Šobrīd, kad lielveikalos dažādus svaigus dārzeņus un augļus var nopirkt visu gadu, cilvēkos zūd izpratne par sezonalitāti.
Ārā sniegs, bet tu vari nopirkt svaigus tomātus. Ja par mandarīnu un banānu ražas laiku arī agrāk neko daudz nezināja, tad šobrīd minimizējas izpratne arī par sīpoliem, upenēm, lazdu riekstiem utt.
Man patīk ēšanā ievērot sezonalitāti. Tad šķiet, ka tu dzīvo kopā ar sauli, reizē ar apkārtējo dabu. Pat ja es īsti neko pats neaudzēju, tirgos un veikalos iepērkoties, mēģinu it kā būt zemnieks un izdzīvot zemkopja ritu.
Jūlijs parasti man ir svaigu ķiršu, upeņu, ķiploku, pupu un pupiņu mēnesis.
Parasti jūlija padsmitajos datumos mūsu tirdziņos parādās vietējās, tā saucamās Sviesta jeb Pākšu pupiņas.
Kādēļ Pākšu, es saprotu. Tās var vārīt un tad ēst ar visām pākstīm. Šādā veidā pupiņas man pat labāk patīk par izlobītām, izkaltētām un tikai tad izvārītām.
Kādēļ Sviesta, īsti nevaru pateikt. Vai nu tādēļ, ka tās pākstis ir tādā sviesta dzeltenā krāsā, vai arī tādēļ, ka tās izvārītas vislabāk smeķo, ja ir aizdarītas ar sviestu.
Nopērku svaigas Pākšu pupiņas, kastrolī ieleju ūdeni, pieberu mazliet sāls un lieku, lai karst un sāk vārīties.
Pa to laiku ņemu pākstis, nogriežu tām abus galiņus, tad pārgriežu pāksti pa vidu. Var arī negriezt, bet man labāk patīk šāda garuma – vieglāk ielikt un izņemt no ūdens, apcept pannā, salikt uz šķīvja.
Kad ūdens vārās, ieberu tājā pākstis. Ā, aizmirsu! Pašā sākumā pākstis ir jānomazgā. Man tas ir obligāts likums attiecībā uz visu pārtiku, tādēļ arī, rakstot par kādu konkrētu ēdienu, to ikreiz nepieminu.
Pupiņu pākstis vāru apmēram 10 minūtes, tad tās nosusinu un ieberu pannā, kur cepinu sviestā vai krējumā (vai arī vienlaicīgi abos).
Satop vienkāršs, taču ļoti interesants ēdiens. Nav nemaz tik daudz augu, kurus var ēst ar visām pākstīm!
Bet ir jābūt uzmanīgiem. Pupiņu daudzveidība ir liela, un ir viena lieta, par kuru parasto pupiņu sakarā brīdina visas Vikipēdijas.
„Vārītas pupiņas ir veselīgas, bet, lietojot uzturā svaigā veidā vai nepietiekami izvārot, tās var būt veselībai bīstamas. To sastāvā atrodas lektīns. Pirms gatavošanas ir svarīgi pupiņas vairākas stundas mērcēt un pirms vārīšanas mērcēšanas ūdens noteikti ir jānolej un tām jāuzlej jauns, svaigs ūdens. Svaigu un nepietiekami vārītu pupiņu ēšana var izraisīt nelabumu, vemšanu un caureju. Parasti šie simptomi izzūd dažu stundu laikā pēc šādu pupiņu ēšanas."1
Izmērcētas pupiņas ātrāk izvārās. Tās ir vērts apliet ar aukstu ūdeni un izmērcēt vismaz 5 stundas, bet labāk visu nakti. Ja aplej ar siltu ūdeni, ir risks, ka pupiņas var ieskābt.
Mūsu mājās pupiņas vienmēr sauca tikai un vienīgi par fasoļu2. Latgalē daudzi nosaukumi ir ienākuši no poļu valodas, tā droši vien ir bijis arī ar vārdu fasoļa. Vecmāmiņa, arī daudzi citi vecāka gadagājuma cilvēki, slikti izrunāja skaņu f, tas vārds drīzāk skanēja kā pasoļa.
Fasoļa bija cieņā, skaitījās teju delikatese. Padomjlaikos to veikalos kad gribi un cik gribi nopirkt nevarēja, lielākā daļa cilvēku iztika ar piemājas vai vasarnīcu dārziņos izaudzētajām.
Zirņiem bija jāsasprauž garās tyčkas, fasoļai bija mazākas tyčkas. Citu reiz tās labi saauga arī bez kārtīm.
Pupiņas mūsu mājās gatavoja reti, jo to krājumi nekad nebija lieli. Parasti kā zupu kopā ar žāvētu gaļu. Bērnībā man pat izveidojās priekšstats, ka fasoļa ēdama tikai tā – piesūkusies taukainuma, sāļuma un kapcējuma.
Pavisam nesen izprovēju vienu laikrakstā izlasītu recepti – Pupiņu zupa bez gaļas. „Pusglāze pupiņu (mērcē 5–6 stundas), kartupelis, burkāns, kālis (obligāti, citādi nav īsti garda zupa), sāls, lauru lapas. Uzvāra katliņā ūdeni. Ieliek pupiņas un sagrieztu burkānu, kā arī kāli. Kad uzvārās vēlreiz, piemet klāt sagrieztu kartupeli. Pievieno sāli un lauru lapas. Parasti, kad sāk mutuļot pēdējo reizi, plīti izslēdz.”3
Neliela problēma ir sameklēt agrāk ļoti populāro, bet šobrīd nepelnīti aizmirsto dārzeni kāli. Vietējie zemnieki to audzē ļoti reti, parasti nākas iztikt ar lielveikalā nopirktu, no citām zemēm atvestu.
Iepriekš minētā bezgaļas pupiņu zupa ir noderīgs gavēņa laiku ēdiens. Ticīgie katoļi no gaļas atturas katru piektdienu, pareizticīgie vēl arī trešdienās. Ir arī cilvēki, kuri no gaļas ēdieniem atteikušies ne reliģisku, bet citu iemeslu dēļ.
Es mēģinu ievērot gavēņus. Paturot prātā to, ka tā nav diēta, bet gan reliģiska prakse, kur būtiska loma ir simbolikai, kā arī prāta un miesas sakārtošanai.
Ja man būtu jādefinē, kas es esmu atbilstoši ēšanas ieradumiem, es teiktu, ka laikam fleksitārietis.
„Fleksitārisms ir termins, kas apzīmē elastīgu pieeju veģetārismam (angļu valodā – flexible vegetarian), un, kas ir veģetārisms, to visi zina. Tomēr atšķirībā no veģetāriešiem fleksitārieši ēd gaļu. Veselīgu gaļu. Nedaudz gaļas. Tieši tik, cik veselībai nāktu par labu.
Fleksitārisma ieviesēja, uztura speciāliste Dona Džeksone Bletnere, kas izveidoja šo pieeju, lai parādītu cilvēkiem, cik veselīga ir augu valsts pārtika, saglabājot uzturā arī gaļu, uzskata, ka fleksitārisms ir dzīvesveids, nevis diēta, jo fleksitārisms vairāk koncentrējas uz iekļaušanu, nekā izslēgšanu.
Tā kā fleksitārai diētai nav arī konkrētu striktu likumu, piemēram, noteikts kaloriju skaits vai aprēķinātas uzturvielas, kas jāuzņem, to nemaz nevar saukt par diētu, bet tiešām par kustību.
Cilvēki, kas tai pievēršas, pārsvarā pārtiek no augļiem, dārzeņiem, pākšaugiem un pilngraudu produktiem, olbaltumvielas cenšas uzņemt lielākoties no augu valsts produktiem, bet laiku pa laikam apēd arī gaļu un citus dzīvnieku izcelsmes produktus. Fleksitārieši rūpējas, lai pārtika būtu iespējami veselīga, neaizraujas ar rūpnieciski mainītu produktu ēšanu.”4
Daugavpilī agrāk dzīvoja gana daudz etnisko gruzīnu. Bija restorāns „Mziuri”, arī parastās publiskās ēstuvēs gruzīnu ēdieni nebija retums – čanahi, hačapuri, hinkali, harčo, čahohbili utt. Bija Daugavpilī arī restorāns „Tbilisi”. Tur varēja baudīt kaukāziešu ēdienus.
„Tbilisi” bija arī lobio. Bija ļoti interesanti vērot/garšot, kā kaukāzieši spēj savus sensenos produktus savienot ar jaunpienācējiem.
Man ļoti patīk gruzīnu gleznotāja Niko Pirosmani (1862–1918) daiļdarbi un dzīves stils. Ne katru reizi, bet, ja jūtu emocionālu vēlmi, viņa dzimšanas dienā (5. maijs) es nopērku gruzīnu vīna pudeli, bet vakariņām pagatavoju gruzīnu nacionālo ēdienu lobio.
Šāda kultūrvēsturiska pasaules izzināšana salikumā ar ēdienu/dzērienu, man šķiet, ir īsteni prātīga lieta!
Lai pagatavotu lobio, vajag puskilogramu pupiņu, tik pat daudz sīpolu, 700 g tomātu, 3 ķiplokus, garšvielu maisījumu Khmeli suneli un buntīti kinzas.
Izvāra pupiņas, uz pannas sviestā apcep sagrieztus sīpolus un ķiplokus. Tad pannā liek sagrieztus tomātus. Protams, ka tam visam vajadzīga liela panna. Kad pannā esošais ir labi pasautējies, tajā ieber izvārītās pupiņas, divas ēdamkarotes Khmeli suneli, bet pašās beigās sasmalcinātu kinzu.
Ja cilvēks apmetas kādā viesnīcā, bieži vien tur piedāvā arī brokastis. Reti kad pusdienas vai launagu, jo viesnīcās cilvēki parasti pārlaiž naktis, bet dienas lielāko daļu pavada atbilstoši saviem nodomiem.
Ja viesnīca piedāvā itāļu stila brokastis, tad parasti ir espreso krūzīte un kāds cepumiņš.
Pilnīgs pretstats ir angļu stila brokastis. Liels šķīvis, uz kura ceptas olas ar bekonu, apgrauzdēta baltmaize un daudz kas cits. Parasti arī izvārītas pupiņas, iegremdētas tomātu mērcē.
Vieni ir angļu, citi itāļu brokastošanas stila piekritēji.
Senie romieši teica – brokastis apēd pats, pusdienas notiesā kopā ar draugu, bet vakariņas atdod ienaidniekam. Nav ko uz nakti rīt!
Citi savukārt apgalvo, ka no rīta organisms nav neko daudz pastrādājis un nav ko tam avansā dot daudzās kalorijas. No rīta pietiek ar nieciņu, lai pamodināt iekšas!
Sātīgās pupiņas man asociējas ne tikai ar pasaulē izveidojušos priekšstatu par britu brokastīm. Vēl vairāk – ar meksikāņu/teksasiešu tradicionālo virtuvi.
Īsto pupiņu izsenais areāls ir Centrālā un Dienvidu Amerika. Skolas gados mani ļoti sajūsmināja Artura Lielā (1920–1981) grāmatas5 par tālām zemēm un seniem laikiem. Varu arī šobrīd iztēloties, kā acteki vai inki ēd sautētas pupiņas no izdobtiem, izkaltētiem ķirbjiem.
1 https://lv.m.wikipedia.org/wiki/Parastās_pupiņas (skat. 11.07.2022)
2 Citur Latgalē sauc mozuos puokšenis u.c.
3 Idejas gavēņa laikam // „Latgales Laiks”, 12.04.2019.
4 https://jauns.lv/raksts/par-veselibu/442356-kustiba-kas-versas-plasuma-ko-ed-fleksitariesi (skat. 17.07.2022)
5 „Karavelas iziet okeānā”, „Konkistadori”, „Inku zelts”, „Nīlas izteku meklējot” u.c.
