Gandrīz 85 gadus vecais Mežciema iedzīvotājs Vladimirs Matvejevs, kurš šeit dzīvo teju 75 gadus, ir unikāls un talantīgs cilvēks. Viņš ir PSRS sporta meistars uguns lietišķajos sporta veidos, pirmās klases dambretists, baznīcas koru dalībnieks, ugunsdzēsējs, kurš ne reizi vien riskēja ar savu dzīvību sarežģītās situācijās, dejotājs, kā arī cirka darbinieks. Vladimirs Matvejevs bilst, ka nav dzīvojis velti un ir apmierināts ar savu dzīvi.
Desmit cilvēku ģimene
Vladimirs piedzima 1937. gadā Komi Autonomajā Padomju Sociālistiskajā Republikā, Uhtas pilsētā, Staļina bargāko represiju laikā, pēdējais daudzbērnu ģimenē, kurā jau bija septiņi vecākie brāļi un māsas (kopā -- seši zēni un divas meitenes). Tagad dzīvs ir tikai šī materiāla varonis, pārējie ir miruši, bet viens brālis, vecākais no visiem -- Nikolajs, aizgāja mūžībā 14 gadu vecumā kājas gangrēnas dēļ.
Tēvs Ivans Matvejevs bija kolhoza priekšsēdētājs, bet māte Anna strādāja par maiznieci. Pēc Vladimira Matvejeva teiktā, neskatoties uz to, ka ģimene bija liela, viņi neslīga nabadzībā, kaut arī dzīvoja visai pieticīgi. Vecāki pelnīja naudu, turēja divas govis, kopa saimniecību, bet bērni piepelnījās ar meža veltēm un makšķerēšanu.
Ivans Matvejevs piedzīvoja trīs karus: Pirmo un Otro pasaules karu, kā arī somu karu. “Reiz, kad mēs, dēli, gājām ar tēti uz pirti, redzējām, ka viņš viss ir rētās. Saskaitījām deviņas cirstas brūces un ložu pēdas. Tēvs teica, ka tās bija zobenu pēdas, kad viņš dienēja kavalērijā, un rētas, ko atstājuši citi ievainojumi. Par nopelniem tēvam bija daudz apbalvojumu,” stāsta Vladimirs. Un piebilst, ka ģimenes galva bijis gandrīz divus metrus garš, dūre -- bērna galvas lielumā, bet plauksta pusotru reizi lielāka nekā parastam cilvēkam. Tikšanās reizēs Ivans spieda roku tā, ka cilvēkiem krakšķēja kauli un plaisāja āda, tāpēc viņi baidījās viņam to dot. Šos neparastos fiziskos dotumus un spēku mantojis Vladimirs, kuram paziņas, satiekoties, sniedz nevis plaukstu, bet tikai pirkstu.
Kad Vladimiram bija pieci gadi, vecāki viņam uzdāvināja dambreti. Zēnam tā tik ļoti iepatikās, ka viņš visu savu brīvo laiku spēlēja ar vienaudžiem, vispirms "Čapajevu” -- „izsišanu”, bet pēc tam -- nopietni. Vladimirs guva lieliskus rezultātus. Vēlāk viņš kļuva pazīstams dambretists gan Daugavpilī, gan citur, uzvarēja un izcīnīja godalgotas vietas pilsētas, rajona un augstāka līmeņa sacensībās un turnīros, par ko saņēma daudz dažādu apbalvojumu -- medaļas, kausus un diplomus, un rezultātā -- pirmo pieaugušo sporta klasi.
No Uhtas uz Mežciemu
Vladimirs Matvejevs atceras, kā kara laikā viņu mājās ieradās notiesātie kriminālnoziedznieki, kas tika atbrīvoti no Uhtas tuvumā esošajām nometnēm. Zona tika atvērta gandrīz sešiem tūkstošiem cilvēku. Kara laikā viņiem deva iespēju ar asinīm izpirkt savu vainu, tāpēc viņi tika atbrīvoti nosacīti pirms termiņa: “Viņi cauri mūsu pilsētai gluži kā melns mākonis devās uz fronti, iegāja mājās, bet neko kriminālu nedarīja. Viens ieradās arī pie mums. Mamma iedeva viņam pudeli spirta un kartupeļus. Vairāk mums nekā nebija."
Pēc kara bijušais frontinieks Ivans Matvejevs kļuva par kolhoza priekšsēdētāju. Viņam sāka draudēt, solījās pat fiziski izrēķināties. Iemesls tam nav zināms. Tāpēc tēvs gribēja pamest ierasto dzīvi Uhtā un doties, kā viņš teica, tur, kur ir silti un zied ābeles.
Izvēle krita par labu Latvijai, pareizāk sakot, Daugavpilij un Mežciemam. “Pēc kara Uhtā un apkaimē bija daudz bandu, un tur dzīvot bija nedroši, jo visapkārt atradās zonas. Var šķist dīvaini, ka tētis gribēja doties tieši uz šejieni, uz toreizējās PSRS malu. Kā viņš varēja zināt par Mežciemu? Lieta tāda, ka kara laikā, kad tēvs 1. Baltijas frontes sastāvā kā kājnieks atbrīvoja Daugavpili un Latgali no nacistu iebrucējiem, viņš šeit bija un viņam te ļoti iepatikās.”
1947. gadā nakts aizsegā Matvejevu ģimene laivā šķērsoja upi un slepus devās no Uhtas uz tālo un viņiem nezināmo Latviju -- uz Mežciemu, kur apmetās mājā, kurā Vladimirs dzīvo jau 75 gadus.
Kļuva par PSRS sporta meistaru
Tolaik viņš mācījās Mežciema septiņgadīgajā skolā, pēc kuras absolvēšanas sāka apgūt šofera profesiju Gajokā. 1961. gadā saņēmis autovadītāja apliecību, jauneklis devās uz dzimto Uhtu, kur iekārtojās darbā ugunsdzēsības daļā. Darba grafiks -- diennakts dežūra un trīs diennaktis mājās, veicināja pilnveidi gan profesijā, gan sportā. Vladimirs brauca uz Siktivkaru uz šoferu kursiem un ieguva 1. klases šofera tiesības, turklāt viņš arī nopietni nodarbojās ar uguns lietišķo sporta veidu. Agrāk viņš labi slēpoja un sasniedza labus rezultātus, bet Vladimiram patika pārvarēt šķēršļotu distanci un veikt ugunsdzēsības uzdevumus un operācijas uz ātrumu un laiku. Viņš pārstāvēja sacensībās savu ugunsdzēsības daļu dažādās Urālu un Sibīrijas pilsētās -- Čeļabinskā, Sverdlovskā, Barnaulā, Omskā un daudzās citās. Savukārt zonālajās sacensībās Vladimirs Matvejevs izpildīja PSRS sporta meistara normatīvu.
Taču atmiņā viņam palicis kas cits: “Kauns par to runāt, bet, lai noņemtu no distances vai neitralizētu, pret mani un citiem augstas klases sportistiem pielietoja dažādus netīrus trikus. Gadījās, ka ugunsdzēsības šļūtenes savienojuma vietā nolika plakanu akmentiņu vai arī ieziepēja 2 metrus 20 centimetrus augsto sienu, lai kājas slīd nost.”
Vladimirs Matvejevs atceras, kā viņiem nācās dzēst ugunsgrēku bojātā naftas cauruļvadā Ņižņijodesā. Trīs mēnešus ugunsdzēsēji, riskējot ar dzīvību, nesekmīgi cīnījās ar liesmām, lejot tām virsū putas, taču uguns nerimās. Bija nepieciešams aizgriezt naftas padeves vārstu. Daudzi pārdrošnieki, tostarp Vladimirs, lai gan bija šoferis, azbesta un termopārklājuma kombinezonā mēģināja pietuvoties ugunsgrēka epicentram, taču neizturēja temperatūru un atkāpās: “Krānu aizgrieza kāds cilvēks, kurš, atrodoties nometinājumā, strādāja par ugunsdzēsēju. Viņš pārtrauca naftas padevi un uguni izdevās savaldīt. Domājām, ka viņš no liesmām neatgriezīsies un jau domās atvadījāmies, bet viss beidzās labi. Par šo varoņdarbu viņam tika piešķirta medaļa "Par drošsirdību" un sods tika samazināts par 3 gadiem.”
Arēnā ar iluzionistu
Vladimirs iepazinās ar Uhtas cirka iluzionistu Stepanu Tarasovu, kuram bija vajadzīgs asistents priekšnesumiem. Padomājis, ugunsdzēsējs piekrita, jo viņam bija pietiekami daudz brīva laika: “Es kāpu uz skatuves, iesildīju publiku ar jokiem un pēc tam palīdzēju iluzionistam. Biju atbildīgs par cirka rekvizītiem, gatavoju priekšnesumus un triku tehnisko izpildījumu, vārdu sakot, biju atbildīgs par visu iluzionista priekšnesumu organizēšanu. Mēs nekad neatklājām triku noslēpumus citiem māksliniekiem, lai gan viņi maksāja lielu naudu, bet ar priekšnesumiem mainījāmies.”
Reiz viņu cirkā ieradās slavenais Arutjuns Akopjans, no kura arī tika aizgūts burvju triks, savukārt viņam uzdāvināts cits. Vladimirs cirkā nostrādāja gandrīz sešus gadus. Šajā laikā viņš iemācījās rādīt trikus, tostarp kāršu trikus, dejot stepu un darīt daudz ko citu.
1966. gadā atvaļinājumā Vladimirs Daugavpilī iepazinās ar Olgu, kura atbrauca pie viņa uz Uhtu. Viņi sarakstījās dzimtsarakstu nodaļā, un 1968. gadā adoptēja meiteni Ludmilu, kuru paņēma no bērnunama. Vēlāk šī laulība izjuka, arī citas savienības ar sievietēm neizturēja mīlestības pārbaudi. Visbeidzot Vladimirs satika savu sapņu sievieti Veru. Viņi ir kopā gandrīz ceturtdaļu gadsimta un nespēj iedomāties dzīvi viens bez otra. Vera ir pievadķēžu rūpnīcas nopelniem bagātā darbiniece un savulaik bijusi pat pilsētas padomes deputāte.
Pēc darba Uhtas ugunsdzēsības daļā Vladimirs Matvejevs atgriezās Daugavpilī, kur strādāja dažādus darbus: 14 gadus par speciālā transportlīdzekļa šoferi Latvijas republikāniskajā ekspedīcijā labības aizsardzībai pret kaitēkļiem: “Visu laiku biju gāzmaskā, jo man bija jāstrādā ar indīgām vielām.” Vladimirs strādāja arī par ātrās palīdzības un Ķīmiskās šķiedras rūpnīcas ugunsdzēsēju mašīnas šoferi, apavu kombinātā „Daugava”, par mašīnista palīgu un citur.
Vladimira darba stāžs, ņemot vērā “ziemeļus”, ir gandrīz pusgadsimts, bet pensija nesasniedz pat 300 eiro.
Kas vajadzīgs laimei?
Jaunībā Vladimirs pēc izskata atgādināja čigānu, viņu vienmēr uzskatīja par šīs tautības pārstāvi. Jāatzīmē, ka Vladimirs pats iemācījās dejot, un vēlāk, kad viņš piedalījās sacensībās, sportisti, lai mazinātu pirmsstarta spriedzi, vienmēr lūdza uzdejot, ko pašdarbnieks ar prieku darīja.
1975. gadā Vladimirs pievērsās Dievam un dziedāja baznīcas korī Borisa un Gļeba katedrālē un Grīvas dievnamā, turklāt tik sirsnīgi un skanīgi, ka toreizējais baznīcas pārzinis mācītājs Georgijs kā pateicības zīmi uzdāvināja V. Matvejevam platmali, kas vēlāk, par lielu nožēlu tās īpašniekam, tika nozagta: “Esmu bijis visdažādākajās situācijās, reizēm ne pārāk labās un pat riskantās, bet Dievs vienmēr ir par mani apžēlojies. Laikam tāpēc, ka man ir savs sargeņģelis. Un piedevis grēkus, laikam jau par to, ka es izturos pret cilvēkiem labestīgi – bez ļaunuma un skaudības, nemeklēju pašlabumu. Es ticu Visvarenajam un eju uz baznīcu.”
Vladimirs nav izsmēķējis nevienu cigareti, viņš nav ne makšķernieks, ne mednieks, bet gan aizrautīgs sēņotājs un ogotājs. Seniors joprojām ir darbīgs un enerģisks, viņam ir brīnišķīga humora izjūta, spēja uzklausīt un sadzirdēt sarunu biedru. Vladimiram joprojām piemīt puiciskums, dabiskums, viņam nav raksturīga šajos laikos tik ierastā apnicīgā sūkstīšanās un pamācību bārstīšana. V. Matvejevs dzīvo pieticīgi, mājā priežu mežā harmonijā ar dabu. Un kas gan vēl cilvēkam ir vajadzīgs, lai viņš būtu laimīgs?
Neskatoties uz dažiem zaudējumiem, sarunu biedrs savu interesanto, kolorīto un aizraujošiem notikumiem bagāto dzīvi vērtē ar paša izdomātu teicienu: "Gribētos labāk, bet samierinos ar to, kā ir."
Komentāri