Tautas gudrība, kas vēsta, ka maize ir visa pamatā, īpaši aktuāla ir tad, kad tās vai nu nav, vai arī nepietiek, jo no dienišķās maizes ir atkarīga mūsu eksistence. Tāpēc nav brīnums, ka šajās dienās gan Augšdaugavas novadā, gan visā Latvijā no agra rīta līdz vēlai naktij rūc kombaini un cita tehnika, un cilvēki, kas to apkalpo, strādā vaiga sviedros.
Prognozes ir iepriecinošas
Ja labības pļauju ietekmē slikti laikapstākļi, dabas stihijas vai citas kataklizmas, graudaugu audzētāju darbs var tikt daļēji vai dažreiz pat pilnībā iznīcināts. Taču pagaidām viss rit labi.
Graudkopība ir viena no vadošajām tradicionālajām lauksaimniecības nozarēm Latvijā un Latgalē, pateicoties kurai, mēs ne tikai nepaliksim bez maizes rieciena, bet arī varēsim paēdināt citus, jo pēdējos gandrīz desmit gados graudu nodrošinājums Latvijā parasti pārsniedz 200%, bet ražīgos gados -- pat 300%.
Eiropas Komisijas pirmās prognozes 2022.--2023. gada sezonai, kas balstījās uz iepriekšējo gadu datiem un agrometeoroloģiskajiem apstākļiem, liecināja, ka graudu kopraža šajā sezonā Latvijā būs aptuveni 3,5 miljoni tonnu. Tik mazai valstij tas ir ļoti daudz, par 17% vairāk nekā 2021. gadā. Arī sējumu platības šogad pieauga līdz 779 tūkstošiem hektāru, kas ir par 0,3% vairāk nekā pērn.
Piemēram, 2021. gadā, kad tirgū nebija problēmu ar minerālmēsliem un cena nebija pārāk augsta, nelabvēlīgo laikapstākļu dēļ samazinājās graudaugu raža un attiecīgi arī pašnodrošinājums. Jūnijā un jūlijā bija sausums un pārmērīgs karstums.
Taču amatpersonu argumentācijas un prognozes ir viena lieta, bet reālā situācija -- pavisam kas cits. Vispirms raža jānovāc un jāpārdod, turklāt pašlaik ir karstākais ražas novākšanas laiks.
Daudzi eksperti, piemēram, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Augkopības nodaļas vadītājs Oskars Balodis mūs mierina. Pēc viņa teiktā, Latvijā tiek saražots vairāk graudu, nekā paši spējam izlietot, tāpēc divas trešdaļas ražas tiek eksportētas. Viss ir atkarīgs no cenas, kas nemitīgi un nepielūdzami kāpj uz augšu. Pagaidām nekas neliecina, ka tā kritīsies. O. Balodis uzskata, ka kopumā tā ir laba ziņa zemniekiem, jo energonesēju un minerālmēslojuma daudzkārtējo cenu pieaugumu var segt iegūtā peļņa.
Taču tas ir balzams dvēselei labības ražotājiem, savukārt Latvijas, tostarp arī Daugavpils iedzīvotāji, ir neizpratnē, kāpēc, ņemot vērā tik milzīgu graudu pārpalikumu valstī, kukulītis maizes jāpērk trīstik dārgi? Un kāds tam sakars pasaules cenām, ja kviešu un rudzu vārpas riest tepat līdzās?
Bez maizes nepaliksim, bet ...
Zemnieku saimniecības „Lojas” īpašnieks Mareks Bērziņš uzskata, ka pašreizējā graudu cena vēl nav galīga: “Tā var kļūt vēl augstāka, jo viss, kas notiek Ukrainā, veicina produkta vērtības palielināšanos. Taču jebkurā gadījumā Latvijā nevajadzētu uztraukties par maizes trūkumu. Cenu kotējums būs, taču tas nebūs tik būtisks, lai par to uztrauktos. Vairāk jāuztraucas par enerģētiku, rudens apkures krīzi un problēmām ar elektrību.”
Un kā ir ar graudu cenām? Šī gada maijā kviešu tonna pasaules biržā maksāja gandrīz 440 eiro, bet pirms trim mēnešiem -- februārī -- tikai 263 eiro. Pēdējā desmitgadē kviešiem zemākā cena bija 2016. gadā -- 144 eiro par tonnu.
Pirms dažām dienām kviešu tonnas cena pasaules biržās sasniedza 440 eiro. Iemesls ir graudu eksporta pārtraukšana no Ukrainas un Indijas. No Ukrainas -- kara dēļ, bet Indija paziņoja, ka neļaus izvest kviešus no valsts sausuma izraisītas neražas dēļ.
Viss rit pēc plāna
Augšdaugavas novada Nīcgales pagasta zemnieku saimniecības „Ūsiņi” īpašniekam Ilmāram Skuķim labībai atvēlēti 450 hektāri, no kuriem 205 hektāri -- ziemas kviešiem, 140 hektāri -- vasaras kviešiem, 60 hektāri -- miežiem, 45 hektāri -- ziemas rapsim (tas jau nopļauts). Vārdu sakot, labības pļauja zemniekam nav tukša skaņa, tāpēc viņš pateicas Visvarenajam par labajiem laikapstākļiem, un 2--3 dienās plāno novākt atlikušos 50 hektārus ziemas kviešu. Pēc tam visi spēki tiks veltīti vasaras kviešu pļaujai. Mieži jau gandrīz nogatavojušies un drīzumā Ilmārs sāks to pļauju.
Ilmārs visu šo milzīgo graudaugu platību pļauj ar vienu modernu dārgu kombainu. Protams, pie tā stūres sēž viņš pats, arī dēls Raivis, saimniecībā ir strādnieki, kas veic citus lauksaimniecības darbus. “Mēs visi varam aizstāt cits citu. Neviens neveic tikai vienu darbu. Kāds strādā kaltē, kāds ved graudus uz elevatoru, kādam, piemēram, man un dēlam, ir jāstūrē kombains, vārdu sakot, mēs visi esam draudzīga un strādīga brigāde,” stāsta Ilmārs.
Ziemas kviešu vidējā raža ir 5,5 tonnas no hektāra, dažreiz arī 6 tonnas, rapša -- 2,5--3 tonnas. Par miežu ražu Ilmārs vēl neko nevarēja pateikt, jo tie vēl nav nopļauti.
Zemnieks graudus nodod saskaņā ar šī gada sākumā noslēgtajiem līgumiem ar pieņemšanas punktiem par biržas cenām. Piemēram, pārtikas kviešus no viņa pieņem par 300--340 eiro tonnā, lopbarības -- par 290--300 eiro, bet rapsi -- par 600--630 eiro tonnā.
Skaitļi šķiet iespaidīgi, bet arī izdevumi ir atbilstoši. Ja nesen minerālmēslojuma tonna maksāja 400 eiro, tad tagad jau 1200 eiro. Arī augstā degvielas cena izsit no sliedēm. Šķiet, ka ir iemesls saķert galvu, taču Ilmārs nekrīt panikā: “Tātad mani ienākumi būs kaut kur pa vidu. Ko lai dara? Nevajag liet asaras un kurnēt par likteni, bet gan prast pielāgoties pašreizējiem apstākļiem. Tas nav viegli, bet man ir lielisks palīgs -- mans dēls, kuram es pilnībā uzticos un paļaujos uz viņu.”
Dzimtajā zemē
Augšdaugavas novada Silenes pagasta Silenes ciema iedzīvotājs, SIA „ALEXXX" īpašnieks Oļegs Griškjāns graudaugus -- ziemas un vasaras kviešu -- audzē jau apmēram desmit gadus. Šajā laikā ir bijušas gan augstas, gan zemas ražas, tāpēc viņš šai problēmai pieiet filozofiski: «Precīzu skaitli -- cik tonnas graudu novācu no viena hektāra -- neteikšu. Kā sanāk, tā sanāk. Bet jebkurā gadījumā ir ieguldīts liels darbs un nauda. Ceru, ka izdevumi ne tikai atmaksāsies, bet arī nesīs peļņu.”
Zemnieks pastāstīja, ka saimniecībā iesēti 25 hektāri ziemas kviešu, bet vasaras kviešu -- 20. Šobrīd viņš gandrīz pilnībā nopļāvis ziemas kviešus, bet vasaras kvieši tobrīd vēl nebija sasnieguši nepieciešamo kondīciju. Oļegs teic, ka raža esot vidēja.
Viņam ir visa nepieciešamā tehnika, un pašlaik galvenais ir kombains. Ar to strādā pats Oļegs Griškjāns: “Pirmkārt, tas man ir ierasts darbs un patīk šis process. Otrkārt, labs algots kombainieris šodien maksātu apaļu summu, un kur tādu atrast? Turklāt man nav liekas naudas."
Zemnieks pārdod graudus SIA "Baltic Agro" Križos par 300 eiro tonnā. Līgumus, kas nosaka stabilu fiksētu cenu graudiem, Oļegs Griškjāns šogad nav noslēdzis, dodot priekšroku sadarbībai ar pieņemšanas punktu tieši ražas novākšanas laikā, tāpēc graudu cena uzņēmējam nav strikti fiksēta, bet gan pēc vienošanās. Pagaidām zemnieks ir apmierināts ar darba rezultātiem un sadarbību ar SIA "Baltic Agro".
Par šīgada labības pļaujas galveno problēmu viņš uzskata nevis augstās degvielas izmaksas, ar kurām arī nav viegli tikt galā, bet gan minerālmēslojuma pārmērīgo cenu, no kura atkarīga raža: «Neviens nedomāja, ka pienāks tik sarežģīti laiki. Visas pārējās problēmas tiek risinātas, tiklīdz tās rodas. Galvenais ir vēlme strādāt savā dzimtajā zemē un būt tai noderīgam.”
Sieva Irina un dēli Aleksejs un Sergejs ir uzticama un spēcīga ģimenes galvas aizmugure. Runājot par ģimenes tradīciju pēctecību -- vai pēc vecāku parauga mantinieki kļūs par lauku uzņēmējiem, Oļegs Griškjāns atzīst, ka neiebilst pret šādu notikumu gaitu, tomēr dzīves ceļa izvēli viņš pilnībā atstāj savu bērnu ziņā.
… Mēdz teikt -- ko sēsi, to pļausi. Ja šī gudrība tiek interpretēta nevis pārnestā nozīmē, bet gan tieši attiecināma uz šīs publikācijas tēmu, tad nav šaubu, ka mūsu novada un Latgales zemnieki sagādās Latvijai graudu nodrošinājumu pārpārēm. Pārējais nav atkarīgs no viņiem.
Komentāri