Ituo goda augustā paīt 30 godu, kai Rēzeknē tyka svineigi atkluots atjaunuotais Latgolys atbreivuošonys pīmineklis, tautā saukts Latgolys Muora. Pīmineklis pyrmū reizi tyka pastateits Ulmaniskuos vaļdeišonys zīdu laikūs, atjaunuots nacistu godūs, bet 1992. godā otkon par jaunu pīdzyma. Maņ pat ruodīs, ka tei Trešuo reize beja poša dabiskuokuo i sirsneiguokuo.
1924. goda 16. decembrī Rēzeknis piļsātys dūmnīki pījēme lāmumu, ka piļsātā ir juoceļ Latgolys atbreivuošonai nu svešu varu veļteits pīmineklis. Itū datumu tod ari var skaiteit par pīminekļa idejis dzimšonys dīnu.
Tai kai jebkura itaida tipa pīminekļu vīna nu funkceju ir ceremoneju i ritualu veikšona jū tīšā tyvumā, tod diskusejis vīnlaiceigi izavērse par divim vaicuojumim: pa pyrmam, kurā vītā pīminekli ceļt i, pa ūtram, kaidam tam byut.
Beja daudz pīduovuojumu i puorsprīdumu i par vītu (pīmāram, iz Rēzeknis piļskolna) i veidūlu (pīmāram, obeliskys), tok Pīminekļa izbyuvis komiseja izsprīde, ka pīminekli byuvēs pi Rēzeknes piļsātys Volda noma i tys byus figurals monuments.
1930. goda 6. junī izjauce i iz cytu vītu puornese piļsātys pošvolda noma prīškā stuovejušū imperatoram Aleksandram II veļteitū kapliču1, a juos vītā pasvētēja īplanavuotuo pīminekļa pamata akmini2.
Beja juopuorvar daudzys peripetejis – nadaudz pasamaineja ceļtnīceibys vīta, vysu laiku pasalelynuoja pīminekļa izbyuvis izmoksys, pasamaineja pīminekļa apleicīnis izveidis koncepceja, tik 1934. goda rudinī tyka izsprīsts, kaids tod pīmineklis izavērs, nūmyra izbyuveišonys komisejis prīšksādātuojs i c.3
1937. godā beja planavuots, ka pīminekļa postamentā byus vysu četru Latgolys apriņča piļsātu gerbūni i Breiveibys ceiņu tāli4, bet gola rezultatā postaments saguoja bez vysa tuo, tik ar uzrokstu „Vienoti Latvijai”5.
Pīminekļa pastateišonys dorbi suocēs 1939. goda 1. julī. Tūs vadeja O. Metums, sovutīs pīminekļa laukuma izbyuvi vadeja inženers A. Zilevics, a apstuodejumu īreikuošonu „Rīgas dārzi” direktors Zeidaks.
Četrkanteigūs pamatus īmuravuoja 3,5 m dziļumā, kotrys pamatu molys garums beja 5,8 m. Pamatūs tyka īmyurātys 8 dzeļža sijis.
Pīminekļa postaments beja nu sorkona granita, kuru atvede nu Suomejis. Postaments beja 5 m augsts. Figurys beja nu bronzys, atlītys ari Suomejā, tūs augstums 6 m.
Postaments 5 m + figurys 6 m = kūpejais pīminekļa augstums 11 m.
Pīminekļa kūpeiguos izmoksys saguoja aptyvai 60 000 Ls.
Vīnā laikā ar pīminekli tyka izbyuvāts drūši viņ ka Rēzeknē pyrmais specialais veloceleņš – gar Atbreivuošonys alejis „malām vēl būs veloceļš, ko izbūvēs pēc ielas braucamo daļu izbūves. Starp veloceļu un ietnēm paredzēts iekārtot apstādījumus”6.
Ūtruo pasauļa kara suokums sasusātivuoja atkluošonys sagataveišonu. 1939. goda 8. septembrī, Jaunovys Marejis Dzimšonys dīnā, pīmineklis (meta autors – Leons Tomašickis, tielnīks Kārlis Jansons) beidzūt tyka svineigi atkluots7.
Atkluošonys šaļtī beja daudz naīrostu zeimu, mistikys, kū cylvāki tod i tān interpretej dažaidi. Ari tys, kaidys i cik oficialys personys īsaroda atkluot pīminekli, raiseja i raisa puordūmys.
Koč ari pīmineklis sastuov nu treju piramidali orientātu figuru – 1) postoluos tārpta, ar plyku kermeņa augšdaļu važu ruovieja, 2) tautumeitys, kura, ceļūs nūkrytuse i lyugšonā nūgrimuse, snādz važu ruoviejam kai pateiceibys duovonu ūzullopu vērtini i 3) centraluos sīvītis figurys, kura pacaltā lobajā rūkā tur zeļteitu krystu – tauta ir vīnskaitliskuojusi itū pīminekli, tai voi nu obejis zamaškejuos figurys skaitūt par postamenta viersejū rūtojumu voi ari par nūzeimis ziņā mozsvoreigom.
Pīmineklis ir vārsts iz dīnvydim (kai vacī latgalīši saceitu – syltumim). Jo pi dabasu ir breiva saule, to tei obligati apspaituos ituo pīminekļa figuru vaigus, ari atspaiteiguo krysta svieteigū pusi. Ruodīs, ka taids ari beja ituo pīminekļa autoru nūdūms.
Nu tuoļuma navar īraudzeit daudzys byutiskys pīminekļa detalis. Jo verās koč voi ar teatra binokleiti, pīmāram, var izpieteit, ar kaidu konkreti saktu8 ir sasprausts Muorys apgierbs, kaids vaiņuceņš jai ir golvā i tt.
Tai eisti navar saprast, voi jei ir pussūlī, voi ari ar kreisū kuoju koč kū daspīduse, koč kū samynuse.
Latgolys Muorys tālā ir īstilizāts ari Madonnys tāls9.
Parosti zam Madonnu kuoju ir čyuska, a te Muorys masivuo kūrpe (Muora nav ni postoluos, ni bosa10) ir viersā važom, kurys ir rīvuoti striči i vizuali leidzeigys čyuskom.
Tautumeita ar rūku tuos važys mīdz pi zemis, Muora myn ar kuoju, bet muskuļuotais karaveirs ar zūbynu vīnu važu (parkū na vysys?) ir puorcierts.
Piec krysta pošā augšā Muorys lobajā rūkā ūtrys nūzeimeiguokais objekts šamā pīmineklī ir zam Muorys kreisuos kuojis. Jo krystu īrauga vysi, to tū, kas zam Muorys kuoju, pamona viņ rešais.
Tāla augšdaļā nu apgierba krūku ir iz prīšku izavierziejuse lobuo kryuts, bet lejisdaļā nu lyndraka (fliseits, partū redzīs, ka jei na kleitā) krūku – kreisuo kuoja. Vysu Muorys apgierbu var īdaleit divuos daļuos – krūkys i leidzons audums, kuri kūpumā akcentej dinamiku.
Asu safotografiejs Latgolys Muoru ar dronu. Raugu īsavērt juos acīs i saprast – iz kurīni ir vārsts juos skatīņs? Iz krystu, kuru jei tur rūkā? Voi cytur – iz Dabasim, iz Prīšku, iz Plošumu?
Mute puspavārta. Kai kū svātu i byutisku čukstūt. Voi ari elpoj car muti, kod nūsaskrīšonuos ci satraukuma deļ cytaiž navar?
Ūtrei Muorys rūka, kura bez krysta, pacalta placu viersumā, ar atvārtu plauksti iz augšu.
Oficialuos monarhu biļdēs jim īrosts obejuos rūkuos ir varys atributi. Ite vīnā rūkā viers vysa pacalts krysts, a ūtra, tukšuo rūka – ir munu puordūmu objekts.
Pīmineklis kužynoj manī dūmys, raisa ari poetisku iztieli.
„Verūs iz viersu,
Iz zaltu
I bronzu.
Iz juos bruņču.
Nui, lyndraki.
Tikai tys
Par garu.
A tai –
Mozi zylumeni,
Redzīs venys
I kaču nadzeni.
Taidys
Latgolys Muorys
Kuojis.”11
1992. goda 13. augustā ūtru reizi atjaunuotais pīmineklis tyka trešū reizi svineigi atkluots.
Beja saulaina, bet viejaina i muokuļaina dīna, ar Osvaldu Kravali stuovējom zuoluojā preteimā Jaunajai vīsneicai. Cylvāku beja daudz. Nu runuotuojim pīmiņu kardinalu Juoni Pujatu i dzejneicu Annu Rancāni, ari tautyskuos doncuotuojis i karaveiru paradu.
Kod 1992. godā Latgolys Muoru otkonatkluoja, daudzi dūmuoja, ka tys ir pīmineklis katuoļticeigai Latgolai. Cyti, kuri tamā pīmineklī par golvonū skaiteja lozungu iz postamenta, tū sauce tikai par Pīminekli „Vienoti Latvijai” i turēja, ka tys ir monuments Latgolys īīšonai kūpeigā vaļstī.
Pat tod, kod pīminekļa realitatē nabeja, jis dzeivuoja dūmuos, attālūs i tekstūs.
Ir gona daudz latgaliski saraksteitu dzejūļu, kuri veļteiti pīminekļam ci kurūs Latgolys Muora ir simbols voi personifikaceja.
Vyscieškuok poezejā teik apraksteits pīminekļa izskots, beletrizātys simboliskuos nūzeimis, vykltys paralelis storp pīminekļa i tautys liktini.
Ēvalda Kluja dzejūlī „Rēzeknei” Latgolys Muora attāluota kai piļsātys – „Latgolys sirds” – obligats, naapīmams atributs12. Ari kai patronese, ar kurys guodeibu i atspaidu kai Rēzekne, tai vysa Latgola var paceļt ražuošonu, atdzymdynuot laukus, samozynuot bezdorbu i tml.
Vilis Dzērvinīks dzejūlī „Pīminekļam Latgolas Mōra” padūmu okupacejis godūs nūpūsteitū pīminekli saleidzyna ar tymūs pat laikūs izneicynuotū Staburagu13. Tamā dzejūlī centralais ir nūgrymušū piļu, dusūšū, napamūdynuotū varūņu motivs14.
Andra Vējāna dzejūlī „Mōras bolss” tei, kura uzrunoj laseituoju, ir Latgolys Muora. Jei nu suoku stuosta par sevi, tod vieršās pi ļaudim:
„Nu jyusu mīlesteibas skaista plaukšu. Un zīdēšu, kur kolnu vēji dzīd,
Un jyusus leidza augt un dzeivōt saukšu”15.
Itys Andra Vējāna dzejūļs nūsaslādz na ar īrostū aicynuojumu vīnuotīs, bet debeškuotīs (precizuok, autors puorfrazej, deļ kam mums tei vīnuoteiba vajadzeiga):
„Mes vysi kūpā ceļsimēs uz augšu!”.
1 Par kapličys puorvītuošonu tyka samoksuota branga kompensaceja.
2 V. Rēzeknes krīvu „časovņas” vītā ceļs Latgolas atbreivōšonas pīminekli // „Jauno Straume", 07.06.1930.
3 Līpenīte A. „Latgales Māras” biogrāfija // „Rēzeknes Vēstis", 11.08.2007.
4 Rēzeknes pilsētas valdes ēkas simts gadi // „Latgales Vēstnesis”, 21.07.1937.
5 Lelā mārā inspirejūtīs nu ituo nūsaukuma, roduos muna metafora-termins Citādi latviskais.
6 Top Latgales atbrīvošanas piemineklis // „Daugavas Vēstnesis”, 19.08.1939.
7 Pīminekļa izbyuvis i vairuokreizejū atkluošonu faktologeja, viesturyskais fons i c. labi paruodeiti dokumentalā kinā „Latgales Māras ceļš” (rež. Voldemārs Ivdris, videorež. Māris Justs, 2009).
8 Vylnuone sasprausta ar opolu deveņu izcālumu saktu. Ar mozeņu saktu sasprausta prīškā apakleite.
9 Interesanti tys, ka piec Leona Tomašicka meta 1934. godā izveiduota Ludzys Madonnys skulptura.
10 Bosa, pīmāram, ir Lūznovys Madonna.
11 Lukaševičs V. Pādi navā svāti – [B.v.]: Cymuss, 2020., 70.lpp.
12 Klujs Ē. Dvēseles seja — Rēzekne: LKC, 2001., 9.lpp.
13 Dzērvinīks V. Sidrabainas asaru lāsītes – Ludza: BEN, 1992., 47. lpp.
14 Itū motivu var drūsi nūsaukt par sevkura tautyskuo romantisma pamatideju.
15 Vējāns A. Rāznas krūze – Rīga: Sprīdītis, 1997., 92. lpp.
