Patiesība, ka Dievs mūs mīl nesavtīgi un bez jebkādiem nosacījumiem ir ļoti svarīga mūsu dzīvē, jo sniedz atbildes uz visbūtiskākajiem jautājumiem – kāds ir Dievs, kas esam mēs un kāda ir mūsu dzīves sūtība. Balstoties uz Svētajiem Rakstiem un Baznīcas tradīciju, meklēsim atbildes uz šiem trim izšķirošiem jautājumiem: Kāds ir Dievs? Kad mēs varam piedzīvot to, ka esam Dieva bērni? Kas nocietina mūsu sirdi?
Kāds ir Dievs?
Svētā Lūkasa evaņģēlijā Jēzus sacīja: “Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs.” (Lk 6,36) Savukārt Mateja versijā ir teikts: “Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mt 5,48) It kā tas pats un tomēr nē, bet, apvienojot šos citātus, mēs varam secināt, ka Dieva pilnība ir Viņa žēlsirdība. Dievs nespēj būt pilnīgs citādi, kā tikai esot žēlsirdīgs. Pilnību var saprast dažādi, taču Kristus mācībā tā nozīmē nevis piepildījuma meklēšanu sevī, bet atvērtību uz citiem, jo tāda ir žēlsirdības būtība. Tātad būt žēlsirdīgam nozīmē apžēloties jeb dot savu sirdi trūcīgajam, nabagam.
Debesu Tēvs ir žēlsirdīgs, jo Viņa sirds nav noslēgta sevī. Tēvišķība nozīmē to, ka tev ir bērni un tava sirds pieder viņiem. Debesu Tēva sirds ir mūsu dēļ. Mēs bieži vien domājam, ka Dievs ir labs tad, kad mēs esam labi, savukārt Viņš mūs soda, kad esam slikti. Tā nav taisnība! Viņš turpina mūs mīlēt pat tad, kad grēkojam, nepildām Viņa baušļus, darām ļaunu. Viņa mīlestība ir nemainīga, jo Viņš ir uzticīgs, pacietīgs un mīlošs Dievs.
Kad mēs varam piedzīvot to, ka esam Dieva bērni?
Emeritētais pāvests Benedikts XVI uzsver, ka “Dievs pirmais mūs ir mīlējis un joprojām mīl mūs kā pirmais. Tādēļ arī mēs varam atbildēt ar mīlestību. Dievs neuzliek mums par pienākumu jūtas, kuras mēs nespējam sevī modināt. Viņš mūs mīl, ļauj mums ieraudzīt un sajust Viņa mīlestību, un no šīs “primārās” Dieva mīlestības kā atbilde var dzimt mīlestība arī mūsos.” (Deus Caritas est, 17) Tātad Kristū mīlestība vairs nav bauslis, bet gan atbilde uz mīlestības dāvanu, ar kādu Dievs nāk pie mums.
Dievs ir mūsu Tēvs, kurš ir “labs nepateicīgajiem un ļaunajiem” un visiem dāvā savu mīlestību un dzīvību. Ja mēs jautātu Kristum: “Kad mēs varam piedzīvot to, ka esam dzimuši no Dieva, ka esam Viņa bērni?”, Viņš mums atbildētu: “Mīlot savus ienaidniekus, darot labu tiem, kas mūs ienīst, svētījot tos, kas mūs nolād, lūdzoties par tiem, kas mūs apvaino.”
Taču Dieva žēlsirdība pret nepateicīgajiem un ļaunajiem nenozīmē grēka un ļaunuma ignorēšanu. Piedošana nenozīmē toleranci pret ļaunumu. Lai ar labestību un mīlestību varētu uzvarēt ļaunumu, ir nepieciešama Kunga žēlastība un garīgais spēks. Mums sevī nav tādu resursu. Šādai mīlestībai nepieciešams smelt spēkus no paša Dieva, jo kopā ar Viņu viss ir iespējams. Pāvests Francisks ir sacījis: “Dievs no mums neprasa kaut ko tādu, ko nebūtu iepriekš dāvājis.” (Vatikāns, 04.10.2014) Arī mēs savā ikdienas dzīvē varam ļaunumam atbildēt ar labestību. Tam ir atbilstošs sakāmvārds: “Esi kā palma – pret to tiek mesti akmeņi, bet tā pretī met dateles”. Tad – tā rīkojoties – arī mēs redzēsim Dieva svētību sevī un zināsim, ka žēlsirdība un piedošana ir dāvana, kas nāk nevis no mums, bet no Viņa. Tad piedzīvosim Dieva žēlastību savā dzīvē un būsim mūsu Debesu Tēva bērni.
Kas nocietina mūsu sirdi?
Mēs nevaram nopirkt Dieva dāvanas ar saviem labajiem darbiem. Dievs ir mūsu Tēvs un Viņš vienmēr ir pirmais, kurš dāsni mūs apber ar savām dāvanām. Bet ir pastāvīgi jāpatur prātā – visu, ko esam saņēmuši, esam saņēmuši arī līdzcilvēku dēļ. Svētā Gara dāvanas mums tiek dotas, lai mēs ar tām kalpotu citiem – sabiedrības kopīgam labumam. Ja mēs atsakāmies to darīt, ja negribam dalīties ar citiem, ja nevēlamies piedot, tad aizslēdzam savas sirds durvis Kungam. Katoliskās Baznīcas katehismā ir teikts: “Atsakoties piedot saviem brāļiem un māsām, mūsu sirds nocietinās, kā rezultātā tā vairs nevar atvērties Tēva žēlsirdīgajai mīlestībai. [...] Tas ir briesmīgi, ka šī žēlsirdības straume nevar iesniegties mūsu sirdīs, kamēr neesam piedevuši saviem parādniekiem” (KBK, 2840).
Tādēļ Jēzus saviem mācekļiem saka: “Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst.” (Lk 6,27) Patiesībā tas, kas visvairāk atšķir (vai vismaz vajadzētu atšķirt) ticīgo no neticīgā, ir piedošana jeb mīlestība pret ienaidnieku. Šāda mīlestības loģika, kas bieži vien pārsniedz mūsu cilvēciskās spējas, bet ir iespējama, tikai pateicoties Dieva žēlastībai, ir kristieša atpazīstamības zīme. Lūk, daži piemēri no dzīves.
Hanna ir atraitne, kas dzīvo Kolorado štatā ASV. Kādu dienu viņas meita tika nogalināta. Slepkava tika arestēts, atzīts par vainīgu, un viņam tika piespriests cietumsods. Hanna, kaut arī zināja par to, ka Jēzus ir sacījis: “Mīliet savus ienaidniekus”, tomēr nespēja šim cilvēkam piedot. Pēc neilga laika viņa pamanīja, ka viņas dzīvē izgaist mīlestība, kas kādreiz raksturoja Hannas personību. Viņa saprata, ka viņu iznīcina pašas naids un dusmas, bet nezināja, ko ar to iesākt, līdz kādu dienu, pārdomājot Jēzus vārdus par mīlestību pret ienaidniekiem, Hanna nolēma rīkoties par spīti savām negatīvām jūtām. Viņa nopirka Bībeli, ierakstīja tajā piedošanas vārdus un aizsūtīja to uz cietumu savas meitas slepkavam. Šī rīcība burtiski satrieca noziedznieku, un atbildes vēstulē viņš Hannai uzrakstīja, ka tā atvēra viņam durvis uz jaunu pasauli, jo pirms šī notikuma viņš jutās izmisis un šaubījās par Dieva piedošanu. Tagad viņš apzinājās – ja viņa spēja tam piedot, tad arī Dievs viņam piedos.
2021. gada 22. maijā Itālijā Monikai Korneckai tika piešķirta svētās Ritas starptautiskā balva. Kopš 1988. gada šī balva tiek piešķirta sievietēm, kuras savā dzīvē īsteno Kristus evaņģēlisko vēsti par piedošanu, līdzinoties svētajai Ritai, kura piedeva sava vīra slepkavām. Šī balva tiek pasniegta sievietēm, kas ir sniegušas autentiskas mīlestības un piedošana liecību. Krakoviete Monika saņēma šo balvu, jo, sekojot svētās Ritas piemēram, piedeva sava dēla slepkavam, atsakoties no domām par atriebību un naidu, kas izplatījās viņas ģimenes un radu vidū. Šī piedošana izpaudās lūgšanā par slepkavas atgriešanos. Pēc dēla traģiskās nāves Monika kopā ar savu vīru Kšištofu nolēma rūpēties par slimiem un mirstošiem bērniem, lai tādā veidā savas vecāku jūtas dāvātu viņiem. Intervijā Monika sacīja, ka “jebkura agresija un sliktas domas par kādu vispirms nogalina mūs pašus, neļauj mums dzīvot. Es varu brīžiem domāt, ka esmu dusmīga uz to vai citu cilvēku, bet šis ļaunums ir manī. Ja es to uzvarēšu, vislabāk ar lūgšanas palīdzību, tad iekšējā spriedze atkāpsies un pēkšņi izrādīsies, ka šis cilvēks nemazs man netraucē dzīvot. Runa ir par jautājumu, vai es mīlu šo cilvēku, tāpat kā viņu mīl Jēzus. Ja es viņu mīlu, tad esmu spējīga piedot. Cilvēkam ar to jātiek galā, lai viņš pats varētu dzīvot. Piedošana man neatņem sāpes, bet ļauj dzīvot. Protams, var doties uz citu pusi, uz to, kur nav Dieva klātesamības. Bet tad tas ir naids. Patiesībā – dzīves beigas. Ja es paliktu naidā, tad mana dzīve beigtos. Naids neļauj dzīvot, neļauj elpot. Naids nogalina.”
Viņas vīrs Kšištofs tajā pašā intervijā apliecināja: “Tā noteikti ir liela žēlastība. Bez Dieva palīdzības, paša spēkā, es nezinu, vai būtu spējīgs piedot. Tīri cilvēciski tas varētu būt pilnīgi nesaprotami, kā tēvs var piedot, izrādīt labestību kādam, kurš ir nogalinājis viņa dēlu. Un tā tas bija ar mani pirmajā brīdī. Dabīgā reakcija bija domas, ko izdarīt, lai šo cilvēku iznīcinātu. [...] Miers iesākas cilvēka sirdī. To ir teicis Jēzus, ka no cilvēka sirds iziet tas, kas ir labs, vai tas, kas ir ļauns. Par grēciniekiem mūs dara nevis tas, kas nāk no ārienes, bet tas, kas iziet no mums. Kopš Kaina un Ābela laikiem šis nemiers paliek pasaulē. Bet viss iesākas sirdī.”
Šo pārdomu noslēgumā aicinu Jūs lūgt Dievu ar nezināma autora vārdiem. Šo lūgšanu uz mazas papīra lapiņas bija uzrakstījusi kāda sieviete, kas atradās Ravensbrikas (Ravensbrück) koncentrācijas nometnē. “Kungs, atcerieties ne tikai par labas gribas cilvēkiem, bet arī par sliktas gribas cilvēkiem. Tomēr neatceries to ļaunumu, kuru viņi mums nodarīja, bet gan atceries labo, kas mūsos radās šīs pieredzes vidū. Atceries mūsu draudzību, mūsu solidaritāti, drosmi, savstarpējo palīdzību, izturību, pazemību, ticību. Un, kad šie sliktie cilvēki nostāsies Tavas tiesas priekšā, lai tieši tas labais, kas mūsos radās, izlūdz viņiem pilnīgu piedošanu.” Šo lūgšanu pat nav jāmācās no galvas, ja vienu reizi esi to izlasījis vai dzirdējis, tad to vienmēr atcerēsies. Jo tas ir patiesais Evaņģēlijs – sirds sauciens, kuru cilvēkā var rosināt vienīgi Jēzus Kristus. Savukārt tas, kurš grib atriebties un ienīst tuvāko, jau ir zaudētājs. Tā ir simtprocentīga taisnība, ka naids nogalina mūs pašus, jo tam piemīt nevis radošs, bet iznīcinošs spēks. Tādēļ dzīvē tik svarīga ir žēlsirdība un piedošana!
Dārgie draugi, sargāsim sevi no naida, dusmām, tiesāšanas, neieredzēšanas un lūgsim Dievu, lai Viņš dāvā mums patiesas žēlsirdības un piedošanas žēlastību! Kā teica apustulis Jānis: “Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, tāpēc ka mēs mīlam brāļus, bet, kas nemīl, paliek nāvē” (1 Jņ 3,14).
Priesteris Andris Ševels MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
