Šlapaku ciemā, kas atrodas Augšdaugavas novada Salienas pagastā, un ir „izstiepies” gar grants ceļu gandrīz līdz Baltkrievijas robežai, tāpat kā citviet Latgalē, dzīvo galvenokārt pensionāri, lauku darba rūķi un zemnieki. Daži dzīvo atmiņās par pagājušajiem gadiem, bet citi, neskatoties uz globālo krīzi un dabas katastrofām, turpina strādāt tāpat kā līdz šim. Un viņi visi ļoti mīl savu ciemu.
Dzīvo nelaimes gaidās
Uzkāpjot vienā no pauguriem, paveras skats uz ciemu: vienkāršas privātmājas, modernas kotedžas, kā arī bijušās sociālistiskās apbūves paliekas -- nojauktas fermas, darbnīcas un citas ēkas. To vietā Šlapakos ir iedzīvinātas dažas modernas tehnoloģijas, ir zemnieki, kas nodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu, bet, protams, ne tādos mērogos, kā tas bija agrāk.
Tagad ciemā jauniešu tikpat kā nav, viņi visi ir devušies uz citām Eiropas valstīm. Vecie ļaudis vada mūža nogali, bet jaunas zemnieku saimniecības visiem zināmu iemeslu dēļ diemžēl netiek dibinātas.
Astoņdesmit astoņus gadus vecā Aņisija Kazenko un viņas dēls Vasilijs dzīvo Šlapaku ciema galvenajā -- Šlapaku ielā. Saimniecības viņiem nav, un tam ir iemesli, taču dārzu sēj un stāda katru gadu un grasās iegādāties kādu duci vistu: “Nav vairs kolhozu laiki, kad jebkuru traktoristu varēja palūgt apstrādāt dārzu. Tagad tie, kam ir tehnika, nevēlas strādāt svešā tīrumā. Ja nu kaut kas salūzt… Rezerves daļas un remonts tagad maksā dārgi.”
Aņisija Kazenko pastāstīja, ka māja, kurā viņa dzīvo kopā ar dēlu, celta 1970. gadā, pirms tam viņa dzīvojusi Tartakā un citviet rajonā, 1965. gadā piedzima dēls Vasilijs.
Aņisija visu mūžu strādāja kolhozā „Iskra” -- laukkopības brigādē, par teļkopi, cūkkopi un maiņas slaucēju. Viņai pat ir nācies pļaut rudzus ar sirpi un zāli ar izkapti. A. Kazenko prot vērpt un adīt, nemaz nerunājot par daudziem citiem lauku darbiem: „Tajos laikos mums ar vīru, kurš aizgāja mūžībā pirms aptuveni četrdesmit gadiem, bija pilnvērtīga saimniecība. Turējām divas govis, aitas un cūkas, kuras nodevām valstij. Nevar teikt, ka dzīvojām bagāti, taču badu necietām. Galvenais, ka bija pārliecība par nākotni un stabilitāte. Tagad mēs dzīvojam nelaimes gaidās. Vai tas ir normāli?"
Neziņa par nākotni
Vasilijam ir 57 gadi. Pirms pārcelšanās pie mātes arī viņa dzīvē netrūka strauju pavērsienu.
Pēc Saliena vidusskolas beigšanas viņš strādāja kolhozā, pēc tam devās uz Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcu (LRR) mācīties par virpotāju, šajā profesijā Vasilijs strādāja līdz iesaukšanai armijā. Viņš dienēja Azerbaidžānā, pēc demobilizācijas atgriezās LRR un strādāja par atslēdznieku nestandarta iekārtu cehā.
1983. gadā Vasilijs absolvēja Kijevas ugunsdzēsības tehnisko skolu. Šajā specialitātē viņš vēlāk iekārtojās darbā Daugavpils cietumā par ugunsdzēsības nodaļas priekšnieku. “Kad pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā sāka dibināt bankas, man piedāvāja tur darbu – vienā personā biju administrators, inkasators un apsargs. Tā es sešpadsmit gadus nostrādāju Baltijas Tranzītu bankā – no Daugavpils filiāles atvēršanas līdz slēgšanai 2010. gadā, kad tiku atlaists,” stāsta Vasilijs.
Kad Aņisijai pasliktinājās veselība un sāka zust spēki, Vasilijs atgriezās Šlapakos, lai palīdzētu mātei. Kopš tā laika viņi dzīvo kopā.
Un kā ar globālo krīzi, kā tā ietekmē viņu sadzīvi? "Cenas, protams, ir krietni augušas, tāpēc naudas nepietiek. Sāls kļuvis dārgāks par cukuru! Kurš to būtu varējis iedomāties? Un mēs nezinām, kas mūs sagaida nākotnē. Izskatās, ka nekas labs,” spriež Vasilijs un viņa māte.
Naudas vietā -- slimības
Aņisijai un Vasilijam kaimiņos dzīvo ģimene, kas ir līdzīgā situācijā, -- Andrejs Rukmans un viņa māte Vija Seļavina, kurai, tāpat kā jau minētajai kaimiņienei, arī ir veselības problēmas. Tāpēc jāpaļaujas uz dēla Andreja atbalstu. Meita Natālija no otrās laulības dzīvo Krievijā, Voroņežā, tāpēc viņai pagaidām nav iespējas atbraukt un palīdzēt.
Vija dzimusi 1944. gadā. Daugavpilī absolvēja astoņgadīgo skolu, pēc tam -- Višķu lauksaimniecības tehnikuma Zootehnikas nodaļu un tika norīkota darbā uz lielu kolhozu “Lībagi” Talsu rajonā, kur ieguva pirmo profesionālo pieredzi. Turpat Vija satika jauno mehanizatoru Edgaru Rukmanu -- savu nākamo vīru un dēla Andreja tēvu.
“Pēc kāda laika atbraucu uz Daugavpili pie mammas. Latvijas Lauksaimniecības ministrijā vēlējās mani apstiprināt par kolhoza galveno zootehniķi, taču es uzskatīju, ka man ir par maz pieredzes un zināšanu, lai strādātu šajā amatā, tāpēc atteicos,” stāsta Vija, kura 1965. gadā piekrita piedāvātajam amatam -- sākumā bija iecirkņa zootehniķe, bet vēlāk -- kolhoza „Iskra” galvenā speciāliste, kur nostrādāja līdz aiziešanai pensijā 1999. gadā.
Pirms pieciem gadiem nomira Vijas otrais vīrs Pjotrs, kuram bija septiņdesmit divi gadi.
Analizējot tagadējos laikus, Vija Seļavina saka: “Tolaik mēs bijām droši par stabilitāti un sociālo aizsardzību. Zinājām, ka valsts mūs nelaimē neatstās un vienmēr atbalstīs, bet tagad katrs izdzīvo, kā māk. Agrāk jutos kā cilvēks ar lielo burtu, bet kas es esmu tagad? Veikalos ir viss, bet mans maks ir tukšs. Valdības vīriem un sievām ir sava dzīve, bet parastam cilvēkam -- sava, un tā nevienu neinteresē. Es aizmiegu un pamostos ar nemiera un nenoteiktības sajūtu. Neko, izņemot slimības, neesmu nopelnījusi.”
Vijas pensija ir 280 eiro, no kuriem 50 eiro katru mēnesi tiek tērēti medikamentiem, neskaitot citus izdevumus.
Andreja dzīves ceļš ir gana līkumots. Salienas ciemā pabeidza desmit klases, tad kādu laiku strādāja šeit par traktoristu un šoferi, pēc armijas atkal strādāja par šoferi -- vadāja toreizējā Daugavpils vispārējās celtniecības tresta galveno mehāniķi, kādu laiku pastrādāja Lokomotīvju remonta rūpnīcā. Pēcāk pievērsās vietējam privātajam biznesam, nodarbojās ar tirdzniecību, nodibināja pat divas savas firmas. Taču Andrejam ar to nepietika, un viņš iekārtojās darbā divu lielo Rīgas uzņēmumu filiālēs izpilddirektora amatā: “Tolaik es dzīvoju labi. Es vispār nesapratu, kas ir nauda, jo man tās netrūka. Nekad nedomāju par darba algas apmēru. Bet laiki mainās, un viss labais kādreiz beidzas…”
Andrejs bija precējies un viņam ir divi dēli -- Deniss, kuram ir 34 gadi, dzīvo Somijā, bet trīsdesmit gadus vecais Arturs dzīvo un strādā Latvijā.
Tādi laiki…
Viktors Narels ar sievu Glafiru, kuri laulībā dzīvo divdesmit gadus, jau piecpadsmit gadus mitinās vecajā ciema kluba ēkā, kas būtībā ir avārijas stāvoklī: „Mums jau ir nojucis skaits, cik cilvēki šeit ir dzīvojuši. Vieni izvācās, citi nomira. Esam palikuši tikai mēs. Un māja brūk kopā...»
Glafira un Viktors tur govi un teļu. Glafiras māsa ieteica turēt šos lopus, jo, pēc viņas teiktā, pilsētā viss ir ļoti dārgs, un brūnaļa cilvēkiem visos laikos ir bijusi barotāja: “Mēs pērkam govij sienu -- jau gatavus ruļļus -- tā ir vieglāk, kopjam dārzu, bet šogad graudaugu kultūras neiesējām -- tas nav nerentabli, jo platības ir pārāk mazas. Tagad vajadzētu iegādāties arī sivēnu,” saka Glafira.
Pašlaik pasaulē risinās tādi notikumi, ka saimnieki televizoru tikpat kā neskatās, lai nebojātu sev nervus un garastāvokli. Glafira saņem pensiju, bet Viktors, kuram ir 53 gadi, reģistrējies Nodarbinātības valsts aģentūrā. Dažkārt Salienas pagastā Viktoram tiek piedāvāts darbs -- tie ir 250 eiro mēnesī, turklāt kā trūcīgai ģimenei Nareliem izsniedz pārtiku. Vīrs un sieva tagadējo dzīvi uzskata par nevērtīgu, garlaicīgu un neparedzamu. Visvairāk viņus izsit no sliedēm pastāvīgi augošās pārtikas un citu preču cenas.
Dažreiz viņi sazinās ar savu meitu Allu, kura dzīvo Anglijā.
... Godīgi sakot, saruna ar tipiskiem Latgales nomales vidusšķiras pārstāvjiem izvērtās visa skumīga un pesimistiska. Tādi laiki… Toties tā bija ļoti atklāta un abpusēji interesanta, par ko sarunu biedriem liels paldies.
Komentāri