Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2022. gada 7. oktobris
Piektdiena
Daumants, Druvvaldis
+14.3 °C
apmācies

Peonijas

Latgaliešu kultūras darbinieks Juoņs Cybuļskis piedzima 1911. gadā. Atmiņās viņš atceras savu bērnību: „Dzeivojamuos ustobys prīškā beja muotis puču duorzeņš, nūrūbežuots nu pogolma ar zamu statini. Duorzeņā auga zīmcītis: boltuos cakulis (flokši), špargers (nešporka), dīvakūceņš, pyulinis (peonejis) i daliponi (delfinejis)”1.

Mūsdienās ir vēsturisko rekonstrukciju klubi un atsevišķi entuziasti, kuri ceļ seno latgaļu pilis, imitē bruņinieku, Napoleona vai Pirmā pasaules kara batālijas, atveido senās rotas, stilizē apģērbu, māca izzūdošos amatus.

Šajā praktiskajā un uzskatāmajā vēsturē būtu lietderīgi imitēt2 arī Latgales lauku sētas simtgadvecu puču duorzu3, kurā peonijām bija viena no goda vietām.

Vidsmuižas apkārtnē peonijas sauc pyulejis, Vārkavas pusē pujinis, citur saka pioni, bet mana vecmāmiņa šīs puķes sauca tikai un vienīgi par pionejom.

Kaut kur saka arī pyvanejis. Par to liecina soctīklos izdīgušās un uzplaukušās Marijas Dzeislas viens no smeldzīgākajiem dzejoļiem, kuru kāds no maniem paziņām atsūtīja man printskrīnā:

nanūtykušuos dzeivis i servizis sekcejā

kristala trauki nu nabejušūs svātku

naapāstī rosoli

naizdzartais ols

nasatyktī cylvāki

verūs iz sovu seņču vāžu iz škapa

cik puču naīlykts

cik vuordu napasaceits

cik bārnu napīdzims

dzeive puorguoja, gaidūt dzeivi

pa tū laiku nūzīdēja pyvanejis

nūsaroka buļbys, nūsaruove runkuli

puorzīmuosim, puorbyusim zīmu

a tod

tod to gon

Peonijas nav zemas, pie augsnes pieplakušas, nedz arī neapdomīgi garas, ka tās var viegli nolauzt vējš. Peonijas nav pieticīgas un askētiskas, ne arī cikucaku pārspīlēti greznas.

Peonijas ir skaistas.

Var priecāties, kā bites lodā pa kuplajiem peoniju ziediem. Var šo krāšņumu noplūkt un salikt viesistabā vāzē. Ja kādam vasarā ir dzimšanas diena, peonijas ir izcils dāvanu pušķis. Vislabāk no sava puķu dārza! Tad tam, tāpat kā paša pagatavotai apsveikuma kartiņai, ir cita vērtība!

Peonijas nav tik karaliskas kā rozes vai jauneklīgi slaidas kā narcises un neļķes. Peonijas mūsu dārzos ir sadzīviski un emocionāli kaut kur līdzīgas lilijām.

Vienā pušķī ar lilijām tās gan nekombinēja – peonijas, kuras auga zem mūsu mājas austrumu puses logiem, bija tik pašpietiekamas, ka gan vāzē, gan pušķī (pie mums teica – butonā) bija parasti vienas. Kupli ziedi, daudz lapu uz stublāja, apakšējās parasti noplūca, lai varētu ērtāk ielikt vāzē vai vieglāk turēt rokā.

Peonijas parasti kombinēja ar peonijām. Mūsu mājās auga tumši sarkanās, gaiši sarkanās, krēmkrāsas un baltās peonijas. Ziedēja tās visas ilgi un apmēram vienā laikā, tādēļ vāzē vai pušķī varēja sakombinēt baltās ar sarkanajām, pamatīgi izplaukušās ar tikai ziedēt sākušām.

Šādu skaistumu var redzēt Vitālija Kalvāna gleznās „Dārzā”4 un „Peonijas”5.

Gaisīgas, kā Rafaello konfektes, ir gleznotājas Leldes Kundziņas „Peonijas”.

Šīs visiem zināmās puķes ir ļoti, ja tā var teikt, gleznogēniskas. To apliecina Guntas Ločmeles intervija ar Aivi Pīzeli: „Lai gan gleznojot peļņa Aivim nav primāra, viņš neatsaka, ja kāds pasūta darbu ar konkrētu tēlu vai ainu. Pēdējā laikā pieprasītākās ir gleznas ar ziediem. „Man ļoti daudz pasūta gleznot peonijas,” smejas Aivis, „cilvēkiem tās ļoti patīk, bet man gan tās jau ir apnikušas!””6

Ir augi, kuri zied tikai pāris dienas, bet ir arī tādi, kuri mūs priecē vairākus mēnešus. Peonijas zied, nozied un atkal zied divus pirmos vasaras mēnešus – jūnijā un jūlijā. Droši vien šis ir viens no faktoriem, kādēļ pilsētu un daudzdzīvokļmāju ciemu apstādījumos ir daudz peoniju. No Latgales lielajām pilsētām daudz šo skaistuļu esmu pamanījis Ludzā un Daugavpilī.

Ludzā Latvijas simtgades svinību laikā tika izveidots Gaismas dārzs. 2018. gada 14. septembrī, svinot Meža dienu tradīcijas jubileju (aizsākās 1928. gadā), pasākumā, kuru ieskandināja etnogrāfiskais ansamblis „Raipole” un folkloras kopa „Rīkšova”, tika Gaismas dārzā iestādīti ludzāniešu saziedotie 75 koki/krūmi un 155 peoniju stādi7.

„Tradicionāli vispiemērotākais laiks peoniju stādīšanai ir augusts un septembris. [..] Vēl stādot der atcerēties, ka peoniju stāds visu savu krāšņumu parādīs trešajā gadā pēc iestādīšanas. „Peonija grib sauli,” saka stādaudzētavas „Baižas” saimniece Zane Zeltiņa. Tām vajadzīga saulaina, atklāta vieta. Peonijas ir ilgdzīvotājas – vienā vietā var augt daudzus gadus, pat gadu desmitus. „Tāpēc tās nevajadzētu stādīt tuvu kokiem un krūmiem, jo tām nepatīk konkurence cīņā par barības vielām un ūdeni”, norāda peoniju dārza „Ziedoņi” saimniece Dagnija Voika.

Peonijas arī necieš vietas, kur uzkrājas ūdens. Šādās vietās tām sāk pūt saknes un tās var iet bojā.”8

Mūsu mājās peonijas bija tikai smukumam, nekam citam. Tāds romantisks augs, bez jebmazākā merkantilisma!

Liels bija mans izbrīns, kad Daugavpils tirgū pie tantiņām, kuras tirgo pašu savāktus un izkaltētus ārstniecības augus, ieraudzīju paciņu ar peoniju ziediem. Pārdevēja paskaidroja, ka tas ir efektīvs līdzeklis pret dzirdes problēmām.

Izrādās, ka jā!

„No mūsu dārzā zināmajām ziemcietēm reti kura var lepoties ar tik garu audzēšanas vēsturi kā peonijas. Šī ģints, kas savu nosaukumu (Paeonia) guvusi pēc sengrieķu leģendās minētā dievu ārsta Peona vārda, bija pazīstama jau pirms mūsu ēras antīkajā pasaulē. Tā senajā Grieķijā un Romā dažādu slimību ārstēšanai izmantoja Dienvideiropā savvaļā augošo ārstniecības peoniju (P. officinalis). Ķīnā turpretim jau mūsu ēras I gadsimtā kā ārstniecības un pārtikas augu lietoja pienziedu (P. lactiflora), kuras dzimtene ir Austrumāzija. Ārstniecības peonijas dažādas šķirnes ir tās latviešu tautasdziesmās minētās pujenes, kas domājams, Latvijā nokļuvušas XVI gadsimtā ar vācu mūku palīdzību.”9

Japāņu nacionālā puķe ir krizantēma, frančiem lilija, angļiem roze, holandiešiem tulpe, lietuviešiem rūta, somiem maijpuķīte, ķīniešiem peonija.

Peonija ir arī viens no svarīgākajiem augiem sakrālajā botānikā. „Senatnē peonijai pieskaitīja brīnišķīgas ārstniecības spējas un tā skaitījās par lielāko Radītāja brīnumu. Ļaunie gari atstāj tās vietas, kur aug šis zieds, pat daži ap kaklu pakārti gabaliņi pasargā no visādiem ļaunumiem; vēl tagad armēņi ar to izdzen ļaunos garus, ārstē vājprātīgos, resp. Nelabā apsēstus; Viduslaikos to lika pie sirds, lai ārstētu astmu; Dānijā pret krītamo kaiti, Šveicē – kad bērniem nāk zobi.”10

Kad vienā veikalā, kur tirgo rakstītus cimdus, grāmatas un suvenīrus, ieraudzīju Peoniju vīnu, protams, ka es to nopirku. Neteikšu, ka man garšo šāda tipa vīni, taču mani noteikti uzrunā šo vīndaru radošums un uzņēmība.

1 Atmiņuos Latgolā (sast. V. Vilcāne) – Rēzekne: LgSC, 2022., 7. lpp.
2 Labs piemērs ir Raiņa muzejs Jasmuižā.
3 Ap māju parasti bija sads, duorzuoji un pučis. Bija pagalms ar kokiem, varēja būt arī aleja no lielā ceļa līdz kutoram.
4 Vitālijs Kalvāns Latvijas glezniecībā (sast. I. Vilčuka) – Rēzekne: biedrība „Latgalieši”, 2017., 91. lpp.
5 Vitālijs Kalvāns Latvijas glezniecībā (sast. I. Vilčuka) – Rēzekne: biedrība „Latgalieši”, 2017., 90. lpp.
6 Ločmele G. Aivis Pīzelis: gleznošana ir mana sirdslieta // „Latgales Laiks”, 28.08.2020.
7 Gaismas dārzā iestādītas 155 peonijas // „Vietējā Latgales Avīze", 21.09.2018.
8 Smiļģe S. Skaistākās peonijas dobēm un toveriem // „Latgales Laiks”, 22.05.2020.
9 Orehovs A. Peonijas // „Neatkarīgā Cīņa”, 20.10.1993.
10 Kam-s V. Iedomīgā Peonija // „Sievietes Pasaule”, 15.09.1939.