Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2022. gada 1. oktobris
Sestdiena
Lāsma, Zanda, Zandis
+6.9 °C
apmācies

Meklēsim patiesību – atradīsim Dievu

Nesen kāds paziņa man „WhatsApp” atsūtīja šādus vārdus: „Mēs pērkam vairāk, bet mazāk priecājamies. Mums ir lielākas mājas, bet mazākas ģimenes. Mums ir vairāk iespēju, bet mazāk laika. Mēs daudz darām, bet maz gūstam gandarījuma. Mēs daudz lietojam internetu, bet maz lūdzamies. Mums visiem ir mobilie tālruņi, bet mēs maz tiekamies ar tuvākajiem. Mēs zinām kā izdzīvot, bet nezinām kā dzīvot.” Ir grūti nepiekrist šiem mūsdienu paradoksiem... un, lasot tos, šķiet, ka šodien cilvēks dzīvo ne tikai bez ticības, bet arī bez veselā saprāta.

Jau pirms divdesmit pieciem gadiem pāvests Jānis Pāvils II enciklikā Fides et ratio, daloties pārdomās par līdzsvaru starp ticību un prātu, rakstīja, ka “ticība un prāts ir kā divi spārni, uz kuriem cilvēka gars paceļas līdz patiesības apcerei (kontemplācijai). Pats Dievs ir ielicis cilvēka sirdī vēlmi iepazīt patiesību, kuras galamērķis ir Viņa paša pazīšana, lai cilvēks, pazīstot Dievu un Viņu mīlot, varētu nonākt arī līdz pilnīgai patiesībai par sevi.” Tā ir taisnība, ka bez ticības un veselā saprāta nav iespējams pazīt patiesību par sevi, par otru cilvēku, par pasauli, par Dievu.

Emeritētais pāvests Benedikts XVI kādā no savām katehēzēm (Vatikānā, 14.11.2012), runājot par Dieva pazīšanu, norādīja uz trim ceļiem, kuru pamatā ir gan prāts, gan ticība. Tie ir: pasaule, cilvēks un dievišķā Atklāsme.

Pirmais ceļš ir radītā pasaule. Mūsdienu cilvēkam vajadzētu atgūt spēju saskatīt radītās pasaules skaistumu un tajā ielikto brīnišķīgo kārtību. Grieķu vārda kosmos pirmā nozīme ir kārtība, harmonija, skaistums un tikai pēc tam visums. Radītā pasaule nav haotiska. Jo vairāk to iepazīstam un atklājam tās apbrīnojamos funkcionēšanas veidus, jo labāk apzināmies, ka pasaules pastāvēšanas pamatā ir kārtība, skaistums, attīstība, tātad – radošs un gudrs plāns. Tas liecina par Kādu, kas to visu radījis. Svētais Asīzes Francisks sacīja: “Zieds ir skaists, bet skaistāks ir Dievs, kurš to radījis.” Katra radība taču ir Dieva meistardarbs, tāpēc tajā jāmeklē dievišķais skaistums un jāspēj tajā saskatīt labo. Ir tāds sakāmvārds: “Tur, kur zied ziedi, zied arī cerība.” Tātad pirmais ceļš, kas mūs tuvina Dieva pazīšanai, ir radītās pasaules kontemplācija.

Otrais ceļš – pats cilvēks. Kad mēs apstājamies un ieskatāmies sevī, savas sirds dziļumos, tad varam atklāt savas ilgas pēc pilnības, laimes, dzīves piepildījuma, prieka, jēgas. Šīs ilgas ir zīme tam, ka mūs ir radījis Dievs un ka mēs sevī nesam Viņa attēlu. Dievs ir mīlestība, un pēc mīlestības, prieka un miera tiecas ikviena radība. Vēstījumā 26. Pasaules jauniešu dienām pāvests Benedikts XVI rakstīja: „Tā mēs varam redzēt, cik absurdi ir domāt, ka patiesā dzīve būs iespējama tikai tad, kad mēs no savas dzīves izstumsim Dievu. Dievs ir dzīvības Avots. Nostumt Viņu malā nozīmē novērsties no šī Avota, un tad mēs nenovēršami paši sev laupām arī pilnīgo piepildījumu un prieku” (Vatikānā, 06.08.2010). Patiesībā cilvēka visdziļākās ilgas pēc pilnības un Dieva liecina par to, ka pēc savas dabas un aicinājuma cilvēks ir reliģiska būtne. Ar savu atvērtību uz patiesību, skaistumu un tikumisku dzīvi cilvēks meklē apliecinājumu Dieva eksistenci. Kā teica svētā Terēze Benedikta no Krusta (Edīte Šteina): „Ikviens, kas meklē patiesību, meklē Dievu neatkarīgi no tā, vai viņš to apzinās vai neapzinās.”

Man vairākas reizes ir vaicāts: kā var zināt, ka cilvēkam ir dvēsele? Vai kāds to ir redzējis? Kā var pārliecināties, ka ir dvēsele? Teoloģijā tiek runāts par četrām pazīmēm, kas norāda uz dvēseles eksistenci. Pirmā norāde, ka mēs esam atvērti uz patiesību un skaistumu; otrā – mūsos ir morālā labuma izjūta; trešā – mūsos ir sirdsapziņas balss, kas nemitīgi mudina mīlēt, darīt labu un izvairīties no ļauna; ceturtā pazīme – mūsu ilgas pēc laimes un pilnības.

Trešais ceļš – dievišķā Atklāsme. Katehismā lasām: „Cilvēkam ir dotas spējas, pateicoties kurām viņš var atklāt, ka eksistē Dievs, ar kuru var stāties savstarpējās personiskās attiecībās. Taču, lai cilvēks varētu nonākt dziļās attiecībās ar Viņu, Dievs ir vēlējies cilvēkam atklāt sevi un dāvāt tam žēlastību šīs Atklāsmes pieņemšanai ticībā. Tomēr Dieva eksistences pierādījumi var sagatavot ticībai un palīdzēt saskatīt to, ka ticība nav pretrunā cilvēka prātam” (KBK, 35).

Mēs varam nodibināt personiskas attiecības ar Dievu tikai tad, ja Viņš pats mums atklājas. Ar Dieva Vārda iemiesošanos sākās jauns laikmets cilvēces vēsturē un ir ielikti pamati kristīgajam personālismam. Vairs ne tikai cilvēks meklē Dievu, bet Dievs nāk pats, lai stāstītu par sevi cilvēkam un aicinātu viņu uz līdzdalību savā dievišķajā dzīvē. Jāņa evaņģēlija ievadā ir teikts: „Dievu neviens nekad nav redzējis. Viendzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, Viņu ir atklājis.” (Jņ 1,18) Ja mēs gribam zināt, ko Dievs mums ir atklājis, tad mums jātic un jāpieņem Jēzus, iemiesotais Vārds, jo Viņā ir visu cilvēcisko ilgu piepildījums. Šis piepildījums ir Dieva dāvana un Viņa darbs, kas pārsniedz jebkuras cilvēciskās alkas. Tieši tāpēc Baznīcas tēvi tik ļoti uzsvēra Iemiesošanās noslēpuma soterioloģisko dimensiju: „Tikai tāpēc, ka Dieva Dēls ir patiesi kļuvis cilvēks, cilvēks var Viņā un caur Viņu patiesi kļūt par Dieva bērnu.”

Dieva Dēla iemiesošanās liecina arī par to, ka Kungs ne tikai uzrunā cilvēku, bet Kristū Viņš meklē cilvēku. Šo meklēšanu Jēzus pats vairākkārt salīdzināja ar pazudušās avs meklēšanu (sal. Lk 15,1-7). Apustuliskajā vēstulē Tertio millennio adveniente, kas bija saistīta ar gatavošanos Lielajai jubilejai 2000. gadā, Jānis Pāvils II rakstīja, ka šī cilvēka meklēšana ir dzimusi Tēva sirdī un savu kulmināciju sasniedza Dieva Vārda cilvēktapšanā un Svētā Gara nosūtīšanā. „Ja Dievs dodas meklēt cilvēku, kas ir radīts pēc Viņa attēla un līdzības, tad dara to tāpēc, ka viņu ļoti mīl un vēlas viņu Kristū darīt par savu pieņemto bērnu. Tātad Dievs dodas meklēt cilvēku, kas ir Viņa sevišķais īpašums citādā veidā nekā kādu citu radību. Dievs savas tēvišķās sirds vajadzības dēļ meklē cilvēku,” atzina Jānis Pāvils II.

Dzīvo Dievu – Viņa gudrību un visvarenību – mēs varam iepazīt, uzlūkojot Viņa darbus radītajā pasaulē. Tas iespējams, pateicoties mūsu prāta dabiskajai gaismai, taču pazīt Dieva būtību – Svētās Trīsvienības iekšējās dzīves noslēpumu – iespējams, pieņemot ticībā dievišķo Atklāsmi. Trīsvienīgais Dievs ir ne tikai ticības noslēpums, bet arī tas, ko Kristus vēlējās mums atklāt – savstarpējo attiecību, patiesas mīlestības un vienotības piemērs. Ticībā mēs iepazīstam Dievu, kurš vēršas pie mums kā draugiem un aicina uz dzīvi sadraudzībā ar Viņu. Vienīgi tad, kad brīvprātīgi atzīsim un pieņemsim šo aicinājumu būt sadraudzībā ar Viņu, mēs visā pilnībā un patiesībā izdzīvosim savu dzīvi. Tad mēs ne tikai zināsim kā izdzīvot, bet arī kā dzīvot piepildītu un pilnvērtīgu dzīvi.

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests

 

Komentāri

18.08.2022 19:15
Adel
Labs raksts.ir par ko padomat..tikai zel ka ari macitaji ir zaudejysi uzticibu un pardevisues satanam. ..

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.