Latgale ir zilo ezeru zeme. Nepārstāju par to atgādināt. Iespējams, Preiļu novadā to nav tik daudz, taču šodien runa ir par kvalitāti, šajā gadījumā par zivīm bagātām vietām. Ļoti daudzi zvejnieki, pie kam, ne tikai vietējie, bet arī no visa reģiona, labprāt brauc makšķerēt uz Pelēču ezeru, un parasti aizbrauc ar lielu lomu. Tādēļ šodien arī veltīts mans materiāls šai interesantajai ūdenstilpnei.
Vikipēdija vēsta, Pelēču ezers – subglaciālas izcelsmes. Ko tas nozīmē? Šādi ezeri izveidojušies kūstot ledājiem, aizpildot tiem iedobumus zemē. Tas ir saprotams jau no ūdenstilpņu nosaukuma. Ezera baseins var izveidoties paša ledāja darbības rezultātā, kad tas izskalo zemi, tāpat arī starp pakalniem, ieplakās, līdzenumos utt. Tādēļ ezers var būt radies ledāju darbības ietekmē, bet var nebūt ar ledāja radītu gultni. Lielākoties, ledāju ezeri sākuši veidoties pēdējo ledāju iešanas laikā, kad beidzās pēdējais ledus laikmets, tas bija aptuveni pirms desmit tūkstošiem gadu. Un šādi ezeri var būt ar dažādām īpašībām. Tādēļ zinātniski terminu "ledāju ezeri" lieto ar precizējumu. Piemēram, "pirms ledus laikmeta" - kas norāda uz konkrētā ledāja ģeogrāfisko stāvokli, vai "ledus-zemdīķa" vai "moreno-zemdīķa", kas norāda uz tā izcelsmi. Ledāju ezeru dzīves ciklu var ietekmēt dažādi faktori. Kā, piemēram, Baltijas ledus ezers. Protams, šodien tas jau vairs nepastāv, taču tā vietā tagad ir Baltijas jūra. Tas izveidojās apmēram pirms 15 tūkstošiem gadu pēc ledāja nākšanas, vēlāk, pēc vairākkārtējiiem ūdens līmeņa celšanās periodiem, apmēram pirms 11,7 tūkstošiem gadu notika apkārtnes ledāja segas degradācija un ezera līmenis pazeminājās līdz jūras līmenim, pie kam, kā uzskata daudzi zinātnieki, process notika ātri, ne ilgāk par diviem gadiem. Toties tā atliekas var redzēt ne tikai kā Baltijas jūru, bet arī ūdenstilpnes šajā reģionā.
Nu atgriezīzimies pie Pelēču ezera. Tas atrodas Preiļu novada Aizkalnes pagastā. Tā vidējais dziļums, ja var ticēt oficiālajiem avotiem, ir 2,7 metri, maksimālais - 4,6 m. Dibens ir dūņains, dūņu slānis sasniedz 2 metrus. Pēc pieredzējušu makšķernieku teiktā, , zivju te ir tiešām daudz ,pie kam ļoti liela dažādība. Šajā ezerā mīt zutis, sapals, rudulis, asaris, plaudis, līdaka, līnis un citas zivis. Ezera platība ir liela. Pēc formas – interesants, it kā savienoti 2 ezeri. Viens – neliels, blakus purvam, tiek lēsts, ka tieši uz šo teritoriju līdakas dodas nārstot. Šīs daļas dziļums nav liels, un līdz šiem krastiem nenokļūt kā vien laivā. Apkārt purva akači. Otra daļa - liela. Tieši šīs daļas teritorijā izveidota pludmale, atpūtas zona. Uz šejieni visbiežāk arī dodas makšķernieki, daudzi ar nakšņošanu. Turklāt Preiļu novada pašvaldība sadarbojas ar Zivju fondu, regulāri papildinot vietējos ezerus ar dažādu zivju mazuļiem. Izdevumus daļēji sedz fonds, nelielu daļu - dome. Pateicoties šai sadarbībai, Pelēču ezers papildināts ar tūkstošiem līdzaku uz zandartu mazuļu. Kamēr vieni cenšas ezeru piepildīt ar zivīm, otri dara visu iespējamo, lai izzvejotu tās, pārkāpjot visus noteiktos likumus. 2014.gadā tika konstatēts, ka ezerā nelikumīgi zvejo zandartus, tāpēc Preiļu pašvaldības policija uzsāka aktīvus reidus Preiļu novada ūdenstilpnēs, ieskaitot Pelēčus. 2017. gadā pašvaldības policija veica 48 reidus, kuru laikā tika izņemti 7 tīkli, kā arī nelikumīgi maluzvejas rīki. 2019.gadā tika izņemti 8 tīkli 25,5 – 90 metru garumā.
Pelēču ezers - licencēts, ir nepieciešama licence, lai šeit makšķerētu. Tas ir Preiļu novada domes pārziņā.
Es jau rakstīju par to, ka vienā ezera pusē ir purvs. Tā platība ir 12 ha, kur atrodas arī dabas liegums "Pelēču ezera purvs", kas, savukārt, ir starptautiskas nozīmes "Natura 2000" teritorija. Vietējie iedzīvotāji šai vietai netuvojās, uzskatīja to par mirušo vietu. Tiešām, pastaiga tādā vietā var prasīt dzīvību. Acumirklī var iekrist akacī, un diez vai vairs izdoties tikt no tā laukā. Turpretī šodien pa šo purvu var droši pastaigāties. Ir izdevies realizēt būvniecības projektu "Pelēču purva takas". Tagad no krasta pāri purvam ir pastaigu taka. Tās galā atrodas koka saliņa ar tiltiņu virs ezera. Tāpat ir uzbūvēts skatu tornis, kas ļauj baudīt apkārtnes skaistumu. Viss ezers ir kā uz delnas.
Makšķernieki vienmēr atzinīgi novērtē Pelēču ezeru. Starp tiem ir arī mācību centra "BUTS" Daugavpils filiāles vadītājs Sergejs Fridmans. Viņš - makšķernieks ar pieredzi, jau gandrīz 50 gadus aizraujas ar makšķerēšanu.
Sergej, ko teiksiet par Pelēču ezeru?
Es tur esmu bijis, un ne reizi vien. Interesants ezers, tas sastāv it kā no divām daļām: viena daļa mazāka, otra - dziļāka. Tur ir ļoti lielas zivis, pats redzēju, kā cilvēki izvilka zivis pāri 5 kg. Tā ir ļoti pieklājīga trofeja, bet ne katram tā ir aktīvos. Zivis daudzveidīgas dzīvo. Līdaka ir, un asaris paliels, es pats tur makšķerēju lielu asari. Ir arī plaudis, rudulis un citas zivis, un to ir tiešām daudz, un, galvenais, ka ķeras. Saprotams, ka vajag sagatavoties. Tas ir tāpat, kā jebkurā ūdenstilpē, nevar tā vienkārši atbraukt, iemest makšķeri un uzreiz izvilkt zivi, vienalga vajag pielikt pūles. Jā, šodien makšķerniekiem ir dažādas lietas, kas palīdz copē, taču arī zivs ir kļuvusi gudrāka. Ja agrāk pietika tikai iemest maizi, tad tagad tas darbojas ne katrā ūdenstilpē, nepieciešamas dažādas viltīgas ēsmas. Bet Pelēči - ļoti labs ezers. Neatceros nevienu gadījumu, kad no turienes atgrieztos bez zivīm.
Jūs uz turieni labprātāk ziemā vai vasarā dodaties?
Uz ziemas copi es jau sen neesmu devies, laikam kopš 90-tajiem gadiem. Es Pelēčos esmu bijis vasarā, kas tur notiek ziemā, nav ne jausmas. Lai gan paziņas stāsta, ka viņiem šajā ezerā arī ziemā bijis labs loms. Pats esmu noķēris līdaku, raudu un plaudi. Makšķerēju dažādās vietās, bet jāatzīmē, ka pieejas vietu pie ezera nav nemaz tik daudz, īpaši tādu, kur varētu piebraukt un ielaist laivu. Tuvākā puse ir dziļa, tur ir stāvi krasti, var pat savu mašīnu atstāt pēc lietus un tā tur pārziemos, bija arī tādi gadījumi, kad mašīnu ar traktoru vilka ārā. Tālākā puse seklāka, tur vieglāk laivu ielaist, ir arī vietas, kur ceļš pienāk pie paša krasta.
Tagad purvā izveidota koka taka, ir tiltiņš, no kura var makšķerēt...
Tur kā reiz ir seklā puse. Ziemas sākumā un beigās tur makšķerē ruduli. Seklumā, un tas vienmēr tur ir. Bet man rudulis nepatīk, nav garšīga zivs, to var ēst tikai, kad tā pavasarī ķeras vai vēlā rudenī. Šī zivs ēd zāli, bet no zāles smarža un garša nav visai patīkama.
Sergejs atzīst, ka pabijis daudzos Latgales ezeros, un katram ir savas stiprās puses, ja runa ir par makšķerēšanu. Zivju fonds aktīvi darbojas, palīdzot pašvaldībām papildināt zivju resursus.
Atzīstas, ka bijis arī jūras zvejā Itālijā, taču tā viņu nav aizrāvusi. Labāk dzimtajā reģionā paņemt makšķeres un doties uz kādu no Latgales ūdenstilpēm.
Šodien daudzi ezeri ir licencēti, ik gadu jāiegādājas atļauja makšķerēšanai kādā no tiem. Tas, protams, ir labi, jo ļauj cīnīties ar maluzvejniekiem. Taču pēdējā laikā licences, ja arī pārbauda, tad ļoti reti. No Sergeja teiktā, viņš jau sen nav sastapies ar šādu pārbaudi, lai arī dodas makšķerēt visai bieži. Tāpat, gribētos, lai pašvaldības ezeros ne tikai pavairo zivis, bet arī tos tīra. Daudzi aizaug un praktiski pārvēršas par purviem. Ezeriem arī nepieciešama kopšana!
