Jau Daugavpils mikrorajona nosaukums -- Viduspoguļanka -- asociējas ar plašumu un pastaigām. Patiesībā tā tas arī ir: skaists, tīrs, ērtai dzīvei un atpūtai piemērots ciems. Taču, sarunājoties ar tā iedzīvotājiem, reizē ar atklāsmēm par dzīvi dominēja tēma par varas (galvenokārt valsts līmenī) vienaldzīgo attieksmi pret cilvēkiem.
Tautas ienaidnieka zīmogs
Aivars Siliņš ar sievu Zinaīdu dzīvo Omskas ielā. Uz jautājumu, kā saimniekam tik cienījamā vecumā -- 82 gados -- izdodas izskatīties tik jauneklīgi un pat impozanti, Aivars atbildēja, ka to veicinājis sports, ar kuru viņš nodarbojies visu mūžu, un, protams, uzticīgās dzīvesbiedres Zinaīdas mīlestība, uzmanība un rūpes, ar kuru kopā nodzīvoti jau gandrīz 30 gadi. Jāpiebilst, ka viņa strādā pilsētas poliklīnikā par rentgenoloģi.
Aivars piedzima 1940. gadā. Viņa tēvs grūti izskaidrojamu iemeslu dēļ tika represēts un izsūtīts uz Sibīriju, Jeņisejskas pilsētu. “No šī brīža mūsu ģimenei tika uzlikts „tautas ienaidnieku” zīmogs. Visu klasi uzņēma pionieros, bet mani -- nē, vēlāk es nevarēju iegūt pilnvērtīgu izglītību, jo visur, kur vien mēģināju iestāties, tika likti šķēršļi. Tas bija sāpīgi, aizvainojoši un nepatīkami.”
Tāpēc Aivars tā vietā, lai sēdētu arodskolas vai tehnikuma solā, tika pieņemts darbā par palīgstrādnieku Daugavpils dzelzceļa stacijā. Pēc viņa teiktā, tādā pašā darbā -- gluži kā izsūtāmais zēns -- viņš daudzus gadus strādāja toreizējā motoveloķēžu un Ķīmiskās šķiedras rūpnīcā.
Tā kā Aivars aizrāvās ar fotografēšanu, viņš četrus gadus nostrādāja laikrakstā „Avangards” par fotokorespondentu, vēlāk pat atvēra bērnu fotoateljē, kur pirmais pilsētā apguva krāsaino fotogrāfiju.
Par divdesmit astoņu gadu darba stāžu Aivars saņem 285 eiro pensiju, ko viņš uzskata par necienīgu un pat apkaunojošu civilizētas Eiropas valsts iedzīvotājam.
Pastāvīgai dzīvošanai laulātie izvēlējās Viduspoguļanku, viņuprāt, skaistu un mājīgu vietu. “Mēs sākām remontu, kas joprojām turpinās. Turklāt šoreiz lieti noderēja nevis izglītība, bet manas prasmīgās un pie darba radušās rokas, ar kurām varu paveikt jebkuru darbu,” stāsta Aivars. Mikrorajonā Aivaru un Zinaīdu viss apmierina, taču viņu iela ar grants segumu sniega kušanas un lietus laikā pastāvīgi applūst. Vēršanās pilsētas domē nav devusi nekādus rezultātus.
„Pašreizējā vara izturas vienaldzīgi pret cilvēkiem, tā ir bezatbildīga. Turklāt visos līmeņos. Tagad visu izšķir nauda. Cilvēkiem pirms došanās uz vēlēšanām ļoti rūpīgi jāpārdomā, par ko balsot,” iesaka sarunas biedrs.
Skats no Berlīnes
Annai Smilginai ir gan dzīvoklis Vācijas galvaspilsētā, gan privātmāja Viduspoguļankā, Pērses ielā. Pirmais, kas piesaista uzmanību, ir labiekārtota un sakopta teritorija, kurai saimniece velta daudz laika. Turklāt, šķiet, viņai nav svarīgs dārzs kā iztikas avots, jo pagalmā ir tikai pāris dobes, bet gan skaistums un dizains, kas priecē sirdi. Visur zied puķes, ainavu papildina dekorācijas.
Berlīnē dzīvo Annas meita, kura savulaik uzaicināja pie sevis mammu. Bankā paņemto kredītu Anna ieguldīja mājokļa iegādē ārzemēs. Anna Berlīnē ir divpadsmit gadus. Izgājusi visus elles lokus, pirmām kārtām, strādājot mums neierasti nogurdinošu un fiziski smagu darbu, kad dienas beigās vairs nejūt ne rokas, ne kājas, Anna pēcāk iekārtojās darbā viesnīcā, kurā tagad strādā: „Ārzemēs netiek dotas nekādas atlaides. Jāstrādā līdz spēku izsīkumam, neskatoties uz to, ka tiek bendēta veselība, citādi darba devējs atlaidīs. Tas ir kapitālisms vārda tiešākajā nozīmē.”
Dzīvojot Berlīnē, Annai arvien vairāk pietrūkst dzimtenes, kuru viņa cenšas apmeklēt pēc iespējas biežāk, bet darba dēļ jāatgriežas Vācijā.
Ja, runājot dzejnieka vārdiem, “lielas lietas ir redzamas no attāluma”, Annai, atbraucot no Vācijas, mūsu reģiona un Latvijas problēmas kopumā šķiet patiesi milzīgas: „Vācijā sociālā palīdzība ir ļoti augstā līmenī, turklāt visās dzīves jomās. Rodas jautājums -- ja jau Latvija ir Eiropas valsts, vienlīdzīga starp vienlīdzīgām, un mēs ar to lepojamies, tad kāpēc esam tik nabadzīgi?! Es nespēju iedomāties, kā var iztikt ar tik niecīgiem naudas līdzekļiem, ņemot vēra nesamērīgās cenas, un tajā pašā laikā teikt, ka pie mums viss ir kārtībā, visi ir paēduši, apmierināti un laimīgi. Šis mans viedoklis ir domāts amatpersonām…”
Berlīnē Annai ir darbs un mājoklis, tas arī viss. Dažreiz viņa apmeklē muzejus, ievērojamas vietas.
Un tomēr Anna redz, ka Daugavpils kļūst labāka, skaistāka un ērtāka dzīvošanai: “Novēlu visiem labestību, mīlestību un labklājību. Bet varas pārstāvjiem – cilvēcisku attieksmi pret iedzīvotājiem.”
Dzīve pie purva
Kādreiz Plotičku ezers tika uzskatīts par mazu, bet tomēr pieklājīgu ūdenstilpi. Tagad šajā vietā izveidojies purvs, pie kura Zoja Petrova kopā ar savu divdesmit septiņus gadus veco dēlu Viktoru dzīvo jau 46 gadus. Sarunas laikā Zoja bija sabijusies, jo pavisam nesen tik tikko neuzmina odzei, kuras pie purva čum un mudž: “Kādreiz te bija sakopta vieta, bet savulaik, būvējot tolaik vēl Pirmā maija mikrorajonu, šeit izgrāba melnzemi. Tad izveidojās ezers, kurš ar laiku pārvērtās purvā un apkārtne aizauga.”
Pirms četriem gadiem Zoja apglabāja vīru un tagad dzīvo viena. Viņas pensija ir tikai 250 eiro, un tas -- par gandrīz trīsdesmit darba gadiem Lokomotīvju remonta rūpnīcā, kur viņa strādāja ar revolvera virpu. Šādu neatbilstību un netaisnību ir grūti saprast un izskaidrot.
Viņas dēls Viktors pašlaik bezdarbnieks, bet tagad Nodarbinātības valsts aģentūrā mācās latviešu valodas kursos. Pēc skolas beigšanas viņš kādu laiku strādāja par celtnieku. Tagad veic gadījuma darbus -- izpilda kaimiņu pasūtījumus, tāpēc aizsteidzās skaldīt malku.
Tas, ka ģimenē ir sarežģīta materiālā situācijā, ir acīmredzams, tāpēc Daugavpils Sociālais dienests sniedza atbalstu ģimenei malkas iegādē. Taču, pēc Zojas teiktā, neiztika bez birokrātiskas ņemšanās un kavēšanās. Kad uzdevumu jautājumu, kā Zoja domā dzīvot tālāk šajos sarežģītajos apstākļos, viņa tikai atmeta ar roku.
