2021. gada 16. jūnijā Saeima pieņēma „Latviešu vēsturisko zemju likumu”. Likums uzliek par pienākumu valstij un pašvaldībām rūpēties par vēsturisko zemju identitātes saglabāšanu un attīstību. Likumā fiksēta pilsētu un pagastu piederība latviešu vēsturiskajām zemēm, kuras ir piecas – Vidzeme (tās daļa ir Rīga), Latgale, Kurzeme, Zemgale un Sēlija. Pēdējai piederīgas ir teritorijas Daugavas kreisajā krastā no Jaunjelgavas uz austrumiem, līdz Robeždaugavai.
Kur te bērzi? Raiņa atmiņu un emociju grāmatā „Dagdas piecas skiču burtnīcas" ir šādas dzejas rindas:
Liels koku pudurs ap baznīcu stāv:
Liepas un tumšas egles, neviena bērza.
Kādēļ, atceroties savu bērnību, dzejnieks akcentē – ei, kur te bērzi!
Pudurī ir Birkineļu baznīca, bet vācu die Birke latviski ir bērzs. Pirmā nacionālā inteliģence Latvijā labi zināja vācu valodu, šobrīd šis Raiņa izbrīns daudziem būs laikam arī nesaprotams. Šai apdzīvotajai vietai bija agrāk vācisks nosaukums Birkenhāgena.
Kad starpkaru periodā latviskoja svešvalodiskos vietvārdus, parasti bija trīs varianti – 1) izdomāja kaut ko skaistu un latvisku, 2) piemeklēja fonētiski tuvāko latviešu vārdu, 3) tulkoja. Ja ar Birkineļiem rīkotos pēc trešā varianta, tie būtu Bērzaune, Bērzpils vai Bērziņi.
Ļoti iespējams, ka sakarība ar bērziem ir tikai romantiska teika. Pirms Felkerzāmiem u. c. šī vieta piederēja ietekmīgajai Berkenu dzimtai, šī vietvārda izcelšanās no šiem īpašniekiem ir visloģiskākā.
Bijusī hercogiste, vēlāk burlaku stūris. Kad sabruka Livonija1, kuru veidoja ordeņa un vairāku bīskapiju zemes, uz tās pamatiem izauga citi administratīvi veidojumi, no kuriem mums zināmākais ir Kurzemes hercogiste.
Birkenhāgena un citas apdzīvotās vietas Daugavas kreisajā krastā – līdz pat Varnavičiem! – ietilpa Kurzemes hercogistē. Rakstnieku-vēsturnieku izdaudzinātais hercogs Jēkabs bieži ceļoja, bija arī šajā savas hercogistes austrumu nostūrī.
Tā bija šaura zemes strēmele – mežiem apaugusi, ar mazāk auglīgu zemi, patālu no Jelgavas, Kuldīgas, Liepājas. Daudzi to sauca par Kurzemes asti, citi par ragu.
1795. gadā Kurzemes hercogiste tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā un kļuva par vienu no guberņām. Tai bija īpašs statuss, pat labāks nekā citām divām Baltijas jeb Austrumjūras guberņām – Igaunijas un Vidzemes.
Kurzemes guberņā dzimtbūšanu atcēla jau 1817. gadā, Vidzemes guberņā 1819. gadā, bet Latgalē, kura tolaik bija Vitebskas guberņas sastāvā, 1861. gadā – tāpat kā visā pārējā impērijā.
Kurzemes guberņai bija sava, lielā mērā hercogistes tradīcijās balstīta pārvaldes sistēma, lietvedībā un skolās bija atļauta vācu valoda, tika saglabātas daudzas vācu muižniecības privilēģijas. Ilgu laiku viena no tām bija tāda, ka Kurzemes guberņā muižu, ja to pārdeva, varēja nopirkt vienīgi kāds cits šīs guberņas muižnieks. Ja šīs pirmpirkuma tiesības netika izmantotas, tad tālākā procedūra bija tik sarežģīta, ka tikai retais mēģināja šo ceļu iziet.
Ja Latgalē kādu muižu brīvi varēja nopirkt i Sanktpēterburgas augstmanis, i bagāts komersants no Sibīrijas, tad Daugavas otrā pusē muižu īpašnieki bija kā slēgta tipa klubiņš.
Raiņa tēvs sen sapņoja kādreiz būt ne rentnieks, bet īsts muižas īpašnieks. Tas bija viens no apstākļiem, kādēļ viņš nokļuva Vasiļovā un Jasmuižā – te i cenas lētākas, i likumi citi.
19. gadsimtā Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķi sauca arī par Burlaku stūri. Šis paugurainais, mežiem apaugušais apendikss vilināja bēguļus, jaunas dzīves sācējus, laupītājus. Kārtībsargiem bija spēks kontrolēt Sanktpēterburgas–Varšavas šoseju un dzelzceļu, uz vienu un otru pusi no tās jau lielā mērā bija jāpaļaujas tikai pašam uz sevi. „Laupīšanu un zādzību ir tik daudz, ka Ilūkstes virskunga rīcībā ir iedalīti 50 kazaki ar oficieri, kuri, lai arī kā cenšas, nespēj pārtraukt nekārtības"2, tā 1848. gadā raksta Ģenerālštāba kapteinis fon Grandidjērs.
Kādēļ tā? Citu guberņu amatpersonām šeit nebija teikšanas un rīcības brīvības, bet tiem, kuriem bija, to bija maz vai viņi bija tālu.
Baznīca. Agrāk te bija koka baznīca-kapliča. 18. gs. 80. gados Birkenhāgenā tika izbūvēta mūra baznīca, kuru 1812. gadā izpostīja Napoleona karaspēks. Franču armija svešās zemēs nevērīgi izturējās pret sakrālām ēkām, vietējo aristokrātu pilīm. Daudzās baznīcās karavīri ierīkoja zirgu staļļus, bet Rundāles pilī kaut ko līdzīgu kavalēristu kazarmām.
Šobrīd esošā baznīca uzcelta ap 1830. gadu. Tā pamatīgi cieta Pirmā pasaules kara laikā.
Baznīcas tornī ir vējrādis ar monogrammām un ciparu 16493. Tas ir viens no Latvijā senākajiem vējrāžiem, kas saglabājies līdz mūsu dienām – paņemts no vecākas (Birkineļu, Kalkūnes?) baznīcas.
Regulāri dievkalpojumi Birkineļu baznīcā notika līdz 1963. gadam. Tad draudzei to atsavināja, bet baznīcas ēka tika izmantota mantu un ražas glabāšanai, graudu malšanai un kaltēšanai.
Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas šī baznīca neatkopās, neatguva savu agrāklaiku staltumu un pamatīgumu. Kopš 2017. gada tā ir Daugavpils novada pašvaldības īpašumā. Arī daudzas sabiedriskās organizācijas cenšas, lai šajā ēkā varētu droši ieiet tūristi, mākslas baudītāji, ticīgi cilvēki.
Kapi. Šī kapsēta ir ļoti sena – vēl no 16. gadsimta, no Livonijas laikiem. Ja baznīcai blakus vai apkārt ir kapi, tas liecina, ka mēs redzam senatnīgu, agrākiem laikiem raksturīgu kombināciju.
Pie Birkineles baznīcas blakus esošajos kapos savas mūža mājas ir atradis barons Hamilkārs fon Felkerzāms (1811–1856). Rainis savā dzejā apraksta, ka, puisēns būdams, rotaļājies pie viņa kapa. Uz tā vācu valodā ir uzrakstīts – „Cilvēka vērtību nenosaka tiesības, ko viņš izlieto, bet gan pienākumi, ko uzņemas.” Barons daudz darbojās pa Vidzemi, tika uzskatīts par lielu zemnieku draugu, jo aktīvi darbojies pie vienkāršo cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanas projektiem.
Kapos atdusas arī Gustavs Bāzeners (1827–1883) – Raiņa vācu un latīņu valodas skolotājs Grīvas vācu skolā. Kooperators un sabiedriskais darbinieks Vilis Siliņš (1874–1935), rakstnieka Čenču Jezupa sieva Hortenzija Kindzule4 (1896?–1925), ārsts Johans Grosse (1834–1887), kura dēls Viktors bija Krievijas impērijas pēdējais ģenerālkonsuls Šanhajā u. c.
Birkineles kapi ir Latvijas vēsture koncentrētā, smeldzīgā formā. Uz kapu pieminekļiem dažādas valodas, dažādas vietas, kur tie izgatavoti, dažādi simboli. Vieni apbedījumi atstatus un vienā virzienā, citi blīvi un perpendikulāri senākiem. Līdzās vācu inteliģencei apglabāti Pirmajā pasaules karā kritušie krievu zaldāti, blakus cara laiku aristokrātiem padomju karavīri.
Te piedzimst Rainis. No 1872. līdz 1881. gadam Birkenhāgenas pusmuižu (no Etingenu dzimtas) nomāja Krišjānis un Dārta Pliekšāni. Daugavas un Laucesas krastos veidojās nākamā dzejnieka personība, tieši šeit pavadītais laiks vēlāk uzplaiksnī atmiņu atspulgos grāmatās „Dagdas piecas skiču burtnīcas” un „Saules gadi”.
Padomju laikos bijušās pusmuižas dzīvojamajā ēkā atradās kolhoza kantoris, dzīvokļi, bibliotēka. 20. gs. 60. gados pāris istabās tika iekārtota Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle (Raiņa istaba). 1995. gadā māju iegādājās Daugavpils rajona padome, pēc pārbūves (kopš 1996. gada) tā ir Raiņa māja Berķenelē (idejas autore – Ināra Mukāne).
Mēs zinām, ka Jānis Pliekšāns piedzima Tadenavā – Sēlijas mežu, pļavu un druvu viducī, pusceļā starp Dunavu un Rubeņiem. Te viņa acis pirmo reizi ierauga istabas sienas, pagalmu, vecākus. Esmu pētījis Raiņa dienasgrāmatas un dzeju, man bija vairāki speckursi par Raini (1865–1929), kurus docēju Daugavpils Universitātes studentiem. Varu teikt, ka tieši Randenē/Birkinelē (1869–1881) piedzimst viņa personība, tieši šeit aizsākas viņa intelektuālā biogrāfija. Ja citās memoriālās vietās mēs varam redzēt veclaiku sienas, grīdas, lieveņus, tad Berķenelē mēs Raini varam satikt tēlaināk un filozofiskāk. Vēl tagad pie muzeja aug divas ābeles un viena bumbiere, kuras ir no Pliekšānu laikiem. Pārziemojušas, pavasarī uzzied, vēlāk zaros šūpojas augļi.
1 Tajā ietilpa tagadējā Latvija un Igaunija. Cara laikos Vidzemes guberņa bija tāda kā Livonijas laiku palieka – puse latviska, puse igauniska. Ar somugriem igauņiem mums ir gadsimtiem gara, svešu varu diktēta kopīga vēsture.
2 Военно-статистическое обозрение Российской империи: издаваемое по высочайшему
повелению при 1-м отделении Департамента Генерального штаба [трудами офицеров
Генерального штаба]. - СПб. : Тип. Деп. Ген. Штаба, 1848., 32. c.
3 Dažreiz min arī citu ciparu, bet šis ir pareizais. Ceļojumos vispār ir lietderīgi līdzi paņemt kādu tālskati, bet braucot uz Birkineli – nu ielieciet somā! Paši par to ciparu varēsiet pārliecināties!
4 Purinaša L. Inspirācijas faktori Čenču Jezupa romānā „Pīters Vylāns” // Via Latgalica VIII, 2016.
