Ir vītys, nu kurūs es gaidu kū ta vairuok. Ir taidys dažys. Pasīne ir vīna nu tūs.
Bazneica. Pazemis ejis – voi pa eistam tys var nainteresēt? Cik legendu i teiku ir par nūslāpumainom pazemis ejom, cik pīdzeivuojumu romanūs tuos ir vīneiguos gluobiejis golvonajim varūnim! Cik daudzi saputiejušu arhivu škurynuotuoji ir cerejuši atrast koč voi kaidu nūruodi par tom!
Asmu dzierdiejs, ka sporta laukumā aiz Kruoslovys kulturys noma vēļ 20. g. s. 70. godūs varēja īleist nazkaiduos oluos, kurys kai ba vadušys iz grafu pili, grotu parkā voi pat iz ūtrū Daugovys krostu. Koč kaidys ejis vēļ sovā jauneibā redzieju Rēzeknis piļsdrupuos, runuoja, ka tuoļuok eja īt zam upis i aizīt iz Vacū tiergu. Ka Dinaburgys cītuksnī ir taidys vairuokys, vīna nu jūs savīnoj nūcītynuojumus Daugovys obejūs krostūs.
„Letas Ilustretā Žurnalā“ 1924. goda 34. numerī ir mozeņš aproksts „Posinas klosteris“, kuram kluot dalyktys div Jezupa Soikāna taiseitys fotografejis. Aprokstā vyss sakralais komplekss nūsaukts par klūsteri, ari bazneica. Pādejais ituo raksteņa teikums: „Zem klostera atrodas apakšzemes eja, kura ved uz aku kādus 200 soļus tāļumā. “1
Voi tei beja pazemis eja, velvāti pogrobi ci apakšzemis tuneļs, nazynu. Navaru pasaceit, voi taida tī ir voi beja. Nazkū taidu es redziejs asmu tikai divreiz – Bebrenis muižā i Leiksnys ola bryuzī.
Sakraluos muokslys i arhitekturys zynuotuoja Rūta Kaminska par pazemis ejom stuosta, ka „tā ir atsevišķa tēma, kas jāpēta arheologiem. Viņa domā, ka vairumā gadījumu tās esot tikai leģendas, taču pieļauj, ka šie nostāsti nav bez pamata“2.
Aloizs Trasuns (pseidonimi Jedarču Praņcs, Seimaņs Krusa, Sormuls, Zemnīka dāls, Zors i c.) inciresnai aproksta, kai 1906. godā Zīmyssvātku prīkšvokorā kūpā ar kolegu dorba dareišonuos braucs iz Pasīni. Nu suoku ar viļcīni pa tikū sataiseitū Ventspiļs–Ribinskys dzeļžaceļa lineju leidz Rozenovai. Vīnā i tymā pošā viļcīņa sastuovā beja gon pasažeru, gon preču vagoni, viļcīņs nūkavēja puora stuņžu. Rozenova – tei ir tānejuo Zylupe, taidu nūsaukumu jei dabova jaunizveiduotā Latvejā.
Izkuopuši naktī Rozenovys dzeļžaceļu stacejā, braucieji nūleigst posta zyrgus, i kučers spelgainā, putiņainā naktī jūs vad iz Pasīni. Braucieji ir īsatuntuļuojuši kažukūs, vyss pīputynuots, zyrgi navar atrast ceļu, autors sleigst eksistencialuos refleksejuos:
„Es nabeju nu šom dùmom veļ pasamudis, kad laucits ar piri atsadyure pogolma vòrtûs un myusu priškâ izauga slajda un nùpitna Posiņas baznica.
Posiņa gon drùši byus dabojuse sovu nùsaukšonu nu Pošiņas upites. Draudzê latvišu cimu ir tik moza daļa; draudzes paliku sastoda boltkrivi. Ar poša baznica ir celta jau viņpus latvišu zemes rùbeža, laj ar šej draudze pidar pi Ludzas aprinķa.
Baznica ir tajsita baroko stiļâ, ar divim turnim, augsta, vigla, slajda, skajsta. Klot pi baznicas stov senejò dominikanu klostera (klaštora) mòjas, nu kurom tik ¼ daļa ir uzglobota un tagad kolpoj vitejam baznickungam par mòjukli. “3
Es Pasīnis bazneicā pyrmū reizi beju 1990. voi 1991. goda vosorā, kod „Daugavpils Vēstneša“ redaktors Voldemārs Pupics mani nūreikova saraksteit rokstu par kristīšu nūmetni Pasīnē. Satyku Anitu Stašulāni, koč kaidu poļaku misionaru i vairuokus jaunīšus, kuri vysi kūpā maņ izruodēja bazneicu i bejušū klūsteri. Izkuopem ari bazneicys tūrnī, nu kura varēja redzēt upi i Krīveju. Viesturis, plašuma i pīrūbežys sajiuta!
Ir skaudze publikaceju, kuramuos gon emicionalā, gon akademiskā formā teik sprīsts, kur ir baltu etnografiskais rūbežs. Voi Livonejis reitu rūbežs aba sīns beja ari senejūs latgaļu reitu pusis rūbežs? Itymā kontekstā na reizi viņ teik pīsaukta ari Pasīne.
Loba ilustraceja saceitajam ir, deļ pīvaduma, gazetys roksts „Pa myusu valsts numalem“, kuru autors ir parakstejs ar pseidonimu Primo occupantus.
Autorapruot, Pasīne ir nūslāpumaina, meiklaina vīta, kurys dzeivuotuoji myužseņ ir cītuši nu dažaidu civilizaceju i varu ceiņu. ”Opoli kurgani pa Zylupes krostim nav nikas cyts kai Joņa Borgo izbarti kopu kaļnini Livonijas kara laikā.”4 Cyti otkon skaita, ka tī kurgani ir nu kriviču laiku.
Lai tī ci kai, vystik Pasīne vysvaira ir zynoma ar sovu katuoļu bazneicu (1761), kura ir gon muokslys i arhitekturys pīmineklis, gon svātceļuojumu mierkis (kai daži jaunī latgalīši soka – snāgs). Rēzeknis–Aglyunis diecezē ir četrys oficialys svātvītys – Aglyuna, Kruoslova, Sarkani, Pasīne.
2008. goda rudinī nūsaslēdze vierīneiguo, kompleksuo Pasīnis bazneicys restauraceja – tyka sakuortuots žūgs, smeļters5, atjaunuota fasade, interjers i oltoru gleznys.
Viers centraluo oltora 20. g. s. 30. godūs beja lūgs ar krystu īškā, niu tik opols lūgs, ar taidim kai Ausakla konturim. Ir cylvāki, kuri soka, ka ar tū krystu byutu autentiskuok. Ari lobuok – gon vizuali, gon emocionali. Bet – mes nazynim ni objektivūs apstuokļus, ni restauratoru nūdūmus. Golvonais jau – lai ir cylvāki bazneicā!
Prīstera kops smeļterī. 1918. goda febraļa beiguos keizariskuos Vuocejis karaspāks ījēme vysu Latgolu, aizguoja aiz Pleskovys, ījēme ci vysu Ukrainu itt. Nu Latgolys paceli vuocu karaspāks aizguoja pats 1918. goda decembrī.
Pasīnis bazneicys duorzā Dīva mīrā atsadus prīsters Juoņs Bikšis. Jis nūslapkovuots 1918. goda 8. martā Škaunē, paglobuots nu suoku tī, bet 18. augustā puorapglobuots pi Pasīnis bazneicys, kur par bazneickungu jis beja ilgu laiku – nu 1900. leidz 1913. godam.
Ašņa dorbu padareja „laupītāju un slepkavotāju grupa (banda) ap 20 cilvēku sastāvā, kura vācu okupācijas laikā 1918. gadā darbojās Landskoronas (Šķaunes) un Istras pagastā”6.
Vīns tuo laika nūtykumu i aizkulišu lobs zynuotuojs roksta, ka svātdiņ Škaunē, piec dīvakolpuojuma apbruņuoti veiri īguoja bazneicā i sašuove prīsteri, kurs lyudzēs oltora prīškā. Dūmova, ka jis beigts, partū izvylka nu bazneicys i īsvīde snīgā. Bet bazneickungs atžierga, cylvāki jū aiznese iz plebaneju. Kod tū izzynova slapkauni, jī īsalauze plebanejā i īvaiņuotū prāvestu gultā nūdyure ar durklim.
„1920. godā nūmūceitō brōļs īsnēdze Latgolas apgoboltīsā syudzeibu par prāvesta nūslapkovōšonu. Šei līta iztīsōšonā nōce 1923. godā. Slapkovas tīsā, grybādami nu sevis nūvērst nūzygumu, ar vyltus līcinīkim pīrōdeja, ka prāvests miris nu izsytumu tifa. Prāvesta brōļs un prokuratura pīpraseja myrūņa apskati kopūs. Apgoboltīsa šam prīkšlykumam pīkryta. Kopa atrokšona nūtyka 1923. goda pavasarā.
Prāvests J. Bikšis gulēja sovā atdusas vītā kai dzeivs, tryudēšonas procesa nimoz naskōrts... Konstateiti mozlīt garōki moti... Boltais lakateņš ap golvu beja asnī... mīsā beja radzamas ar durklim systōs bryuces... Slapkovom ar napatīsim līcinīkim sovu nūzygumu naizadeve nūlīgt.”7
Muiža. Pasīnis (kai vacī latgalīši saceitu – Posinis, Posīnis) muižys pādejuo eipašneica jeb sovumneica pyrmiņ Agraruos reformys beja aristokratiska persona – Oboļenskaja Marija Nikolajevna.
1925. goda 5. majā Pošvaldeibu departaments pījēme lāmumu, ka daudzu pogostu nūsaukumi vysā vaļstī ir juolatviskoj i juopuorsauc – ari „Posinas pag. par Pasienes pag., pēc Sienes upes nosaukuma”.8
Pasīnis muižys kungu sāta calta 19. g. s. pošā vydā, kod te saimnīkova Benislavski. Tei myura sāta ir cīši inciresna – pa vydu diveju stuovu Leluo sāta, nu kurys iz obom pusem īt galerejis iz vīnstuovu Mozajom sātom. Vysys treis ituo kompleksa sātys vizuali sasīn kūpā leli, izteiksmeigi frontoni.
Vyss te simetriski, i navar saprast, voi tai jau nu suoku beja izdūmuots, voi tai saguoja. 1925. godā muižys kungu sātā suoce dorbu Pasīnis škola. „Pasienes valsts 6-kl. pamatskola ierīkota bijušā muižas pilī. Plašs un jauks parks ieslēdz labi nostādīto un dažādiem mācības līdzekļiem bagāto skolu no visām pusēm”9, tai roksta 1937. godā.
Ir zinis, ka pyrmuo škola Pasīnī tyka atvārta jau 1875. godā. A muižā škola sabeja nu 1925. leidz 1977. godam. Daudz kū školys laikūs te puorveiduoja i puortaisēja.
Jaunu školu SCO10 Zylupis īcirkņa ceļtnīki suoce ceļt 1976. godā. Te i vuiceibu kabineti, i iedneica, i sporta zals ar stadionu, i vysaidys garažys i škiuneiši. Pasīnis ostoņgadeiguo škola jaunā vītā beja jau 1977.–1978. vuiceibu godā.
Golvonais, lai ir bārni, kuri tī ītu!
1 Posinas klosteris // „Letas Ilustrets Žurnals”, 1924., Nr.34.
2 Minova I. Krāslavas rajona sakrālais mantojums ir vērtīgs un skaists // Latgales Laiks, 08.01.2016.
3 Jedarču Praņcs. Dùmas par Posiņas pagòjušim lajkim // Auseklis, 18.01.1907.
4 Primo occupantus. Pa myusu valsts numalem // Jauno Straume, 17.04.1921.
5 Smeļters (latg.) – baznīcas dārzs.
6 https://latgalesdati.du.lv/persona/5453 (skat. 21.04.2021)
7 Velkme J. Prāvests Jōņs Bikšis // „Latgola”, 31.05.1951.
8 -–Ce–– Pagastu nosaukumu grozīšana // „Policijas Vēstnesis”, 08.05.1925.
9 Pētersons J. Ciemos pie J.S.K. pulciņiem // „Latvijas Jaunatne", 1937., Nr. 8.
10 Starpkolhozu celtniecības organizācija.
