Daudzi mani klasesbiedri mācījās Rēzeknes rajona Ozolaines astoņgadīgajā skolā, bet dzīvoja Rēzeknes pilsētā. Ilmārs Saules ielā, Dainis, Ainārs, Viktors, kā arī daži vecāku klašu puiši kafejnīcas „Lira"1 un Sporta veikala2 rajonā. Tieši viņi stāstīja, kā brīvā laikā spēlē kariņus grants nogāzēs, kur samosvali ved zemi, bet buldozeri to līdzina – būvē Gaisa tiltu!
Kamēr to Gaisa tiltu būvēja3, uz Ziemeļu rajonu bija jābrauc caur Makarovku un Ančupāniem. Visiem tas bija apnicis, visi lamājās!
Arī agrāk dusmojās, ka bija jāgaida, kad pabrauks garām preču, pasažieru vai manevrējošie vilcieni un atvērsies dzelzceļa pārbrauktuves šlagbaums! Jau 1959. gadā dusmīgi cilvēki rakstīja – „vajadzīgs viadukts"4!.
Gaisa tiltu sāka būvēt 1977. gadā, bet svinīgi atklāja 1981. gada 6. novembrī – notika mītiņš5, bērni pasniedza ziedus, tika pārgriezta lenta, pāri pārbrauca pirmā automašīna6. Tajos laikos bija tāda mode – pieskaņot kaut kādu darbu pabeigšanu kādam PSKP, LPSR vai PSRS vēsturē nozīmīgam datumam7.
Tieši tobrīd Rēzeknē parādījās pirmie Ikarusi garmoškas. Vienā tādā es pārbraucu pār Gaisa tiltu, tā bija mana pirmā sastapšanās ar šo pilsētas rajonu.
Tukšās vietas dzelzceļa otrā pusē (bijušajā Kleperovā) sāka masveidā apbūvēt 20. gs. 50. gados.
1958. gadā šeit kā viena no pirmajām sāka darbu Silikātķieģeļu rūpnīca8. Tās produkciju tālu nevajadzēja vest – liela daļa Rēzeknes ir tieši no šiem ķieģeļiem!
1962. gadā uzsāka darbu Slaukšanas iekārtu rūpnīca9, pēdējās bija „Elektrostrojinstrument"10 un pat kaut kāda elektrokaru11 rūpnīca.
Es Daugavpilī tagad dzīvoju Esplanādē, bet padomju gados šo mikrorajonu oficiāli sauca Čerjomuški. Daudzās PSRS pilsētās jaunuzceltos mikrorajonus sauca šajā vārdā, par to pat joko filmā „Likteņa ironija". Arī Rēzeknes jaunceļamo rūpniecisko rajonu sāka saukt par Čerjomuškiem12, pat bija doma to tā oficiāli nosaukt, bet palika pie ģeogrāfiska apzīmējuma – Ziemeļu rajons.
1972. gada aprīlī prese informē par Rēzeknē pirmās septiņstāvu ēkas būvdarbiem. Cara laiku divstāvenes, Ulmaņlaikos piebūvētos trešos stāvus un pirmo hruščovku četrstāvenes nomaina ēkas, kuras var nosacīti saukt jau par debesskrāpjiem. „Mašīnbūves rūpnīcā „Elektrostrojinstrument" uzsākta pirmās septiņstāvu ēkas celtniecība. Tajā izvietosies uzņēmuma administratīvie dienesti, darba kabineti, sēžu zāles, sarkanais stūrītis, kafejnīca-ēdnīca, atpūtas istabas. Administratīvo korpusu ar rūpnīcas cehiem savienos galerija. Ēkā darbosies lifts. Ēkas apdarei izmantos keramikas plātnītes, dekoratīvos ķieģeļus"13.
Mans tēvs bija lauku skolotājs, viņa alga 80. gadu sākumā bija vidēji 140 rubļi mēnesī. Rūpnīcās strādnieki pelnīja vairāk – runāja, ka sestā razrjada virpotājs Ziemeļu rajona zavodos mēnesī lučīja pat 360 rubļus. Ja plāns bija izpildīts, tad vēl nāca klāt prēmijas. Plus visādas halturkas – kādam vajag kādu detaļu izvirpot, malkas griežamo sametināt. Kādam motocikla spārnu vai bāku noniķelēt, kādam cūku kaunamo tutinu pagatavot.
Cilvēki 50.–70. gados bēga no laukiem uz pilsētu. Gorodā i darbs vieglāks un prestižāks, i algas lielākas. Arī nostāties rindā uz dzīvokli varēja un bija cerība, ka tādu kādreiz arī dabūsi.
Strādnieku darba apstākļi mazliet uzlabojās, kad 1967. gada martā PSRS vadība izdeva dekrētu, ka nedēļā būs jāstrādā tikai 5 dienas, kopā 40 stundas. Pirms tam bija viena brīvdiena nedēļā – svētdiena, bet kopš 1967. gada nedēļā bija jau divas brīvdienas. Taču, lai izpildītu plānu, daudzi uzņēmumi strādāja arī sestdienās – tas bija brīvprātīgi obligāti.
Par Ziemeļu rajona galveno rūpnīcu jāuzskata Rēzeknes piena konservu kombināts. Šī ražotne atradās mikrorajona centrā. Šim uzņēmumam bija liels kultūras nams14 (šeit notika 1. Pasaules latgaliešu saiets 1992. gadā), pakārtota šim uzņēmumam bija Rēzeknes 4. tehniskā skola, kur gadu desmitiem ilgi mācīja sviesta un siera meistarus15. Kombinātā ražoja sguščonku16, kurai veltīts atsevišķs šķirklis Latgales lingvoteritoriālajā vārdnīcā!
Vitālijam Kalvānam ir glezna „Rēzeknes piena konservu kombināts”17. Priekšplānā ziedošas ābeles un ķirši, kuri simbolizē prieku un plauksmi. Horizonta vietā baltā, atpazīstamā RPKK ēka un citas, virs kurām uz bezmākoņu debess fona industrializācijas atribūti – celtniecības krāni, ūdenstorņi, dūmojoši skursteņi.
Antons Varslavāns18 savās atmiņās raksta, ka jau Pirmā pasaules kara gados pretī stacijai Rēzekne II dzelzceļa otrā pusē bija tāda kā lazarete, kurā tika ievietoti karavīri, par kuriem bija aizdomas, ka tiem ir kāda infekcijas slimība. 1920. gadā šīs barakas tika paplašinātas un pielāgotas, lai te tiktu dažādi pārbaudīti tie, kuri atgriezās mājās no evakuācijas. Šajā karantīnā kādu laiciņu pabija arī Aleksandrs Čadarainis – urbānās pasaules apdziedātājs Aleksandrs Čaks.
Otrā pasaules kara gados attālāk no dzelzceļa hitlerieši ierīkoja karagūstekņu nometni (Stammlager). Daudzi ieslodzītie šeit nomira un tika tepat apglabāti. Šobrīd šajā vietā top tāds kā atpūtas un sēru parks.
Anita Graudiņa jeb Plōciņu Mase raksta: „Pa rudiņam mes ar Zosi pa nazkodejū Kleperovu špacīrējom. Pi Karantinas īlas, kur lāgers beja, taidi kūki saauguši. Līpas, bārzi, ūzulu bērze. I pavēņs, i ozons, i myužeigs skaistums. A cik bērkovu molkas saīs! Myužeigs skaistums!
Kam tys vyss paliks? Veči izmērst. Jaunī laižās iz ōrzemi zarabotkūs. Bārnuki nadzymst. A moš sōks dzimt, kod itamā lāgera vītā spēļu placi, lisapedistu i skrituļōtōju ceļus sataiseis; kai Pestivala parku aspaļtā i betonā itōs zaļōs „plauškas" īgipsēs, vylku dūbes aizmyurēs."19
Tas parks ir starp 6. vidusskolu, 5. vidusskolu un mācību iestādi, kuru manos jaunības gados sauca par čorno sotni. Tagad parka malās ir arī divas baznīcas – viena pareizticīgo, otra katoļu.
Rēzeknes 5. vidusskola bija pirmā Ziemeļu rajonā, tā savas durvis atvēra 1967. gada 1. septembrī20. „Skola projektēta vairāk nekā tūkstoš skolēniem. [..] Klasēs paredzēts maksimums ērtību – luminiscences spuldzes, platas tāfeles ar vietējo apgaismojumu, gar sienām izvietoti skapji. [..] Ir arī divas fotolaboratorijas. Šaurfilmu kinoiekārta jau iegādāta, Rīgā speciālu sagatavošanas kursu apgūst kinoamatieru pulciņa vadītājs. [..] Atsevišķi jārunā par vietu, kādu skolā ieņems fiziskā kultūra. Šeit strādās pēc individuālajiem mācību plāniem, kas paredz specializāciju fiziskajā kultūrā. Šim priekšmetam ierādīto stundu skaits salīdzinājumā ar citām skolām palielināts. Ir divas sporta zāles, turklāt viena no tām – pati lielākā pilsētā. Bez tam izbūvēts skolas stadions un trīs sporta spēļu laukumi. Vārdu sakot, mūsu fizkultūriešiem būs viss, ieskaitot pat peldbaseinu ar 25 metrus garu celiņu”21, raksta skolas pirmais direktors Pēteris Ančupāns. Astoņdesmitajos gados tika izveidotas klases ar padziļinātu mūzikas, arī matemātikas apguvi.
Rēzeknes 5. vidusskolu būvēja Dementija Volkova celtnieku brigāde, tā tika uzbūvēta pēc tipveida projekta. Līdzīgas skolas ir Līvānos pie Dubnas upes, Daugavpils bijušās 4., 5., un 11. vidusskolas, skola Krāslavā pie Plāteru pils augšējiem vārtiem un daudz kur citur. Ieraugi šādu skolu – un atceries savējo! Pat kabineti atrodas tajās pat vietās! Esi citur, bet ej un it kā ienāc skolotājas Irēnas Stahovskas ģeogrāfijas kabinetā, skolotāja Jevgenija Rudziša fizikas kabinetā, skolotājas Lūcijas Puplovskas rasēšanas kabinetā.
Pretī skolai ir daudzdzīvokļu māja, kuras pirmajā stāvā bija un vēl tagad ir aptieka. Kā izrādījās, tieši šajā mājā no 1972. gada līdz aiziešanai mūžībā dzīvoja skolotājs, novadpētnieks Aleksandrs Grodzickis (1932–2016). Jau skolas gados ar aizrautību lasīju šī cilvēka publikācijas. Pirms pāris gadiem pie šīs mājas sienas tika piestiprināta piemiņas plāksne. Vai kaut kur Latvijā ir vēl tāda, kura veltīta novadpētniekam?
1 Šī kafejnīca tika uzcelta vietā, kur agrāk bija zirgu tirgus.
2 Te 80. gados tika nopirkts mans mopēds Rīga–22!
3 Galvenais būvuzņēmējs bija 24. Jēkabpils tiltu būves vienība. Viaduktu būvēja pēc „Promtransniiprojekt" Rīgas nodaļas izstrādāta projekta.
4 Hodakovs Z. Vajadzīgs viadukts // „Ausma", 11.12.1959.
5 To atklāja Rēzeknes pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Jānis Karro. Viņa laikos pilsētā tika iesāktas un pabeigtas daudzas nozīmīgas būves.
6 Viadukts atklāts // „Znamja Truda", 07.11.1981.
7 Celtnieki bija solījušies viadukta būvi pabeigt līdz Maskavas vasaras Olimpisko spēļu (1980) atklāšanai, bet darbi ievilkās un tas tā nesanāca.
8 Dubra M., Pliševska L. Ielūkosimies nākotnē // „Ausma", 01.01.1959.
9 Zemīte A. Tas notika Latgalē 27. maijā // „Latgales Laiks”, 27.05.2022.
10 Rēzeknes elektrisko būvinstrumentu rūpnīca (jaunākos laikos zināma kā „Rebir”) sāka darbu 1971. gada janvārī.
11 Tā toreiz sauca elektropacēlājus.
12 Rēzeknes „Čerjomuški" // „Padomju Jaunatne", 18.09.1966.
13 Septiņstāvu jaunceltne // „Padomju Venta”, 11.04.1972.
14 Tautā saukts par Makaku.
15 Mācību ilgums bija 2 gadi. Septiņdesmito gadu sākumā uzņēma ar 10 klašu izglītību, bez iestājeksāmeniem, maksāja stipendiju 30 rubļi, bija kopmītne. Skolas adrese: Rēzekne, Ļeņina iela 155/1.
16 T. s. Polijas braucēju laikos (1988–1995) Rēzeknes iebiezinātais piens, „Rebir” ražotie elektriskie perforatori un ēveles bija Rēzeknes puses braucēju pamatpreces. Veda vēl arī krāsu televizorus, Rīgas Melno balzamu u.c.
17 Vitālijs Kalvāns Latvijas glezniecībā (sast. I. Vilčuka) – Rēzekne: biedrība „Latgalieši", 2017., 47. lpp.
18 Franciska un Antona Varslavānu biogrāfijās ir daudz neskaidrību un balto plankumu, iespējams, pat mistifikāciju (līdzīgi kā Boļeslavam Brežgo). Viņu dzīve pārpilna ar neparastiem notikumiem, dažādu veidu panākumiem un sāpīgām kolīzijām.
19 Graudiņa A. Plōciņu Mase roksta – Rēzekne: LKC, 2021., 277. lpp.
20 Kamēr nebija uzbūvēta 6. vidusskola, mācības šeit notika divās plūsmās – latviešu un krievu.
21 Ančupāns P. Dzimusi jubilejas gadā // „Znamja Truda", 19.08.1967.
