Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2022. gada 1. oktobris
Sestdiena
Lāsma, Zanda, Zandis
+6.9 °C
apmācies

Keramika -- mūža aizraušanās, kas kļuvusi par ģimenes arodu

Latgale ir bagāta ar keramiķiem, šejienes keramika izceļas un ir pazīstama ar savu krāsu salikumu un mālu. Lai uzzinātu vairāk par aizraujošo keramikas izstrādājumu tapšanas procesu, devos uz Krāslavu, keramiķu Valda un Olgas Pauliņu darbnīcu, kuri jau vairāk nekā 40 gadus dara to, kas viņiem patīk un ir tuvs sirdij.

Viss sākās ar sievietes kaprīzi

Daba cilvēcei ir sarūpējusi dāsnus mālu krājumus – tas ir visizplatītākais un salīdzinoši viegli iegūstams materiāls, no kura jau sen tiek izgatavoti nepieciešamie priekšmeti (trauki ēdiena gatavošanai un uzglabāšanai, vienkāršas un praktiskas krūzes, bļodas un podi, šķīvji). Laika gaitā, pēc podnieka ripas izgudrošanas un apdedzināšanas metožu atklāšanas, bezveidīga māla pika profesionālu amatnieku rokās sāka pārvērsties izsmalcinātos izstrādājumos.

Keramiķis Valdis Pauliņš jokojot stāsta: “Krūkas pamatā ir bļodiņa... Tā bija vienkāršāk, vieglāk izgatavot, nebija ilgi jāvirpo. Bļoda pamazām pārtapa krūzē. Jo sievietei tā bija ērtāk glabāt pienu vai nest ūdeni. Un laika gaitā, kad trauku jau bija pietiekami daudz, viņa gribēja skaistumu, un tapa vāze. Tā nu sanāk, ka tas viss sākās sievietes, viņas vēlmju vai kaprīžu dēļ.”

Acīmredzot ne velti mēdz teikt, ka aiz katra spēcīga vīrieša tomēr ir sieviete, kas viņu iedvesmo un atbalsta. Tā tas notika arī ar amatnieku, viņam ir divas palīdzes, un viņi kopā veido brīnišķīgus keramikas traukus un daudz ko citu.

Pauliņu ģimenes darbnīca

Privātmājas pagrabā atrodas keramikas izstrādājumu izgatavošanas darbnīca, kurā kopā darbojas ģimenes galva Valdis, viņa sieva Olga un meita Līga. Tur ir viss nepieciešamais ērtai strādāšanai: podnieka ripa, žāvēšanas statīvi, darba galdi un daudz dažādu instrumentu.

Pie mājas atsevišķā telpā atrodas ceplis, kurā vienlaikus var apdedzināt 100 un vairāk izstrādājumu, galvenais, ir tikai jāprot visu pareizi un precīzi izvietot. Šis ceplis tiek kurināts ar malku, tiek izmantotas senlaicīgas tehnoloģijas, meistars uzrauga temperatūru, kas sasniedz vairāk nekā tūkstoš grādu, lai visas keramikas krūzes vai šķīvji izdotos. Apdedzināšanas process ilgst astoņas līdz divpadsmit stundas. Jāpiebilst, ka kurināt cepli patīk pašai saimniecei.

“Tā ir kā bulciņu cepšana, ar laiku iemācījos saprast, ka ir gatavs, galvenais ir pieskatīt,” par apdedzināšanas procesu stāsta Valdis.

Interesants fakts -- daudziem šķiet, ka, lai izgatavotu melnu māla podu, ir jāizmanto melnais māls, kas dabā nav sastopams. Latvijā pārsvarā ir sarkanais māls vai arī tiek izmantota krāsa.

Sākumā ar podniecību nodarbojās Valdis, un tikai vēlāk sāka palīdzēt viņa dzīvesbiedre. Apguva keramikas modelēšanas un apstrādes tehniku. Tagad notiek darba dalīšana -- mīcīt mālu, strādāt ar podnieka ripu, veidojot trauku formu --, tas ir darbs stiprajām vīrieša rokām, bet piešķirt spīdumu, izdekorēt, vārdu sakot, sagatavot izstrādājumus žāvēšanai un apdedzināšanai -- tas ir darbs maigajām sievietes rokām.

Savukārt jaunā keramiķe Līga visu dara pati, tāpēc process ir nedaudz ilgāks. Jāatzīmē, ka Pauliņu meitai ir savs stils, un viņas trauki nav līdzīgi vecāku keramikas darbiem.

Līgas keramika

Sarunājoties ar keramiķu ģimeni, mēģināju noskaidrot, vai viņu darbiem piemīt kādas tiem vien raksturīgas īpatnības. Uzdevu jautājumu: "Vai jūsu meitas darbos ir kāda īpatnība?", taču noslēpumu neviens neatklāja. Apskatot gatavos māla izstrādājumus viņu mājās, darbnīcā un Amatnieku centrā, noskaidroju, ka Līgas izstrādājumi viennozīmīgi izceļas uz pārējo fona.

Pirmkārt, gatavie darbi ir tumšā krāsā, no tumši melnas līdz pelēkai. Vecāku keramikai ir tradicionālākas, klasiskas brūno toņu krāsas.

Otrkārt, ir skaidri redzama dabas koncepcija, tās ir lapiņas, vārpas vai citi dabas ornamenti.

Treškārt, Līgas darbi ir lieli ornamentēti šķīvji (jāatzīmē, ka lielos šķīvjus ir daudz grūtāk apdedzināt nekā mazākas bļodas), ir neparasti dekorēti eļļas trauki vai dažāda izmēra krūzes ar pītu rokturi, kas tiek nopīts atsevišķi un pēc tam piestiprināts krūzei vai krūkai.

Zīmīgi, ka bērnībā Līga visiem stāstīja, ka viņai nepatīk veidot, lai gan intereses labad viņa kopā ar vecākiem veidoja, bija daži darbi, kurus vairs neatceras, bet pirmā māla bļodiņa kaķim ir saglabāta. Vecāki stāsta, ka nav spieduši meitu kļūt par keramiķi un respektējuši viņas izvēli -- mācīties par fizioterapeiti. Taču, tiklīdz Līga saņēma fizioterapeites diplomu, viņa pameta darbu, lai nodotos keramikai un turpinātu vecāku iesākto.

Līga nodarbojas ar keramiku nedaudz vairāk kā gadu: “Daru visu, ko šobrīd kāro sirds. Man patīk, ka tas ir roku darbs, katrs darinājums ir unikāls, cenšos saglabāt etnisko mantojumu, tikai nedaudz eksperimentēju. Tas nav tas pats, kas izgatavot pēc trafareta un elektriskajā krāsnī uzreiz apdedzināt divdesmit vienādus izstrādājumus.”

Tagad viņa aizrautīgi krāj pieredzi, teic, ka neuzskata sevi par meistari, jo prasmes var pilnveidot visu mūžu, bet, tajā pašā laikā, viņas arsenālā ir skaistas lietas ar savu “rozīnīti”.

Blēņas vai maza ģēnija zinātnisks atklājums

Valdis ir unikāls sarunu biedrs ar bagātu dzīves pieredzi un apveltīts neticamu harizmu. Ieplānotā stundas intervija gandrīz nemanāmi pārtapa aizraujošā vairākas stundas garā sarunā un, lai visu izstāstītu, ar vienu rakstu nepietiks. Memuāri – par to ir vērts nopietni padomāt, lai atstātu mantojumā noslēpumus, pieredzi un zināšanas un, protams, mazliet humora.

Sarunājoties ar cilvēkiem, kuri patiešām dara to, kas viņiem patīk un sagādā prieku, vienmēr gaidu stāstu no bērnības, kas tikai apstiprinās manu hipotēzi, un V. Pauliņš pastāstīja par savu ceļu un mīlestību pret keramiku.

Kā izrādījās, pirmā iepazīšanās ar keramiku notika skolas gados, septītajā klasē. Kādu dienu Valdis, kamēr mājās slimoja, no lietām, kas atradās pa rokai, uzmeistaroja podnieka ripu, savāca mālus un uztaisīju tēvam pelnu trauku. Mammas panna (tēva dāvana, kas tika glabāta tālu no ziņkārīgo acīm) tika upurēta puikas eksperimentiem. Ar laiku vecāki sāka atbalstīt dēla aizraušanos, taču radinieki pateica, ka darbs nav pabeigts, jo tas nav apdedzināts, un azarts noplaka.

Pārbaude ar uguni

Pēc kāda laika, kad Valdis pie draugiem ieraudzīja zirga skulptūru, viņam atkal radās vēlme darboties ar mālu un veidot.

Ganot govis, viņš no māla izveidoja zirgu. Iekurināja ugunskuru, lai apgūtu apdedzināšanas procesu, bet atkal piedzīvoja vilšanos, jo neko nezināja, un viņa skaistā skulptūra pārkarsa un saplīsa gabalos, bet, tā kā figūra bija doba, viss māls iekšā bija mīksts. Mācība bija gūta, un vēlme kļūt par podnieku norima.

Liktenīgais trešais mēģinājums

Astotajā klasē ģeogrāfijas skolotāja ieteica, ka tā vietā, lai bojātu skolas sienas (mētājot gliemežus), var vākt saknes un izgatavot interesantus darbus. Pēc kāda laika Valdis uzvarēja mākslas konkursā, par to rakstīja pat reģionālajā laikrakstā, un tas pamudināja mācīties tālāk.

Slepus no visiem aizbrauca stāties Mākslas institūtā, kur pavisam nejauši uzzināju jaunu vārdu -- "keramika", ar ko tik cītīgi centās nodarboties, bet nokavēju autobusu un… iestājeksāmenus. Un tomēr tas ir liktenis -- direktors pārbaudīja informāciju un ļāva nokārtot eksāmenus.

Tādējādi jau kopš 1979. gada Valdis nodarbojas ar podniecību. Viņam ir daudz darbu un interesantu stāstu, kuriem var veltīt vairākas publikācijas.

Keramikas māksla

Krāslavā, Amatniecības centrā, Pauliņu ģimenei ir sava darbnīca, kur var baudīt keramikas mākslu, iegādāties iepatikušos izstrādājumus. To izvēle ir plaša un daudzveidīga -- visdažādākās krūzes un krūkas, šķīvji un svečturi. Var piedalīties meistarklasē un savām rokām kaut ko izgatavot no māla.

Šī darbnīca tapa projekta rezultātā. Te vienuviet darbojas dažādi amatnieki, un tas ir ļoti ērti tūristiem. Šī ir pilnībā aprīkota telpa, kurā ir vairākas apdedzināšanas krāsnis (gāzes un elektriskā). Ir speciāla ierīce, kas mehāniski mīca mālu, ietilpīgs ledusskapis darbu žāvēšanai. Atsevišķs skapis glazēšanai, un, pats interesantākais, vairākas podnieka ripas, kas ļauj vienlaikus darboties gan meistariem, gan skatītājiem piedalīties procesā.

Izmantojot iespēju, kad no privātās darbnīcas esam ieradušies ekskursijā Amatnieku centrā, kamēr turpinās saruna, manā klātbūtnē meistars no māla pikas izveidoja skaistu vāzi ar ažūra kaklu. Tradicionāli Olga un Valdis četrrocīgi noņēma gatavo izstrādājumu no podnieka ripas.

Olgai un Valdim Pauliņiem keramika ir dzīves jēga, tas ir hobijs un aizraušanās, darbs un atpūta vienlaikus.

No sirds novēlu arī turpmāk draudzīgi strādāt un dzīvot kopā, darot to, kas jums patīk.

Komentāri

22.08.2022 18:35
Adel
Latgales laikaa vissirsnigakie raksti.paldies.skatos uz so miligo jauko saticigo paariti nu ka divi balodisi..ka cimds ar roku..un ta ari ir veiksmes un panakuma atskega..kopigas intereses merki un darbi.un ja darbs ur ari hobijs un atputa un darbus var pardot tad tas ir daudz un pilnigai laimei neko vairs nevajag...katrs sakums ur gruts..bet nav skerslu to panakt ar luelu gribu un uznemibu un kopigu darbu.llai latgales keramiku skaistie vienkarsie mala trauki rotaa katras gimenes galdu..kuri veidoti ar lielu milestibu...tik vienkarsi skaisti un silti kaa pati latgale

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.