Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2022. gada 7. oktobris
Piektdiena
Daumants, Druvvaldis
+14.3 °C
apmācies

Pētersīļi

„Grieķi pētersīļus uzskatīja par prieka un slavas simbolu un savus uzvarētājus bieži kronēja ar pētersīļu vainagu. Pētersīļi ir viens no visizmantotākajiem garšaugiem kulinārijā: izmanto lapas, stublājus un saknes. Gatavo zaļumu konservus, lieto marinēšanā, konservēšanā, ar lapām dekorē ēdienu. Pētersīļus izmanto svaigus, kaltētus, tos var iesālīt un saldēt. Saldētās lapiņas pat veselu gadu saglabā savas barības un ārstnieciskās vielas. Pētersīļi ir gan sakņu, gan lapu formā. Lapu pētersīļiem ar gludām lapiņām ir asāka garša, ar kruzuļainām – maigāka.”1

Cilvēki kopš senatnes pamana augus, kuriem ir spēcīga un patīkama smarža. Kuri ir skaisti un lokani, tādēļ no tiem var sapīt vainagus vai pīnes, var iespraust matos, piestiprināt pie cepures, sarafāna vai biņdzuka.

Latgalē pētersīļi galvenokārt ir dārzā un uz galda. Ja veikalā vai tirgū ir nodaļa Zaļumi, tad tur vienmēr būs pētersīļi. Buntītēs un ietīti celofānā. Sasieti ar diedziņu un dažreiz ielikti burkās ar ūdeni.

Man garšo pētersīļi.

Ja ir savārīti pelmeņi, šķīvī tiem virsū uzberu daudz sīki sagrieztu pētersīļu lapu. Uzlieku krējumu. Visā tajā garšu daudzveidībā uzvarētāji vienmēr ir pētersīļi.

Ja par citiem augiem var pateikt, ka tie ir skābi, saldi vai rūgti, tad pētersīļu garša ir grūti definējama. Ne īsti tāda, ne šitāda. Tipiski pētersīliska.

Pētersīļi ir ne sausi, ne arī ļoti sulīgi. Var ēst veselas lapas, var arī sagriezt.

Pētersīļu lapiņa ir kā broša, tikai to nepiesprauž smukumam pie kleitas, bet gan uzliek virsū uz kāda ēdiena.

Droši vien tajā visā arī slēpjas šo augu veiksmes stāsts.

Latgales tirdziņos, kad pieeju pie pārdevējas, kurai uz galda ir arī pētersīļi, bieži vien man pasaka: ņemiet pētersīļus, tie ir ļoti noderīgi vīrieša spēkam!

Šādus stāstus atceros jau no skolas laikiem. Ieeju dzelzceļnieku ēdnīcā, vīri stāv pirms manis rindā, mutīgākais uzliek uz savas paplātes glāzi ar krējumu un pasaka: krējums jāēd, tas veicina potenci!

I cilvēks par sevi dod mesidžu, i produktam pievienotā vērtība rodas. I pārdevēji priecājas, ka izpērk.

Šobrīd svaigus pētersīļus var nopirkt visa gada garumā, bet es teikšu tā – ir emocionāls, izzinošs un citu veidu labums agrā pavasarī uz palodzes ierīkotam dārziņam!

„Uzturam noderīgu zaļumu audzēšana ierādāma un uzticama bērniem. Bērni ar lielu patiku un aizraušanos uzmana viņiem uzticētos augus, un sevišķi lielu prieku viņiem sagādā tie augi, piemēram: sīpoli, krešu salāti, kuru zaļumi ātrā laikā baudāmi. Pats par sevi saprotams, ka sviestmaize ar veselīgiem zaļumiem garšo bērniem jo labāk, ja zaļumi nav pirkti, bet pašu izaudzēti. [..] Arī pētersīļu zaļumus var uz palodzes izaudzēt, saspraužot puķu podā pētersīļu saknes.”2 Kaut arī tas rakstīts teju pirms simts gadiem, domāju, ka minētā nodarbe nav zaudējusi aktualitāti arī šobrīd. It īpaši to pilsētnieku vidē, kuriem ir tikai un vienīgi dzīvoklis, bet gribas būt par laucinieku kaut vai vienas palodzes platumā!

Vēl pirms mūsu ēras Hipokrāts teica: Lai jūsu ēdiens ir jūsu zāles, bet jūsu zāles – jūsu ēdiens. Ļoti iespējams, ka šī atziņa viņam ieskrēja prātā, kad viņš mielojās ar pētersīļiem!

„Tajos atrodamas īpašas ēteriskas eļļas ar urīndzenošu un sviedrējošu iedarbību, tāpēc pētersīļus varam godāt par ārstniecības augu. Neaizmirstam arī par lielo C vitamīna, B grupas vitamīnu, folijskābes, kālija un kalcija daudzumu.”3

Uz akmens agrāk neviens nesēdēja. Guni kūra, kaut ko nolika, izmantoja tos kā zīmes un orientierus. Sēdēja uz beņķiem, celmiem, plikas zemes, bet ne uz akmeņiem. Var dibenu apsaldēt!

Tad lieti noder pētersīļi. „Miltenāju lapas, mežrožu un paegļu ogas, skostes, balto panātru ziedus, pētersīļu lapas, saknes un lupstāju saknes – lieto pie nieru, pūšļa un mīzalceļu slimībām.”4 Nav pētersīļi vienīgais dakteris, bet ir skaidrs, ka jau daudzas paaudzes agrāk cilvēki ir konstatējuši, kāda ir pētersīļu medicīniskā specialitāte.

Mans deguns labi jūt svaigu vai sasmakušu gaisu, vai elpot ir viegli vai arī gaisā ir kaut kādas mikroskopiskas daļiņas, kuras piegružo degunu, rīkli un plaušas. Kaut arī mans deguns nav izcili smaržjutīgs, dzīves laikā man, tāpat kā citiem cilvēkiem, ir saarhivējusies smaržu atmiņa, izveidojušās smaržu simpātijas un antipātijas.

Ja kāda smarža vienam ir tīkama, tad kādam citam tā nepatīk, rezultātā tas lieti der nevēlamu ciemiņu aizgaiņāšanai. 1939. gadā laikrakstā „Daugavas Vēstnesis” rubrikā „Labs padoms” teikts, ka peles necieš terpentīna smaku, blusas var apkarot, ja grīdu izmazgā ar siltu ūdeni, kurā pieliets etiķis vai petroleja, mušas var aizbaidīt ar svaigu paparžu smaržu, odus ar dedzināta kampara dūmiem, bet mājoklī ieviesušās skudras ar sagrieztu pētersīļu sakņu smaržu5.

Nevajag indēt un sist, var izmantot daudz humānākas metodes, kuras cilvēki ir atklājuši un aprobējuši gadsimtu garumā! Ja izlasa Patrika Ziskinda romānu „Parfīms”, var tikai piekrist autora megametaforai, ka smarža ir intīmākais, reizē vilinošākais un atbaidošākais juteklis.

Vari iesālīt! – tā dažreiz pikti mēs sakām cilvēkam, kurš ir kā suns uz siena kaudzes.

Iepriekšējā teikumā ir divi frazeoloģismi, pirmais no tiem bija ļoti populārs tajos laikos, kad cilvēki plaši izmantoja šo pārtikas uzglabāšanas metodi. Šobrīd mēs arvien vairāk paļaujamies uz lielveikaliem, cerot, ka arī kritiskās situācijās tie eksistēs un to kapacitāte būs pietiekoša.

Vislabāk, protams, pētersīļu lapas der svaigas. Taču, ja pētersīļi ir vareni izauguši paša dārzā, tu tos ēd, dāvini citiem, bet vienalga paliek pāri? Tie pāraug, drīz sačokurosies un paliks iedzelteni. Lai dārzā izaudzētais neiet postā, labākais, ko var darīt ar pētersīļiem, ir tos iesālīt.

Pieņemsim, ka jums ir ļoti laba pētersīļu raža. Uz 1,5 kg zaļumu būs vajadzīgs puskilograms sāls.

Pētersīļus nomazgājam, sagriežam apmēram 2 cm garumā. Lielā bļodā tos labi izmaisām ar sāli, tad saštopējam nelielās stikla burciņās.

Burciņas neaizvākojam, bet pārklājam ar marli un noliekam vēsā, tumšā vietā, piemēram, koridora stūrī. Lai kādas 3 dienas pastāv!

Mums šķiet, ka nekas nenotiek, bet patiesībā viss notiek!

Pa šo laiku masa burciņās mazliet nosēdīsies. Kaut kur augšā, iespējams, parādīsies putas, tās derētu nosmelt. Tad no vienas vai divām burciņām tos zaļumus papildinām pārējās, beigās, protams, stingri uzskrūvējam vāciņus. Aiznesam burciņas un smuki saliekam pagrabā vai pieliekamajā.

Ja sāls mums ļoti nepatīk, tad no burciņas izņemtos zaļumus var iebērt bļodā un apliet ar ūdeni. Pēc pāris stundām to ūdeni var noliet, zaļumi vairs nebūs tik sāļi.

Ja mēs no sāls nebaidāmies, tad viss ir daudz vienkāršāk – paturam prātā, ka laba deva sāls ir jau pielikta klāt šiem zaļumiem, tādēļ zupā, sautējumā, salātos vai kur citur mēs sāli pieliekam klāt daudz mazāk vai neliekam nemaz.

Tikai atceramies, ka tas sāls burciņās būs pamatīgi sapētersīļojies, tādēļ tā garša nebūs identiska tam sālim, kurš balts un sauss gulšņā sālstraukā.

Interesanti ir ēdieni, kuru sastāvā ir viena un tā paša auga dažādas sastāvdaļas – lapas, saknes, sēklas, stublāji, ziedi utt. Viens man teica, ka tas ir kaut kur līdzīgi ūdenim, kurā iemesti ledus gabaliņi. Es par viņa teikto ilgāku laiku domāju, pārdomas īsi aprakstīt nevar. Ja tomēr pasaka vienā teikumā: kaut kur tas ir līdzīgi, taču kaut kur arī nē.

Man filozofiskas un cita veida pārdomas izraisa šis ēdiens, kuru vislabāk ir pagatavot augusta mēnesī. Es tam iedevu pat savu nosaukumu: Augusta salāti ar dubultiem pētersīļiem.

Ēdiena smačnums ir arī tajā, ka visas galvenās sastāvdaļas ir svaigas, pavisam nesen bija vēl dārzos.

Vajag sulīgus, bet ne mīkstus ābolus, vienu tādu pat sīpolu, trīs pamatīgas pētersīļu saknes un buntīti zaļumu.

Ābolus nomizo un sarīvē uz rupjas rīves, savukārt pētersīļu saknes arī nomizo, taču sarīvē uz smalkas rīves. To visu sajauc kopā ar 0,5 cm garumā sagrieztām pētersīļu lapām un apmēram tādā pašā lielumā sagrieztām sīpolgalvām. Virsū uzber mazliet sāls un pārlej ar rapšu vai kādu citu eļļu.

Kad ēd, var mutē mēģināt noteikt, kas un kādās proporcijās tur ir nokļuvis. Vēl interesantāk ir, ja ar šiem salātiem uzcienā kādu, kurš nav piedalījies ēdiena pagatavošanā, un šim cilvēkam pasaki – aiztaisi acs, es tev iedošu pilnu karoti, liec to mutē un saki nu, ko es šajos salātos esmu salicis?

1 Garšaugi veselībai // „Rēzeknes Vēstis”, 10.06.2022.
2 Berga N. Dārzs uz palodzes // „Atpūta”, 15.03.1940.
3 Kāpēc ir vērtīgi pirmie pavasara zaļumi // „Latgales Laiks”, 27.04.2018.
4 Ārstniecības augu vākšana // „Rēzeknes Ziņas”, 25.08.1943.
5 Labs padoms // „Daugavas Vēstnesis”, 19.08.1939.