Daba nekad nebeidz pārsteigt. Jūlijs tuvojas beigām, un apkārtējos mežos no ierastajām tradicionālajām sēņu šķirnēm - no cēlajām un nosacīti ēdamajām lapiņu sēnēm - tikai un vienīgi gailenes. Un, pie kam, veselas plantācijas. Pārējās meža veltes vienkārši nav sastopamas. Acīmredzamākais sēņu klātbūtnes vai neesamības rādītājs ir Daugavpils Centrāltirgus, kur produkts - gailenes - ir pārstāvēts lielos daudzumos.
Sēnes maksā naudu
Lauceses pagasta Pisku muižas 1 iedzīvotāju, 77 gadus veco tirgotāju Mihailu Piroviču novada iedzīvotāji, draugi un tirgus kaimiņi pelnīti sauc sēņu karali. Tikko mežā parādītās sēnes, tā Mihails Ivanovičs ir klāt ar groziem, pilniem sēņu. Šajā sezonā joprojām gailenes, parādījušās pavisam nesen, kuru puslitrs mūsu sarunas laikā maksāja 1,30 eiro, bet litrs - 2,50. Pirmajā mirklī cena ir pienācīga, un ne visi var atļauties tās iegādāties, jo cilvēki neizķer sēnes no letes, bet jums ir jāzina, kas veido šādu cenu. Tās ir transporta izmaksas uz lasīšanas vietu, pirmkārt, augstās degvielas izmaksas, bet sēņu lasītāju meža veltes arī negaida, tās ir jāatrod, un tādēļ, pēc kluso medību mīļotāja domām, pa mežiem ir jānostaigā 20-30 km. Mihaila Ivanoviča pieklājīgajā vecumā un ar viņa negaidīto slimību, tas ir varoņdarbs: "Papildus visam sēnes ir jāsakārto, jātīra, lai tām būtu tirgošanas izskats, un sagatavot pārdošanai. Tad tās ir jāved uz tirgu, jāmaksā par tirdzniecības vietu un jāizstāv veselu pusi dienas, pirms lete būs tukša. Bet ne vienmēr ir izdodas pārdot preci. Un tad atpakaļ uz mājām."
Mihails Ivanovičs aktīvi lasa sēnes kopš 60 gadu vecuma, kad aizgāja pensijā, starp citu tā ir maza, tāpēc ienākumi no sēņu pārdošanas ģimenes budžetā kopā ar sievu Valentīnu nav lieki, un sēņu pārpilnības laikā tas ir ļoti pamanāms. Valentīna, neskatoties uz savu vecumu, meklējot gailenes, kopā ar vīru desmitiem kilometru nostaigā pa mežu, nesot līdzi smago trauku ar salasītajām sēnēm.
Visa Mihaila Piroviča lete bija pilna ar sēnēm, apkārt bija pilnas kastes. Ja šī prece tiek pārvērsta naudā, tad viss gaileņu apjoms tiek novērtēts aptuveni piecdesmit eiro apmērā.
Daži cilvēki nopirka sēnes pēc svara. Kilograms gaileņu tajā dienā maksāja aptuveni 7 eiro, bet Mihails Ivanovičs saviem pastāvīgajiem klientiem veica 1-1,50 eiro atlaidi.
Barbarisms un vienaldzība
Pēc Mihaila Piroviča prognozēm, laiks pārējām sēnēm vēl nav pienācis: "Lai gan, kad apšu bekas parādījās, es labi atceros, 27. maijā. Tad es meklēju savu nozagto govi un "uzdūros" rudgalvītei. Bet šogad maijā bija briesmīgs aukstums un lija lietus, kas neļāva veidoties sēnei, kurai karstums ir ļoti svarīgs. Ir bijuši gadi, īpaši pēdējā laikā, kad sēņ nebija gandrīz līdz rudenim. Un tad tās sāka augt tā, ka cilvēkiem nebija laika savākt. Kā saka, viņi pļāva ar izkapti."
Mihails Ivanovičs uzskata, ka cilvēks nevar dzīvot bez kustībām: "Ja tu piecelies no guļus stāvokļa un aizej pie loga - tas jau ir labi, bet, ja tu uz mežu lasīt sēnas, tad tas vispār ir brīnišķīgi." Gadās, ka "sēņu karalis" un viņa sieva agri no rīta dodas sēnēs vēl pirms saules parādīšanās un atgriežas vēlu vakarā. Citās sēņu dienās Mihailam un Valentīnai izdodas savākt meža veltes pat divas reizes dienā.
Interesanti, ka viņam pašam nepatīk gailenes, jo viņš tās neēd un pat neuzskata par nopietnām sēnēm, dodot priekšroku baravikām, apšu un bērzu bekām. Bet viņš acīmredzot nezina, ka gailenēs, un to, iespējams, ir pierādījuši zinātnieki, ir viela, kas pagarina cilvēka dzīvi.
Sēņu pastaigu laikā Mihails Ivanovičs, tāpat kā neviens cits, redz, cik netīri un nesakārtoti ir mūsu meži: "Tas ir briesmīgi! Meži tiek izcirsti un izzāģēti, tajā vietā paliek izcirtumi, kur nekas neaug. Un kur tad sēnes, ogas un tīrs gaiss? Nevienam neko nevajag. Tā ir patērējoša un barbariska attieksme pret dabu – tās faunu un floru. Viņa necietīs un noteikti atriebsies mūsu vienaldzībai un nenovīdībai!"
Šī materiāla varonis sacer dzejoļus, bet uz papīra, lai atcerētos, viņš tos neuzliek, bet patur atmiņā. Tie visi ir par dabu un tās problēmām. Pēc Mihaila Ivanoviča domām, paši vārdi veido rindiņas un atskaņas, kad viņš staigā pa mežu - viņa soļu taktī. Un lai šie dzejoļi ir tālu no ideāla, ne vienmēr sakarīgi un gluži neatbilst poētiskajiem kanoniem un klasiskajiem rakstīšanas kritērijiem, bet tie ir rakstīti no sirds, ar sāpēm sirdī un aizvainojumu par mūsu nevēlēšanos aizsargāt apkārtējo pasauli un tās iedzīvotājus.
Vēl mana sarunu biedra galveno vaļasprieku sarakstā atrodas biškopība un ziemas makšķerēšana. Ja pēdējais, kā viņš uzskata, ir viegls hobijs, tad biškopības aprūpe 40 bišu mājās prasa daudz laika un ne mazāk darba un naudas ieguldījumu.
Starp citu, Mihaila Piroviča dēls ir arī Mihails, tāpat kā viņa tēvs, aktīvs sēņu savācējs un vienmēr ir kopā ar viņu tirgū.
Jaunieši pelna
Blakus viņiem ir jaunieši, kas tirgo gailenes. Ņikita Kancurovs, Augšdaugavas novada Naujenes pagasta Lociku iedzīvotājs, mācās Daugavpils Celtniecības tehnikuma 2. kursā par automehāniķi, un viņa draudzene Arina Jerošonoka, no Salienas, mācās Salienas vidusskolā. Bez jūtām un simpātijas vienam pret otru, jauniešus vieno arī tas, ka abiem patīk lasīt sēnes un ogas, un, starp citu, kā izrādījās, ar to var arī labi nopelnīt. Atbilstoši pūlēm. Pārim palīdz Arinas brālis Romāns un brālēns Dāvids.
Jauniešu gailenes tajā dienā bija dārgākas nekā Mihaila Piroviča gailenes. Puslitrs maksāja 1,50 centi, un litrs - 3 eiro. Un pircēji, bez ierunām, ņēma.
Jaunieši, atšķirībā no sava tirgus kaimiņa, no gaileņu mērcītes, mērces un zupas, ir sajūsmā.
Kad šo rindu autors nosauca aprēķināto naudas summu, ko sēņu savācēji var nopelnīt dienā, nu, piemēram, 30 vai 50 eiro, un pat tā ir pienācīga summa, Ņikita atzina, ka avīzes korespondents ir tālu no patiesības: "Dažreiz mēs pārdevām sēnes, mellenes un citas ogas 50 līdz 100 eiro apmērā, un, reiz mēs ietirgojām pat simt piecdesmit. Bet tas notiek reti. Turklāt šodien sēņ un ogu ir daudz, un rīt to var nebūt. Sezona tomēr... Tāpēc mēs nedrīkstam tērēt laiku, ir jāstrādā."
Jaunieši neļauj šai naudai iet zudumā, sadala to un tērē nopietnām vajadzībām. Piemēram, Ņikita, vecākais no kolektīva ietaupa, lai samaksātu par braukšanas kursiem un autovadītāja apliecības iegādi.
Pēc jauno meža dāvanu mīļotāju domām, viņus virza nevis merkantilisms vai vēlme nopelnīt naudu par katru cenu, bet arī komunikācija ar dabu, kuras apskāvienos tiek aizmirstas viņu mazās bērnības problēmas, ķildas un aizvainojumi.
Protams, sēņu lasītāji tirgū nav katru dienu, pretējā gadījumā nav iespējams strādāt tik trakā tempā, un sēnes, lai gan tās aug ātri, tomēr, it kā ar burvju nūjiņas palīdzību, tās nevar pēkšņi sasniegt nepieciešamo lielumu dienā.
Bet jebkurā gadījumā sarunu biedri šovasar negrasās sēdēt dīkā. Viņi saprot, ka dzīve šodien nav viegla nevienam, arī viņu vecākiem, tāpēc viņi cenšas ģimenes budžetā ielikt savu artavu, ko arī dara.
