Nīderkūnu mikrorajons Daugavpilī savulaik bija slavens ar to, ka tuvējās plašajās pļavās ganījās govis un aitas, cilvēki pļāva sienu. Tagad no tā visa vairs nav ne miņas, tomēr daļa iedzīvotāju kopj sakņu dārzus. Šī materiāla varoņiem ir diametrāli pretējs viedoklis par Nīderkūnu infrastruktūru, ikdienā pieejamajām ērtībām un dzīvi savdabīgiem kontrastiem bagātajā mikrorajonā.
Plāno doties uz Angliju
Piecdesmit četrus gadus vecā Ērika Marcinkeviča dzīvē ir bijis daudz krasu pavērsienu. Vēl pirms kāda laika (kopš 2009. gada) viņš šeit īrēja mājokli. Taču īpašnieki nolēma māju pārdot, Ēriku nebrīdinot, un būtībā izmeta viņu uz ielas. Tomēr pasaule nav bez labiem cilvēkiem. Kaimiņiene -- vecāka gadagājuma sieviete -- dod pajumti bez mājokļa palikušajam Ērikam, turklāt gatavo viņam ēst. Viss jau būtu labi, bet Ēriks pārvietojas ar grūtībām, kā pats saka -- uz trim kājām -- ar spieķa palīdzību.
Par laimi, viņam ir trīs meitas, no kurām viena, vidējā -- Jevgeņija, dzīvo un strādā Anglijā un rudens pusē gatavojas vest tēti pie sevis, bet pagaidām viņa sniedz tēvam finansiālu palīdzību: “Paldies viņai par to. Esmu nonācis bezcerīgā situācijā. Man tur būs lielas problēmas ar darbu, vienīgi varētu kaut ko darīt ar datoru. Taču Anglijā ir pietiekami daudz šādu speciālistu arī bez manis.”
Savukārt Ērika vecākā meita Irina strādā par medmāsu Daugavpils reģionālajā slimnīcā, bet jaunākā Jūlija -- par pārdevēju. Ērikam ir pieci mazdēli un mazmeita, un tas viņam sagādā lielu prieku.
Ērika sieva Olga pirms dažiem gadiem nomira trīsdesmit deviņu gadu vecumā, atstājot savu vīru atraitņos.
Tolaik Ēriks dzīvoja kopā ar viņu cietoksnī, 100 kvadrātmetrus plašā dzīvoklī ar krāsns apkuri: “Kam man tāds „šķūnis”? Pārdevu šo dzīvokli un devos strādāt uz Rīgu, kur iepazinos un izveidoju attiecības ar sievieti. Taču tās izrādījās īslaicīgas, un man nācās atgriezties Daugavpilī, bet šeit man nebija, kur dzīvot, jaunu mājokli nevarēju nopirkt, jo palīdzēju bērniem.”
Savulaik Ēriks pabeidza 5. vidusskolu, strādāja par mašīnista palīgu. Bet, tā kā viņam bija alerģija pret degvielu un eļļām, nācās mainīt darbu un iekārtoties celtniecībā.
Armijā viņš dienēja Afganistānā -- Šindandā, Heratā un Salangas pārejā, bija snaiperis. Pēc Ērika teiktā, viņš iznīcināja 46 dušmaņus, kurus dēvēja par bārdaiņiem. Ērika vadā no 25 cilvēkiem tika nogalināti seši. Ē. Marcinkevičs ir saņēmis apbalvojumus par saviem nopelniem.
Tieši dienests Afganistānā un neapmierinošie apstākļi, kādos bija jākaro un jādzīvo, kļuva par viņa daudzo slimību cēloni. Ēriks ir pārcietis sešas kājas operācijas, tagad lieto medikamentus, taču nekas nepalīdz.
Ērikam patīk Nīderkūni: “Šeit ir klusi un labi, cilvēki -- draudzīgi un pretimnākoši. Īsta paradīze. Sētnieki strādā apzinīgi, teritorija tiek savlaicīgi sakopta. Taču peļķes pēc lietus šeit ir gluži kā ezeri -- ne apbraukt, ne pārbrist. Nav arī asfalta.”
Kas gan te labs?
Pensionārs Fjodors Pavlovskis dzīvo Viduspoguļankā, bet dzimis Nīderkūnos, kur nodzīvojis līdz 22 gadu vecumam. Mūsu saruna notika, kad Fjodors bija atbraucis ciemos pie savas māsas.
Agrāk F. Pavlovskis strādāja atbildīgos un vadošos amatos, tostarp Vispārējās celtniecības trestā, bija spirta rūpnīcas galvenais mehāniķis.
Fjodoram par mikrorajonu ir izteikti negatīvs viedoklis: “Kas te labs? Dieva aizmirsts, pamests, izmirstošs nostūris! Par cilvēku dzīvi var spriest pēc viņu sejām – drūmas, rūpju pārņemtas, apjukušas. Esmu bijis Vācijā un Francijā. Cilvēki tur priecājas par dzīvi, ir laipni un atsaucīgi, viņiem ir sociālās garantijas un valsts aizsardzība. Viņi ir droši par rītdienu un savu nākotni. Bet šeit…"
Taču vissliktākais ir tas, ka jaunieši masveidā pamet valsti, arī Daugavpili. Reti kurā ģimenē bērni nav devušies uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos. Tomēr Fjodors uzskata, ka jaunieši rīkojas pareizi, aizbraucot uz citām Eiropas valstīm peļņā, un lai viņi tur arī paliek, jo Latvijā un Daugavpilī viņiem noteikti nav ko darīt: “Arī saviem trim bērniem. kas atrodas Anglijā un Vācijā, es iesaku palikt tur un atpakaļ neatgriezties. Viņiem tur ir darbs, līdzekļi un perspektīvas. Ja es būtu jaunāks, arī dotos uz ārzemēm. Bet ar mūsu politiķiem un vadītājiem paliksim pie sasistas siles. Patiesībā tas jau ir noticis. Tālāk vairs nav kur! Var jau izlikties, ka tā nav, bet tā ir patiesība!”
Īpašu nepatiku Fjodoram izraisa fakts, ka pie varas esošo vēlēšanas vienkāršajiem cilvēkiem neko nedod. Tāpēc pēdējos piecus gadus viņš nav gājis uz vēlēšanām un ne par vienu nav balsojis, viņš ir pārliecināts, ka tam nav jēgas. Pensionārs uzskata, ka atbildīgos amatos tāpat tiks iecelti varai izdevīgi cilvēki.
Kam -- bokss, kam -- medības
Pretēji Fjodoram Pavlovskim, 6. vidusskolas šī gada absolvents Aleksejs Beinarovičs uz ārzemēm vēl netaisās braukt un uzskata, ka karjera jāveido dzimtajā zemē un pilsētā. Jaunietis plāno stāties Daugavpils Universitātē, lai kļūtu par menedžeri. Viņš nopietni nodarbojas ar boksu, 2020. gadā Jelgavā izcīnīja Latvijas junioru čempiona titulu smagajā svarā. Lai apstiprinātu savus vārdus, Aleksejs man ieteica ielūkoties internetā, ko es arī izdarīju. Viss, ko viņš teica, ir patiesība. Tajā pašā gadā viņš kļuva par Daugavpils čempionu. Turklāt sacensībās piedalījās 95 bokseri no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Krievijas un Baltkrievijas.
Pēc desmit gadus ilgas boksera karjeras jaunietis gatavojas uzsākt trenera darbu un kļūt par profesionālu sportistu. Tagad viņš savu meistarību pilnveido trenera Gļeba Zujeva vadībā, kurš, starp citu, arī dzīvo Nīderkūnos.
Aleksejs kopā ar vecākiem, diviem brāļiem un māsu atbrauca šurp no Rēzeknes: “Šeit ir daudz rosīgāk un jautrāk. Un Nīderkūni mums iepatikās, jo šeit ir mierīgi un klusi -- tāda kā puspilsēta un reizē pusciems. Labāku vietu nemaz nevajag."
Anatolijs Baiko, bijušais likumsargs ar divdesmit trīs gadu stāžu, atvaļināts policijas majors un šobrīd sociālais pedagogs 6. vidusskolā, Nīderkūnos dzīvo kopš sešpadsmit gadu vecuma. Viņam īpaši nerūp ielu seguma kvalitāte, kas, protams, varētu būt daudz labāka, citi trūkumi un problēmas, taču patīk ērtības un komforts, ko sniedz dzīvošana šajā vietā: “Šeit ir ļoti ērti vest pastaigā manu medību suni. No šejienes var ātri nokļūt mežu masīvos un Kalkūnes pagasta medību teritorijās, kur mūsu mednieku kolektīvs „Randene” medī dzīvniekus un putnus.”
Anatoliju priecē tas, ka Nīderkūnu tuvumā pastaigājas brieži un aļņi, bet stirnas šeit dzīvo visu laiku. Protams, ka šajā gadījumā Anatolijā nemostas mednieka instinkts, viņu priecē dzīvnieku pasaules skaistums un harmonija ar dabu.
Nīderkūnos atrodas skaista sarkano ķieģeļu vecticībnieku baznīca, kas, gluži kā Dieva pirksts, slejas virs privātmājām. Kā teica viens no sarunas biedriem, visi Nīderkūnu iedzīvotāji, kuru vidū ir ļoti daudz vecticībnieku, atrodas Dieva aizsardzībā un tāpēc ne no kā nebaidās.
Komentāri