Krāslava ir maza, bet ļoti skaista un mājīga pilsēta, kas atrodas gleznainā vietā Daugavas krastā. Atbraucot uz Krāslavu, es šeit vienmēr rodu mieru un klusumu. Žēl, ka brīvā laika trūkuma dēļ šo pilsētu sanāk apmeklēt pavisam reti. Šoreiz mans gids bija vēstures skolotājs un profesionāls fotogrāfs Viktors Kalnišs. Viņš man parādīja jaunas vietas, bet vietējie iedzīvotāji pastāstīja par dzīvi Krāslavā un gaidāmajiem pilsētas svētkiem, kas norisināsies 16. un 17. jūlijā.
Mazliet no pilsētas vēstures
Rakstītos avotos Krāslavas vārds minēts 16. gadsimtā, taču pilsētas tuvākajā apkaimē apzinātie latgaļu pilskalni, apmetņu vietas un senkapi liecina, ka šī teritorija Daugavas tirdzniecības ceļa malā bijusi apdzīvota jau vairākus gadsimtus agrāk. 14. gs. Krāslavā tika izveidota nocietināta Livonijas ordeņa preču noliktava, bet 1558. gadā tā kļuva par ordeņa lēņa muižu.16. un 17. gs. Krāslavas īpašnieki bieži mainījās, taču kopš 1729. gada, kad muižu nopirka grāfs Jans Ludvigs Plāters, viņa dzimtas īpašumā tā palika līdz pat Pirmajam pasaules karam. Plāteri Krāslavu centās izveidot par Latgales administratīvo, garīgo un saimniecisko centru. 1808.gadā no Daugavpils uz Krāslavu (gan tikai līdz 1822. gadam) pārcēla Latgales administratīvās iestādes. Tomēr pēc 1826. gada ugunsgrēka miesta agrākais spožums pamazām sāka zust. Krāslava atkal atdzīvojās 1865. gadā, kad tās tuvumā atklāja Daugavpils–Vitebskas dzelzceļa staciju. Taču 1893. gadā miests vēlreiz smagi cieta ugunsgrēkā. Pirms Pirmā pasaules kara Krāslava bija otrs lielākais miests Latvijā (10500 iedzīvotāji). Pilsētas tiesības Krāslavai piešķīra 1923. gadā
Pirmie tūristi
Krāslavā katru gadu ierodas daudz tūristu. Viss sākās ar laivošanu, jo par šādu braucienu pa upi nesapņo vien retais. Sākotnēji, 19. gadsimta beigās, ciemiņi pirka no vietējiem iedzīvotājiem laivas un kuģoja līdz pat Rīgai, bet tur pārdeva iegādāto transportu. Turklāt XIX gadsimta beigās (1870--1880) turīgi cilvēki, pārsvarā vācieši, pirka vai cēla vasarnīcas pie upes un brauca šurp atpūsties. Savukārt brošūrā "Apceļo dzimto zemi" (1920--1940) tika ieteikts maršruts no Krāslavas uz Rīgu.
Šeit un tagad
“Krāslavai ir ar ko lepoties, tā pat ir saņēmusi balvu kā ģimenei draudzīga pilsēta. Pašlaik šeit ir radīti lieliski dzīves apstākļi. Es atceros tos laikus, kad mēs ar ģimeni laivojām (tad tilta vēl nebija) uz šo pilsētas pusi. Tolaik pilsētas svētku vietā bija dziesmu un deju svētki. Uzstājās dažādi kolektīvi, un, spriežot pēc tālaika fotogrāfijām, cilvēku bija vairāk,” pastāstīja Viktors Kalnišs.
Māksliniece Sanda Mālniece no Jēkabpils: “Priecājos, ka tiku uzaicināta uz mākslas plenēru. Vietējie ļaudis glabā un godā Krāslavas tradīcijas, piemēram, šis mākslas plenērs te notiek ik gadu jau vairāk nekā 40 gadus! Mūsu gleznas tiks izstādītas pilsētas svētkos, tas ir brīnišķīgs noslēgums šim grandiozajam pasākumam.”
“Mērs Gunārs Upenieks ir daudz darījis un turpina darīt pilsētas labā, bet, tāpat kā pasakā par zelta zivtiņu, mums joprojām ir par maz, gribētos vairāk, piemēram, lai svētki tiktu rīkoti netālu no lielveikala „Maxima” vecajā parkā, kā agrāk. Uz turieni es vismaz varu aiziet. Agrāk, vēl pirms pandēmijas, es pati dziedāju ansamblī pilsētas svētkos,” iespaidos dalījās krāslaviete Jadviga.
“Pilskalns ir ļoti skaists. Plāteru pils piesaista tūristu uzmanību, bet man kā pensionārei ir grūti uzkāpt kalnā, un es turp neiešu. Tāpēc mēs sēžam pie baznīcas, kas, starp citu, arī ir vietējais apskates objekts, turklāt ne sliktāka par pili. Tā tika celta pēc grāfa Plātera rīkojuma. Būvēja divpadsmit gadus, pabeidza tikai 1768. gadā,” interesantu vēstures faktu minēja Veneranda.
Visi iedzīvotāji -- gan lieli, gan mazi -- ar nepacietību gaida pilsētas svētkus, kas pulcēs ne tikai vietējos, krāslaviešus, bet arī viesus no citiem novadiem un pilsētām tostarp no kaimiņvalsts Lietuvas. Atgādinām, ka svētku pasākumi notiks 16. un 17. jūlijā. Ar Krāslavas svētku programmu var iepazīties pašvaldības mājaslapā.
