // „Daugavas Vanagu Mēnešraksts”, 1997., Nr. 1.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.