„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 26. novembris
Otrdiena
Konrāds, Sebastians
+3.5 °C
apmācies

Četrdesmit gadi -- pie stūres, desmit -- ar slotu

Šīs publikācijas varonis Daugavpils autobusu parkā (DAP), vēlāk -- uzņēmumā "Daugavpils satiksme" nostrādāja tieši piecus gadu desmitus, no kuriem 40 gadus -- par pilsētas autobusa šoferi, bet 10 gadus ar slotu un lāpstu uzkopa šī paša uzņēmuma teritoriju.

Jonasa Mikšta darba grāmatiņā ir tikai divi ieraksti -- par uzņemšanu DAP un atlaišanu, ko ar apbrīnu un cieņu uzņēma Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras darbinieki, kad Jonass pieteicās pensijai.

No šofera -- par sētnieku

Jaunās Forštates iedzīvotājam Jonasam Mikštam šī gada jūnijā apritēja 70 gadi, no kuriem 50 viņš nostrādāja Daugavpils autobusu parkā. (Vēlāk to apvienoja ar Tramvaju uzņēmumu un izveidoja AS „Daugavpils satiksme”.)

Tik krasa pārtapšana no visu cienīta šofera par ne mazāk cienītu sētnieku tajā pašā kolektīvā notika nevis tāpēc, ka Jonass tiktu pazemināts amatā, atlaists vai nedisciplinēts, bet gan pēc paša Jonasa lūguma: “Es nolēmu priekšlaicīgi doties pensijā. Turklāt jau biju noguris grozīt stūri. Mani iekārtoja darbā par sētnieku, un tad atkal, pēc stažēšanās, piedāvāja sēsties pie autobusa stūres, jo man ir milzīga pieredze. Bet man tik ļoti patika darboties ar slotu, ka vairs negribējās sēdēt šofera sēdeklī. Man bija brīva nedēļas nogale, reglamentēts darba grafiks. Tik labi, cik vien var būt!"

Šo šķietami vairāk nekā dīvaino lēmumu Jonass skaidro ar to, ka autobusa šoferim ir diezgan stingrs ikdienas režīms un darba ritms: no rītiem -- asinsspiediena pārbaude, mainīgs braucienu grafiks, tostarp brīvdienās, diena ir noslogota “no” un “līdz ”, pirms darba dienas “uzņemt uz krūts” var tikai mazdrusciņ, un, pats galvenais, ļoti nervozs un saspringts darbs, kas liek pastāvīgi justies kā uzvilktai atsperei.

“Sākumā darba kolēģi un paziņas, ieraugot mani ar slotu vai lāpstu tīrot sniegu, jautāja, kā tas gadījies, ka esmu pazemināts par sētnieku un vai es neciešu no tik galvu reibinošas “karjeras”. Varbūt es, strādājot par šoferi, izdarīju pārkāpumu? Nācās skaidrot, ka es pats pieņēmu šādu lēmumu,” smejoties stāsta Jonass. Jāpiebilst, ka viņam ir pilnīgi visu veidu transportlīdzekļu vadītāja apliecības.

Liktenis iekāpa autobusā

Jonass piedzima Deguču ciemā Lietuvā, kas atrodas netālu no Zarasiem, zemnieku ģimenē, kurā bija vēl divi brāļi -- vidējais Vilis un jaunākais Raimonds. Jonass jau bērnībā iepazina lauku sadzīvi un mācījās lauku darbus. Ģimene nedzīvoja bagāti, kopa saimniecību -- bija zeme, govs un sīklopi. Zēns iemācījies art un pļaut, vārdu sakot, kaut vai tūlīt var braukt uz laukiem un tur dzīvot. Tiesa, pēc Jonasa teiktā, dažas prasmes viņš tagad jau ir zaudējis.

Līdz iesaukšanai armijā Jonass pabeidza astoņgadīgo skolu. Sākumā viņš dienēja Kaļiņingradā, pēc tam jaunais karavīrs tika nosūtīts uz jūras aviācijas vienību Saku pilsētā, kas atrodas Krimā. Apkalpoja liela attāluma lidmašīnas TU-22 un TU-16. Pēc demobilizācijas Jonass absolvēja vakara vidusskolu un bez kavēšanās, 1972. gada decembrī, iekārtojās darbā Daugavpils autobusu parkā par šoferi, kur nostrādāja līdz 2022. gadam.

Interesanti, ka visus četrdesmit gadus viņš brauca tikai pilsētas maršrutos, neizrādot nekādu vēlmi doties tālsatiksmes un, vēl jo vairāk. starptautiskos reisos: “Esmu pieradis pie pilsētas. Turklāt man nepatīk liels ātrums un lieli attālumi. Es arī tagad velkos ar savu automašīnā kā bruņurupucis, man signalizē un groza pirkstu pie deniņiem. Bet tolaik autobusā dažkārt braucu gluži kā bēru procesijā, jo nebija iespējams attīstīt lielu ātrumu. Man patika braukt pa pilsētu." Jonass nekad nav apskaudis konduktora darbu, tieši otrādi – jutis līdzi. Ne reizi vien viņš palīdzēja nogādāt milicijā un pēcāk policijā satrakojušos "zaķus".

Reiz kādā pieturā Jonasa vadītajā autobusā pa priekšējām durvīm iekāpa jauna, skaista meitene, kura vēlāk kļuva par viņa sievu. Bijušais šoferis atceras, ka viņi sāka runāties, vēlāk skaistule atkal iekāpa tajā pašā autobusā, iepazīšanās un komunikācija turpinājās, līdz jaunieši apprecējās. Nadežda izrādījās septiņus gadus jaunāka par savu izredzēto. Viņa ir pārdevēja, joprojām strādā un, pēc Jonasa teiktā, kārto visu ar mājokli saistīto grāmatvedību un būtībā ir ģimenes galva.

Pārim ir divi bērni -- meita Diāna un dēls Raimonds, kuri, savukārt, dāvāja vecākiem mazbērnus -- Larisu un Vadimu. Diāna strādā autoparkā, savukārt Raimonds dzīvo un strādā Nīderlandē, Amsterdamā.

Pretī vējam un dzīvei

Jau kopš bērnības Jonasam patika mototehnika, tāpēc, tiklīdz bija sakrāti 750 rubļi, viņš uzreiz nopirka motociklu „Jawa”, pēc tam vēl vienu, bet vēlāk jaudīgu „Ural” ar blakusvāģi. Taču laiki mainījās un reizē ar tiem arī tehnikas mode, turklāt motociklisti sāka iekarot savu telpu. Tāpēc, padomājis un pietaupījis naudu, Jonass iegādājās lai arī lietotu, toties „krutu” “Dragster” ar V veida 1100 kubikcentimetru dzinēju par gandrīz 5 tūkstošiem latu, lai gan ielīda parādos: “Es gribēju braukt ar nopietnu tehniku. Taču mēs -- baikeri -- braucām nevis ar maksimālo ātrumu, bet gan savam priekam -- pretī vējam, saulei un dzīvei. Tāda bija mūsu filozofija. Es nebraucu tālu, galvenokārt pa vietējiem maršrutiem, piemēram, uz savu ciemu vai Zarasiem.”

Tas turpinājās līdz Jonasa 70. dzimšanas dienai, līdz viņa bērni teica: “Tēt, pietiek! Ir laiks mest to malā. Nav cienījami tev, sirmgalvim, "sēdēt" uz diviem riteņiem. Ir pienācis laiks komfortabli braukt zem jumta un nemirkt lietū un vējā.” Tika pārdots iemīļotais "Dragster", bet tā vietā iegādāta lietota automašīna "Mercedes".

Visos četrdesmit par šoferi nostrādātajos gados Jonasam nav bijis neviena ceļu satiksmes negadījuma, par nopietnām avārijām nemaz nerunājot. Pēc viņa aprēķiniem, kopējais attālums, ko viņš nobraucis šajos gados, ir līdz Mēnesim un atpakaļ -- aptuveni 800 tūkstoši kilometru.

Jonass ir saņēmis tika daudz pateicību par labu darbu, ka tās nācās pārcelt uz sadaļu “Sodi”. Ir darba trieciennieka nozīmītes un goda raksti.

Jonass Mikšts smagajā darbā nopelnījis ļoti pieklājīgu pensiju. Tagad viņš atpūšas, izbauda saziņu ar cilvēkiem un brīvību. Jonass nav makšķernieks, nevar ciest medības, viņa dabā nav slepkavot dzīvniekus. Viņš ir ļoti labestīgs un maigs cilvēks.

Pats galvenais, pēc Jonasa teiktā, ir tas, ka viņš centās ne ar vienu nekonfliktēt, gluži otrādi, izlīdzināja strīdus, vienmēr bija pretimnākošs jebkuru problēmu un jautājumu risināšanā, viegli nonāca pie kompromisiem un nenodarīja pāri cilvēkiem, un tāpēc tagad var dzīvot ar tīru sirdsapziņu.