Ir vērts kaut reizi apmeklēt Stropu ciemu un, jo īpaši, pabūt pie Lielā Stropu ezera un izbaudīt skaisto ainavu, kas paveras visapkārt, lai rastos pilnīgi loģisks secinājums -- kāpēc doties atvaļinājumā uz tālām zemēm vai uz Jūrmalu, ja paradīze, kas dziedina ķermeni un dvēseli, ir tepat līdzās. Turklāt Stropos var satikt interesantus cilvēkus ar daudzpusīgiem un pārsteidzošiem likteņiem, par kuriem var rakstīt grāmatas.
Labākā vieta pilsētā
Virs Stropu ciema gluži kā milzu laineris jūrā slejas Daugavpils reģionālās slimnīcas milzīgie korpusi. Ekskursiju pa mikrorajonu sāku no Stropu ezera, jo promenādes un ūdenstilpes skaistums vilināt vilina. Svētdien atpūtnieku bija maz, iespējams, tāpēc, ka dienu iepriekš ezerā notika laivu regate. Tagad sporta kaislības ir norimušas.
Iepazīstos ar 61 gadu veco daugavpilieti Andreju Majevski, pēc profesijas celtnieku -- mūrnieku, kurš šajā darbā nostrādājis četrdesmit piecus gadus. Ko tikai viņš nav būvējis! Un droši var teikt, ka tāpēc viņam ir tiesības objektīvi novērtēt šīs pilsētnieku atpūtas vietas arhitektonisko stilu un dizainu: “Es bieži braucu šurp vienatnē vai kompānijā. Brīnišķīga vieta! Teritorija ir mierīga un sakopta, viegli ķermenim un komfortabli dvēselei! Stropi ir mana mīļākā atpūtas vieta. Īpaši sajūsmina "plosts"!”
Andrejs bieži brauc ar velosipēdu pa Stropu promenādi. Viņš ieteica apmeklēt vēl vienu vietu ezera krastā, kur atrodas šķēršļu joslas, notiek diskotēkas un var nobaudīt lielisku maltīti.
Uz ezeru steidzās septiņpadsmitgadīgs jaunietis, Jaunbūves iedzīvotājs, Tehnoloģiju liceja audzēknis Vitālijs Papšs. Viņš pastāstīja, ka Stropi vilina ne tikai ar iespēju atpūsties -- peldēties un sauļoties, bet, galvenais, šeit var pabūt vienatnē, kur var sakopot domas un padomāt par savu dzīvi: “Parasti es nāku uz šejieni kājām, izbaudot šo procesu. Un tieši tāpat atpakaļ. Ļoti labi, ka Daugavpilī ir tik brīnišķīga un skaista vieta. Lai arī tā nav Vidusjūras vai cita eksotiska piekraste, toties tas ir savs dabas un atpūtas stūrītis un pievelk gluži kā magnēts.”
Daugavpils ūdenslīdēju un glābšanas dienesta Stropu stacijas darbinieki atteicās runāt par to, cik bezrūpīgu atpūtnieku izdevies izvilkt no ūdens, atsaucoties uz vadību, sakot, ka viņiem nav ļauts neko stāstīt. Biju nesaprašanā, kas gan šeit jātur noslēpumā -- tā būtu vien sava darba pareklamēšana, turklāt bez maksas.
Bijušie ienaidnieki bija draugi...
Iegriežos mazajā, putekļainajā un kūkumainajā Atpūtas ieliņā un pienāku pie mājas, kurā pirms dažiem gadiem dzīvoja Lielā Tēvijas kara veterānu sabiedriskās organizācijas „Latvijas antihitleriskās koalīcijas cīnītāju asociācija” (LAKCA) vadītājs Vladimirs Kirejs (kādreiz -- soda rotas komandieris), kurš nu jau aizgājis viņsaulē. Netālu no V. Kireja mājas, aptuveni divsimt metrus tālāk, pie tramvaju sliežu ceļa apļa, atrodas bijušā latviešu leģionāra Franča Tenisa māja. Arī viņš jau ir aizsaulē. Esmu rakstījis par šiem cilvēkiem, kuri karoja dažādās frontes pusēs, bet tas viņiem netraucēja pēc kara vairāk nekā četrdesmit gadu garumā būt draugiem un veidot labas kaimiņattiecības.
Man pat ir palaimējies sēdēt ar šiem apbrīnojamajiem cilvēkiem pie viena galda Vladimira Kireja mājas pagalmā un klausīties stāstus par karu, par kuru abi sarunas biedri teica, ka viņiem karš ir beidzies, bet to turpina negodīgie politiķi. Var teikt, ka viņi ieskatījās nākotnē…
Nekad neaizmirsīšu Franča Tenisa teikto, kurš uz manu jautājumu -- kā tā sanāca, ka viņš karoja vāciešu pusē, atbildēja, ka viņa ģimenei -- bijušajiem politiski represētajiem -- "nepatika ne sarkanie, ne zili pelēkie", bet vācieši "atnāca, piegrūda durkli pie muguras un iesauca armijā. Ko gan tur varēja darīt?”
Francis Teniss kara laikā bijis prettanku lielgabala komandieris, par nopelniem viņam piešķirts Dzelzs krusts, tika sagūstīts Kurzemes katlā un pēcāk izsūtīts uz Sibīriju, kur, kā pats teica, skaloja zeltu un tādējādi izpirka savu vainu. Vladimirs Kirejs nodzīvoja 85 gadus, bet Francis Teniss -- 90. Pusi savas dzīves viņi bija draugi gan priekos, gan bēdās. Tas ir rets tolerances, sapratnes un cieņas vienam pret otru piemērs, neskatoties uz tik atšķirīgu pagātni.
Tagad par Kireju un Tenisu Stropos palikušas vien labas atmiņas, un viņu mājās dzīvo citi cilvēki.
Stropu nedaudzās un īsās ieliņas derētu noasfaltēt, arī tramvaju pietura, kā teica sieviete, ar kuru sarunājos Atpūtas ielā, ir mikrorajona kauns un negods, -- tik nobružāta un noplukusi -- savdabīgs padomju pagātnes piemineklis. To gan vajadzētu nojaukt un izbūvēt pienācīgu pieturu, kaut vai stikla, tāpat kā pilsētā: “Cilvēki no visas Baltijas un pat citām Eiropas valstīm brauc šurp atpūsties, notiek sacensības, un ko viņi redz? Vai tiešām, kad ir uzbūvēta dārga promenāde un iekārtota atpūtas vieta, nav iespējams atrast naudu pieturai?”
Apbrīnojami cilvēki
Septiņdesmit piecus gadus vecais Staņislavs jau ceturtdaļu gadsimta dzīvo Stropos. Savulaik viņš tikpat ilgi nostrādāja bijušajā rūpnīcā „Elektroinstruments” un tajā pašā laikā aizrāvās ar šahu, turklāt tik nopietni, ka pārstāvēja pilsētu dažādās sacensībās. Sasniedzis Latvijas šaha čempionāta pusfinālu, ir sporta meistara kandidāts. 1959. gadā Staņislavam tika uzticēts Kultūras namā pasniegt ziedus topošajam pasaules šaha čempionam Mihailam Tālam. Lielmeistars bija ieradies Daugavpilī uz kādu turnīru vai arī viesojās šeit caurbraucot.
Pēdējos divdesmit gadus Staņislavs vada Daugavpils šaha klubu: “Stropi ir brīnišķīgi! Bet, ja agrāk šeit bija kluss un dzīvošanai ērts guļamrajons, tad tagad tas, saprotamu iemeslu dēļ, ir kļuvis trokšņains un nemājīgs mana vecuma cilvēkiem: daudz ļaužu un automašīnu, dažādas kompānijas. Saprotams, ka mikrorajons attīstās un citādi nevar būt,” saka Staņislavs.
Viļņas iedzīvotājas Birute Gečauskiene un viņas draudzene Audrone Dumčiene bija lieliskā noskaņojumā, jo Latvijas čempionātā airēšanā, kas 12.--13. augustā norisinājās Stropu ezerā, viņas uzvarēja divu kilometru distancē „Master” grupas sieviešu pārairu divnieku laivu klasē (vecuma grupa 65+).
Izrādījās, ka sportistes ir daudzu sacensību, arī pasaules čempionātu, Pasaules meistaru (senioru) spēļu dalībnieces. Viņām galvenais ir nevis uzvara, bet piedalīšanās. Birute un Audrone startē kopā jau piecdesmit gadus, ar airēšanu sāka nodarboties jau bērnībā, tad viņu sportiskajā karjerā bija divdesmit gadu pārtraukums, kas bija saistīts ar izglītības iegūšanu, ģimenes dibināšanu, bērnu piedzimšanu un audzināšanu, vārdu sakot, sadzīve uz laiku pielika punktu galvenajam draudzeņu hobijam, bet pēc būtības -- dzīves jēgai -- airēšanai. “Mūs trenēja slavenā sportiste, divkārtējā Eiropas čempione akadēmiskajā airēšanā Sofja Ogurcova. Pēc divdesmit gadiem atkal ķērāmies pie airiem, airējam joprojām, uzvaram un netaisāmies atteikties no sava vaļasprieka,” pastāstīja lietuvietes.
Unikāls fakts -- Birute un Audrone piedalās veterānu pasaules čempionātos kopš 1997. gada, tas ir, tieši ceturtdaļgadsimtu. Šogad viņas gatavojas kārtējam pasaules čempionātam, kas no 7. līdz 11. septembrim risināsies Francijas pilsētā Liburnā. Birute un Audrone piedalās arī Pasaules meistaru (senioru) spēlēs, kur startē savā senioru kategorijā. 2009. gadā viņas bija Sidnejā, 2013. gadā -- Turīnā, 2017. gadā -- Oklendā (Jaunzēlandē), bet nākamās Pasaules meistaru (senioru) spēles, kurām vajadzēja notikt Japānā, tika atceltas koronavīrusa dēļ.
Uz ne visai taktisku jautājumu par to, vai ar šo sporta veidu iespējams nopelnīt, draudzenes atbildēja: “Viss ir par saviem līdzekļiem. Lai piedalītos sacensībās divatā, jāmaksā 70 eiro plus laivas īres maksa, ir arī vēl citi izdevumi. Mēs jokojam, ka maksājam lielu naudu tikai par četru minūšu braucienu – apmēram tik ilgā laikā tiek veikta distance.”
Čempiones atzina, ka Stropos viņām ļoti patika. Pirms došanās uz Viļņu viņas vēlējās apmeklēt Daugavpils ievērojamākās vietas un jautāja, kurp doties. Ieteicu aizbraukt uz cietoksni, pastāstīju par to, jo viešņas no Lietuvas par to neko nebija dzirdējušas, kur nu vēl redzējušas. Dāmas ar prieku pieņēma piedāvājumu. Iesēdināju viņas 3. maršruta tramvajā un novēlēju veiksmīgu un saturīgu ekskursiju.
