Man kādreiz šķita, ka griķi, tāpat kā rīsi, aug kaut kur tālās, siltās zemēs. Ja ar rīsiem apmēram tā un ir, tad griķi jau sen ļoti komfortabli jūtas starp mūsu mežiem, norām un ezeriem.
Griķi ir iedzīvojušies arī mūsu ticējumos – „ja kupli zied griķi – būs ļoti karsta vasara”1.
Vienam lietpratējam pajautāju, kur audzē griķus. Viņš atbildēja: Kryutaine – pamytra vīta, ar kryušlim, kas ar syunom apauguši. Taidu apora i tymā sēja dričus.
„Driči, driki, ari griči un griki, kai cyti labeibas nūsaukumi pazeistami tikai daudzskaitlī. Ari kai uzvōrds Grikis, Latgolā Drikis, Dričs. Tautasdzīsmes pīmiņ driču dryvas. Igauni šū augu sauc tatar, kam ir sakars ar tatarim, jo tatarus igauni sauc tatarlane. [..] Franči dričus sauc sarrasin, bet vydslaikūs ar vōrdu Sarrasin (nu latiņu Sarracenus) apzeimēja arabus resp. musulmaņus vyspōri. [..] Krīvu volūdā: grečiha, grečka, pūliski gryka, leišu grikiai, kas nūrōda, ka šam augam ir sakars ar Grekiju. Tys nu līcynoj, ka Eiropā griku voi driču kultivēšona ir īsavīsuse nu Austrumim.”2
Ir versija, ka apdzīvotās vietas Dricāni nosaukums ir cēlies no smuki ziedošajiem, audzēšanā nekaprīzajiem griķiem.
Mūsu mājās vārdu driči nelietoja, teica grečka vai griči. Latgaliešu rakstu valodā savukārt visbiežāk lietots ir vārds driči.
Pēc Otrā pasaules kara Daugavpils rajona laikraksts „Latgolas Taisneiba”3 iznāca latgaliski. 1950. gada 2. marta numurā publicēts lēmums „Par vaļsts mozumtērdznīceibas cenu jaunu pazamynojumu pōrtykas un ryupnīceibas precem”, kur norādīts, ka par 20% samazinātas cenas preču kategorijai „driči, cyti putrōmi, zērni un pupas”4.
Griķi ir viltīgi, prot pārsteigt.
„Visiem pazīstamie brūnie griķi faktiski ir ar tvaiku apstrādāti putraimi. Zaļie griķi ir dabīgi, ar tvaiku neapstrādāti. Zaļo griķu garša ir maigāka, un galvenais – tajos ir vismaz par 30 % vairāk vērtīgo vielu nekā ar tvaiku apstrādātajos – brūnajos.”5
Ne es mazotnē, ne lielākā daļa cilvēku tolaik nevarēja pat iedomāties, ka tie griķi, kurus pērkam veikalā vai ēdam ēdnīcā, pēc novākšanas tīrumā ir iztvaicēti un vēl mazlietiņ pat apgrauzdēti.
Intuitīvi šķita, ka tādi brūni un garšīgi tie arī dabā nogatavojas, taču intuitīvā pieeja daudzos gadījumos var arī pievilt.
Instrukciju neizlasīju, intuitīvi šķita, ka to ir jādara šādi – un tikko nopirktais virtuves krāns ir sabojāts!
Par to, ka novākti un neapstrādāti griķi ir iezaļgani un ne visai garšīgi, es uzzināju tikai tad, kad Latvijā ienāca glauni pārtikas lielveikali, kur tos eirogriķus varēja nopirkt. Tad es arī sapratu, kādēļ Rietumeiropā griķi nav ļoti populāri – šie tā saucamie zaļie griķi nav īsti garšīgi. Un uzdevu sev jautājumu, kuru uzdodu sev regulāri teju jau divdesmit gadus – kādēļ visbiežāk ir tā, ka ne ļoti veselīgais ir garšīgs, bet veselīgais ļoti garšīgs parasti nav?
Griķi man garšo, it īpaši tie, kuriem ir manas bērnības garša.
Griķus cienu tādēļ, ka tiem piemīt izteikta sava garša, tie ir, ja tā var teikt, personība! Pat ar taukainām un vircotām mērcēm ir grūti nomākt griķu oriģinālo garšu un padarīt tos par statistiem!
Kad apmēram ap Mileniumu Rēzeknē pavasaros notika Latgalīšu poezejis dīnys, tajās piedalījās arī pārnovadnieki. Pēc viena šo Dzejas svētku pasākuma kopā ar Pēteru Brūveru kaut kādā publiskā ēstuvē likām māgā griķus un konstatējām, ka viņš un es varētu pārtikt vienīgi no griķiem vai visu mūžu! Nav jāmizo kā kartupeļi, nav jāšķēlē kā dārzeņi! Griķus var paspilgtināt ar sviesta pikucīti, bet arī pliki griķi ir ēdami. Ir tikai jāprot tos savārīt!
Savārīt putru, lai cik tas divdomīgi skan, nebūt nav tik vienkārši. Vienkārši – kā ar visu šajā pasaulē – ir tad, ja prot!
Antoņina Masiļūne, lai griķu putra sanāktu irdena, ne cieta un ne izirusi, aicina rīkoties šādi. „500 g dryču putraimu, 1 1/4 l iudiņa, 50 g svīsta, sōļs. Putraimus nūskoloj, uz sīta nūtacynoj, pēc tam uzber uz cepešponnys, karsej uz mozys guntenis, pastōveigi maisūt. Kotlu īzīž ar svīstu, īber putraimus, pīlīk sōli, pōrlej ar iudini, vōrej 5 minūtis, tod kotlu aizvōkoj un cepeškrōsnī sautej meikstus, irdonus.”6
Ļoti svarīgi ir nepaslinkot un putraimus noskalot. Paņemt caurduri, iebērt tajā putraimus un palikt zem krāna. Noskalot arī tos, kuri ir iepakoti čaukstošajās un caurumotajās vārāmajās paciņās.
Ja kādas saimnieces virtuvē es redzu piekārtus visādus picas nazīšus un žiljēna trauciņus, bet neredzu pa rokai noliktu stampu un caurduri – par īstu kuharku es viņu neuzskatīšu.
Griķu putru es gatavoju emaljētā čuguna podiņā vai bieza dibena nerūsējoša tērauda katliņā. Ieberu griķus bļodā, apleju ar ūdeni. Tos melnos un citus putraimus, kuri uzpeld augšā, nosmeļu un izmetu. Ņemu drušlaku jeb caurduri, labi noskaloju griķus. Tad tos saberu podiņā, pieleju putraimiem virsū divtik ūdens, uzlieku vāciņu un vāru 15 minūtes uz lēnas uguns.
Ne tikai nemaisu, bet citreiz pat nepaceļu vāciņu, lai paskatītos, kas tur notiek. Esmu tā iepraktizējies ar izmēriem un laiku, ka noteiktā brīdī vienkārši nogriežu degli un zinu, ka pēc 10 minūtēm var mieloties.
„Garšas dažādošanai pirms vārīšanas griķus var apcept ķiploku sviestā. Smalki sakapā ķiplokus. Katliņā izkausē sviestu, divas minūtes apcep ķiplokus, tad pievieno griķus un, ik pa laikam apmaisot, turpina cept vēl divas minūtes. Tad pārlej ar ūdeni un vāra.”7
Man ļoti patīk variants, kurš attāli atgādina tos laikus, kad saimnieces racionāli izmantoja izkurinātas plīts atlikušo siltumu.
Vakarā paņemu ēdienam domātu termosu, ieberu izskalotus griķu putraimus, apleju ar divreiz lielāku daudzumu verdoša ūdens. Var piebērt sāli vai dažādas garšvielas, iesviest sviesta pikuci. Sanāk ērtāk un vienkāršāk par visām ātri pagatavojamajām pārslām.
Man nav ļoti svarīgi, lai ēdiens būtu dikti silts vai pat karsts. Tieši otrādi – karstu ēdienu vai dzērienu lietošana, manuprāt, ir ārkārtīgi kaitīga lieta.
Tādēļ man labi der arī šis variants: vakarā paņemu lēzenu bļodiņu, ieberu gandrīz graņoniku noskalotu griķu un bagātīgi apleju tos ar paniņām vai ļoti šķidru kefīru. Labi izmaisu, apsedzu ar šķīvīti un novēlu labnakti! No rīta brokastis, kuras aizsāktas gatavot vēl iepriekšējā dienā, ir gatavas!
Visbiežāk šo netermiski pagatavoto putru tādu arī ēdu, bet dažreiz, ja ļoti sagribas, pielieku karoti šķidra medus vai pieberu tēju. Es tos maisiņus, kuri paredzēti iemērkšanai un izņemšanai no karsta ūdens, uztveru kā iepakojumu. Atplēšu un izberu to smalkni kādā putrā vai aukstā zupā.
No griķu miltiem8 var cept kūkas, kēksus, pankūkas, karašas utt. Griķi nesatur glutēnu – tas mūsdienās daudziem cilvēkiem ir ļoti svarīgi.
Mana mamma griķus vārīja kā piena zupu.
Laukos, kur darbi nekad nebeidzas, ēdienu parasti gatavoja ne vienai, bet uzreiz vairākām ēdienreizēm. Droši vien īsti veselīgi tas nav, ja pusdienās uzvārītus kartupeļus otrā dienā sagriež gabaliņos un ar speķi un olām apcep uz pannas. Vai piekto reizi uzsilda kāpostu vai piena-dārzeņu zupu. Lai būtu ātrāk – emaljētā bļodiņā ielietu griķu piena zupu.
Uz gāzes plīts stāvēja kastrolis, un, kad pacēli vāku, augšā bija piena plēvīte, bet apakšā kā smalki akmentiņi jūras dibenā gulēja izvirušie griķi.
Kad es pirmo reizi ēdnīcā ieraudzīju griķus komplektā ar šniceli, manī tas raisīja milzīgu izbrīnu.
Katram cilvēkam, katrai ģimenei, arī katrai vietai un laikam – savi ieradumi.
1 Tautas ticējumi // „Rēzeknes Vēstis", 01.06.2021.
2 Latkovskis L. Filologijas materiali XXXVII // „Dzeive”, 1963., Nr. 61.
3 Izdevējs bija rajona kompartija un izpildkomiteja. Padomju gados līdzīgi bija visur republikā.
4 Par vaļsts mozumtērdznīceibas cenu jaunu pazamynojumu pōrtykas un ryupnīceibas precem // „Latgolas Taisneiba", 02.03.1950.
5 Vērtīgie griķi // „Rēzeknes Vēstis”, 13.05.2022.
6 Masiļūne A. Povōru grōmota – Rēzekne: P/s Rēzeknes panorāma, 1992., 55. lpp.
7 Sātīgie un veselīgie griķi // „Latgales Laiks”, 05.04.2019.
8 Miltus taisa tikai no tā saucamajiem zaļajiem jeb neapgrauzdētajiem griķiem.
