Kopš pavasara Latvijā ir aktualizējies jautājums par padomju režīmu slavinošu pieminekļu nojaukšanu. Pirms kāda laika “Latgales Laika” redakcijā vērsās pretošanās kustības dalībnieks Jānis Rasnačs un piedāvāja savu redzējumu pieminekļu jautājuma risināšanā.
-- Katrs piemineklis cilvēkiem atgādina par konkrētu vēsturisko posmu. Kā zināms, tautai, kas nezina savu vēsturi, nebūs nākotnes. Taču notikušā traktējums bieži vien diametrāli atšķiras – par bendi vai cīnītāju par brīvību cilvēks var tikt nosaukts atkarībā no tā, kurā pusē tas atradies vai atrodas un kāda nostāja tiek atbalstīta.
Padomju laikos uzstādītie pieminekļi ir veltīti padomju karavīru varoņdarbam, tam, ka Otrā pasaules kara laikā atbrīvoja Latviju no nacistiskās Vācijas armijas karaspēka. Tikpat neapstrīdams ir arī fakts, ka 1941. gadā vācu karaspēks atbrīvoja Latviju no boļševiku iekarotājiem, kā arī no ebrejiem un ilūzijām par Latvijas valsts neatkarību perspektīvā.
Pirms dažiem gadiem kādam tēlniekam es piedāvāju īstenot savu ideju par Latvijas universālā “atbrīvotāja” pieminekli, lai neviens nejustos tā, it kā viņam ir nodarīts pāri. Šajā piemineklī es redzu krustnesi, poļu huzāru, zviedru karavīru trīsstūra cepurē, franču kirasīru, kā arī krievu karavīru. Viņi visi nometušies ceļos un piedāvā roku un sirdi meitenei latviešu tautu tērpā.
Runājot par Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieka Alekseja Vasiļjeva pirms kāda laika minēto piemēru no Anglijas dzīves, kur vienā laukumā, skatoties acīs viens otram, uzstādīts piemineklis Kārlim I un Oliveram Kromvelam -- slepkavam un upurim, pieļauju, ka mūsu sabiedrība šādam variantam pagaidām varētu arī nebūt gatava.
Savukārt, kas attiecas uz memoriālu Dubrovina parkā, kur norisinās dažādi pasākumi, uzskatu, ka, piemēram, estrāde tur izskatītos daudz labāk nekā patlaban tur esošā kapsēta. Savukārt kritušo karavīru mirstīgās atliekas varētu pārapbedīt Brāļu kapos un nebūtu nekādu jautājumu.
Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Aleksejs Vasiļjevs, vērtējot Jāņa Rasnača piedāvājumu, „Latgales Laikam” atzina, ka cilvēkiem var būt dažādi redzējumi tā vai cita jautājuma risināšanā. Svarīgi ir, lai rezultātā neviens netiktu pazemots.
-- Man personīgi šāds piedāvājums šķiet kā tāda “putra”, taču tas nenozīmē, ka citiem cilvēkiem nevarētu būt cits skatījums uz šo jautājumu.
Otra lieta ir šī jautājuma saimnieciskā puse. Šāda pieminekļa izveidošanai varētu būtu nepieciešama gana liela – simtos tūkstošu eiro mērāma naudas summa. Kurš tad apmaksātu šāda pieminekļa būvniecību?
Pagaidām ir dzīvi cilvēki, kas karoja, kas atceras kara briesmas. Tāpat ir dzīvi cilvēki, kas veidoja šos pieminekļus. Piemēram, pieminekli Slavas skvērā ir veidojis augstu atzinību ieguvušais pazīstamais tēlnieks Indulis Folkmanis. Pašvaldības amatpersonas plāno tikties ar mākslinieku un uzklausīt viņa viedokli par to, vai padomju vara viņu savulaik ir piespiedusi izveidot šo pieminekli vai arī viņš ir veidojis šo pieminekli cilvēkiem, kas gāja bojā, atbrīvojot Daugavpili no nacistiskās Vācijas karaspēka.
Ja mākslinieks atzīs, ka tas bijis politisks pasūtījums, ka viņš ir ticis piespiests, ka tās ir okupācijas sekas un ka tā nav māksla, tad mums nebūs pamata runāt ar valdību par šī pieminekļa saglabāšanu un tā nojaukšana būs pati par sevi saprotama. Bet, ja tā autors uzskatīs, ka tas tā nav, pašvaldībai būs pamats aizstāvēt šo pieminekli un lūgt valdībai atļaut to nenojaukt.
Zem pārējiem Daugavpilī esošajiem Otrajā pasaules karā bojā gājušajiem karavīriem veltītajiem pieminekļiem gandrīz visur ir apbedījumi.
Kas attiecas uz piemiņas stellu 18. novembra ielā netālu no krustojuma, kur kādreiz nogriezās 3. maršruta tramvajs, tur nav apbedījumu, taču patlaban tiek skaidrots, vai tas neveido kopēju ansambli ar Brāļu kapiem. Atbilde uz šo jautājumu jāsniedz kultūras darbiniekiem, nevis politiķiem.
Pie Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcas atrodas piemiņas plāksne rūpnīcas darbiniekiem, kas gājuši bojā Otrajā pasaules karā. Es nesaprotu, kur šeit ir padomju varas slavināšana. Tāpat piemiņas plāksne Musam Džalilam, kas uzstādīta cietoksnī. Daugavpilī dzīvo arī daudz tatāru, kādēļ aizskart viņu varoņa piemiņu.
Turklāt jebkura darbība saistībā ar pieminekļu nojaukšanu tā vai citādi ir saistīta ar saimniecisko darbību un papildu izdevumiem. Taču pagaidām neviens nerunā, kurš apmaksās šīs darbības. Pašreizējos ekonomiski sarežģītajos apstākļos, kad aug elektrības un gāzes cenas, pašvaldībai nav brīvu līdzekļu, kurus varētu novirzīt šim mērķim.
