Latvija ir maza valsts, bet ūdenstilpju šeit ir daudz, īpaši Latgalē. Protams, te nav tādu ūdens plašumu kā Mičiganas ezers, taču pēc vietējās mērauklas ir diezgan lieli ezeri, kuru krasti atgādina jūras krastu. Viens no tiem ir Rāznas ezers, kas atrodas Rēzeknes novadā.
“Rāznas (novec. Rēznas) ezers ir liels augstieņu tipa ezers Rēzeknes novada Čornajas, Kaunatas un Mākoņkalna pagastā. Pēc virsmas platības otrs lielākais ezers Latvijā, pēc tilpuma – lielākais.
Tas atrodas Latgales augstienes centrālajā daļā 163,3 m augstumā virs jūras līmeņa. Ezera kopējā platība ir 57,81 km², ūdens virsma ir 57,564 km². Maksimālais dziļums sasniedz 17 metrus. Ezerā ir desmit salas ar kopējo platību 24,6 hektāri, lielākā no tām ir Apšu sala (9 hektāri). 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā Vides aizsardzības komiteja vērsa uzmanību uz ezera ekoloģiskā stāvokļa pasliktināšanos. 1999. gadā tika piešķirti līdzekļi dabas parka izveides projekta īstenošanai ezera apkārtnē. 2001. gadā vietējās pašvaldības parakstīja protokolu, kurā ierosināja izveidot Rāznas Nacionālo parku. 2004. gadā oficiāli tika izveidots Rāznas Dabas parks, ko 2007. gada 1. janvārī pārdēvēja par Rāznas Nacionālo parku.
Šis ezers vienmēr ir piesaistījis uzmanību ne tikai ar saviem izmēriem, bet arī ar gleznainajiem krastiem, uz kurieni brauca un arī tagad brauc neskaitāmi atpūtnieki. Pat aukstās ziemas dienās šeit pastaigājas cilvēki, kuri svaigā gaisā atpūšas no pilsētas burzmas. Un šeit ir tik skaisti... Krastos ir gan priežu meži, gan bērzu birzis un niedru audzes, gan, gluži kā pie jūras, smilšainas pludmales.
Ņemot to visu vērā, nav pārsteigums, ka pie ezera ir daudz dažādu atpūtas centru, labiekārtotas pludmales, kurās jaukās vasaras dienās ir daudz atpūtnieku.
Ezeram ir arī leģenda. Pēc baumām, pirms daudziem gadsimtiem šo teritoriju šķērsoja Ivana Bargā armija paša cara vadībā. Tā devās uz Baltijas jūru. Gāja ilgi, un tad ieraudzīja krastu, kas izskatījās pēc jūras krasta, un jau nopriecājās. Viļņi triecās pret krastu, bet pretējais nebija redzams. Jautāja vietējam zemniekam, kas tas ir: jūra vai ezers, un kā to sauc. "To sauc dažādi, kāds par ezeru, kāds -- par jūru," atbildēja vietējais iedzīvotājs. Kopš tā laika ezeru tā arī sauc (krievu valodā -- Разно, Разна). Un tik tiešām -- ūdenstilpe attaisno Latgales jūras nosaukumu.
Rāzna vilina arī makšķerniekus, un šajā ziņā nav nekā pārsteidzoša. Ezerā mīt peledes, deviņadatu stagari, trīsadatu stagari, platgalves, auslejas, pīkstes, grunduļi, akmeņgrauži, sudrabkarūsas, ezera salakas (sniedzes), sīgas, repši, zuši, vēdzeles, ķīši, asari, zandarti, vīķes, ālanti, karpas, karūsas, līņi, ruduļi, raudas, plauži, līdakas, pliči un citas zivju sugas. Kad es biju maza, mans tēvs ļoti bieži brauca uz šo ezeru makšķerēt un nekad neatgriezās mājās tukšām rokām -- vienmēr atveda dažādas zivis, kuras mūsu ģimene ar lielu baudu notiesāja. Ko tik mamma neizdomāja: cepa zivis, vārīja galertus, gatavoja kotletes, plaužus un līņus gatavoja cepeškrāsnī. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad dzīve krasi mainījās un cilvēki palika bez darba un iztikas līdzekļiem, zivīm bagātais ezers paglāba daudzas ģimenes no bada.
Tiesa, tāpat kā jebkurā citā lielā ūdenstilpē, arī šeit ir vētras. Īpaši bīstami ir atrasties ezerā rudenī. Vējš un viļņi jau prasījuši ne vienu vien dzīvību, bojāgājušie galvenokārt ir makšķernieki. Šajā sakarā vietējiem iedzīvotājiem ir vēl viena leģenda. Stāsta, ka kādreiz, sensenos laikos, ar ezeru tika noslēgta vienošanās. Ūdenstilpe atļāva ķert zivis un pat rūpējās par to, lai makšķernieki nepaliek bez loma. Taču drīkstēja ķert tikai tik daudz zivju, lai makšķernieka ģimenei pietiktu iztikai, ne vairāk. Taču bija kāds makšķernieks, kurš nolēma izķert visas zivis, pārdot tās un kļūt bagāts. Ezers, redzot, ko dara šis mantkārīgais cilvēks, sadusmojās, lauza vienošanos ar cilvēkiem un paņēma šī skopuļa dzīvību kopā ar visu viņa lomu, sakot, ka viņš katru gadu paņems gan cilvēkus, gan viņu lomus tik ilgi, kamēr viņi nebūs atlīdzinājuši ezeram zaudējumus. Un ezers joprojām tur savu vārdu, acīmredzot, cilvēki vēl līdz šim nav atmaksājuši parādu.
Pēdējā laikā šeit ir sākušās problēmas ar zivīm. Sākumā satraukumu radīja ievērojama zivju skaita samazināšanās Rāznas ezerā. (Runa ir par to rūpniecisko nozveju.) Šeit ir pieķerti daudzi maluzvejnieki. Piemēram, 2019. gada rudens beigās tika aizturēti pārkāpēji, kuri ar tīkliem ķēra repšus, īpaši aizsargājamas saldūdens zivis.
Tomēr īstās nepatikšanas sākās šogad. Tuvojoties rudenim, ezera krastā tika izskalotas beigtas zivis dažādās sadalīšanās stadijās. Pēc Kaunatas pagasta pārstāvju teiktā, 98% gadījumu runa ir par zušiem. Tos šeit daudz ķer vietējie makšķernieki, bet uzņēmēji zivis kūpina un pārdod. No tā ir atkarīga daudzu vietējo iedzīvotāju labklājība, un tagad tā ir apdraudēta. Beigto zivju savākšanā Latgales jūras krastos piedalījās ne tikai speciālo dienestu darbinieki, bet arī vietējie iedzīvotāji. “Savācam beigtās zivis un nododam utilizācijai. Jau ir nodoti 460 kilogrami. Taču tā ir tikai neliela daļa – daudzviet ir ļoti grūti piekļūt krastam, turklāt vējš bieži iepūš zivis niedru biezoknī,” pastāstīja pagasta pārstāvis Rolands Kalvis. Un šis nav pēdējais gadījums, kad jārīko tik savdabīga talka. Pastāv liela varbūtība, ka beigtas zivis arī turpmāk tiks izskalotas krastā.
Pašlaik svarīgākais ir noskaidrot zivju bojāejas cēloņus. Pastāv iespēja, ka vaina nav meklējama dabā, un zivju bojāeju izraisījusi cilvēku darbība. Kaunatas pagastu apvienības pārvaldes vadītājs Jānis Aleksāns medijiem jau ir vairākkārt teicis: «Dabas aizsardzības pārvalde ir nosūtījusi pieprasījumu Valsts zinātniskā institūta BIOR laboratorijai, kur tiks veiktas analīzes un padziļināti pētījumi. Iedzīvotāji un sabiedrība tiks informēta par rezultātiem."
Tāpēc tagad visi gaidīsim zinātnieku darba rezultātus. Un gribas cerēt, ka izdosies novērst ekoloģisko katastrofu. Ir svarīgi saglabāt gan ezeru, gan tajā mītošās zivis. Un, atceroties leģendu, mums galvenais ir nesadusmot Rāznas ezeru, citādi tas var skarbi atriebties cilvēkiem!
Komentāri