Igors Aleksejevs ir jauns un ambiciozs, šī vārda vislabākajā nozīmē, politiķis, uzņēmējs un vienkārši daugavpilietis. Pašlaik viņš ir Daugavpils pilsētas domes deputāts, Pilsētas saimniecības un attīstības komitejas priekšsēdētājs, popularizē basketbolu Latvijas Basketbola savienības padomē. Vēl nesen I. Aleksejevs bija liela Latvijas uzņēmuma "Limbažu siers" valdes loceklis, taču pameta to, lai dotos tālāk. Šīsdienas mūsu “Redakcijas viesis” Igors Aleksejevs pie tējas tases pastāstīja par sevi, ģimeni un darbu.
– Igor, jūs taču esat dzimis un uzaudzis Daugavpilī, vai ne?
– Jā, Daugavpils ir mana dzimtā un vismīļākā pilsēta. Es šeit uzaugu un dzīvoju. Mācījos un pabeidzu 12. vidusskolu, man mīļa ir Jaunbūve un Ķīmiķu mikrorajons, Bērnu un jaunatnes sporta skolā spēlēju basketbolu. Es biju ļoti aktīvs, „mēreni huligānisks” zēns, nevienu mirkli nespēju nosēdēt mierā. Atceros, kad mamma pārnāca mājās pēc vecāku sapulces... man šīs pirmās minūtes, kamēr viņa pārģērbās, bija vissaspringtākās: gaidīju, ko par mani pastāstījuši skolotāji. Taču es nekad nepārkāpu "sarkano līniju". Tajā pašā laikā vienmēr biju gatavs aizstāvēt savas skolas godu, vai tās būtu debates vai stafetes, olimpiādes vai radošais konkurss “Popiela”. Manā bērnībā nebija nekādu gadžetu, tāpēc visu brīvo laiku pavadījām ārā, un es nebiju izņēmums.
– Par ko jūs sapņojāt kļūt bērnībā?
– Gan uz skolu, gan no skolas man bija jābrauc ar tramvaju. Šajā transportlīdzeklī vienmēr bija daudz cilvēku, tas bija pārpildīts. Bet, neskatoties uz to, es vienmēr centos ieņemt vietu pie vadītāja kabīnes un vērot, kā tiek stūrēts tramvajs. Tāpēc mans bērnības sapnis bija šī profesija -- es sapņoju kļūt par tramvaja vadītāju.
– Tomēr, jo vecāks kļuvāt, jo mazāk sapņojāt par šo profesiju. Jūs nolēmāt veltīt savu dzīvi citai profesijai. Kur jūs iestājāties pēc skolas?
-- Pēc skolas absolvēšanas iestājos Rīgas Ekonomikas augstskolas Daugavpils filiālē. Paralēli sāku strādāt „Latvijas Krājbankas” vietējā filiālē. Apmēram pēc gada mani centieni tika novērtēti un man piedāvāja augstāku amatu Rīgā, bankas galvenajā birojā. Šo iespēju nedrīkstēju palaist garām, tāpēc pārgāju uz augstskolas Rīgas filiāli un pārcēlos uz galvaspilsētu.
– Vai bija grūti apvienot mācības un darbu?
-- Patiesībā nē. Es vienmēr alku pēc dažādiem izaicinājumiem, vēlējos gūt zināšanas. Un tas ir dabiski, ka cilvēki, kuri vēlas to visu iegūt, no mazas pilsētas dodas iekarot lielpilsētas. Es biju viens no viņiem. Protams, ne visiem izdodas īstenot savus plānus, daži padodas, bet man tas izdevās.
– Vai, dodoties uz Rīgu, skaidri zinājāt, ar ko vēlaties saistīt savu dzīvi?
-- Jā, pilnīgi noteikti. Banka ir lieliska skola, kur var iemācīties organizēt savu darbu, strādāt ar lielu informācijas plūsmu, saprast, kas ir likumā noteiktās prasības, turklāt jāņem vērā, ka tas ir arī pastāvīgs kontakts ar cilvēkiem. Es jau tad skaidri sapratu, ka bizness, administrēšana, vadība ir tās jomas, kas mani piesaista un tajās es varu sevi pierādīt.
– Diezgan nozīmīgu savas dzīves posmu esat saistījis ar uzņēmumu „Limbažu siers”. Kā jūs tur nokļuvāt?
-- Varu droši teikt, ka pasaulē nav vietas nejaušībai, ir likumsakarība. Es nogāju diezgan garu ceļu, pirms nonācu šajā uzņēmumā. Pēc bankas es nodarbojos ar savu biznesu, tostarp jomā, kas bija saistīta ar pārtiku. Tajā laikā es arī nonācu „Limbažu siera” akcionāru uzmanības lokā. Uzņēmums tolaik atradās diezgan sarežģītā situācijā. Savukārt man piedāvājums strādāt par liela uzņēmuma vadītāju bija vēl viens izaicinājums. Kopā ar kolēģiem sākām pieņemt svarīgus lēmumus krīzes pārvarēšanai. Lai iegūtu vēlamo rezultātu, ir jādara kaut kas, kas vēl nekad nav darīts. Tieši to es arī darīju. Divu gadu laikā mums izdevās panākt, ka uzņēmums sāk strādāt „plusos”, palielināt apgrozījumu, sākām pelnīt lielu naudu.
– Tomēr vēlāk jūs nolēmāt pamest uzņēmumu un ieņemt Daugavpils pilsētas domes izpilddirektora amatu?
– Lai gan lielāko daļu laika es dzīvoju un strādāju Rīgā, tomēr esmu daugavpilietis un vienmēr gribēju kaut ko paveikt savas dzimtās pilsētas labā. Visas nedēļas nogales pavadīju Daugavpilī. Vienmēr sekoju līdzi tam, kas šeit notiek. Ievēroju, ka pilsētas politiskajā varā sākusies paaudžu maiņa, tajā ienāca mani vienaudži. Bija pienācis laiks arī man likt lietā gadu gaitā uzkrāto pieredzi, lai palīdzētu Daugavpils attīstībai. 2018. gadā tika izsludināts pirmais konkurss, es tajā nepiedalījos, tas beidzās bez rezultāta. Tika izsludināts otrs konkurss, un es nolēmu -- kāpēc gan nepamēģināt, un iesniedzu savu CV. Protams, man teica -- kur tu lien, tur jau sen viss ir izlemts. Bet, kā izrādījās, tas nebija izlemts. Man par pārsteigumu mana kandidatūra tika apstiprināta. Un es nolēmu izdarīt visu iespējamo, lai palīdzētu pilsētai, jo man bija iespējas, galu galā izpilddirektors (pēc pilsētas mēra un vicemēriem) ir svarīga figūra, no kura lēmuma daudz kas ir atkarīgs.
-- Bet tas bija grūti, vai ne?
-- Es nezinu nevienu vieglu darbu. Jebkurā darbā ir nepieciešamas zināšanas, spēks, pacietība, pūles, vēlēšanās strādāt. Protams, izpilddirektora darbā ir nianses. Es jau pēc mēneša piedzīvoju koalīcijas maiņu. Bet, ja tu strādā, tad tas tevi īpaši neskar.
– Taču pēc diviem gadiem jūs tomēr pametāt izpilddirektora amatu, atgriezāties uzņēmumā „Limbažu siers” un vienlaikus nolēmāt izmēģināt spēkus politikā. Kāpēc nolēmāt tik krasi visu mainīt?
-- Mana atgriešanās uzņēmumā "Limbažu siers" ir saistīta ar "Covid-19". 2020. gadā mēs saskārāmies ar pandēmiju, kas krasi mainīja pasauli. Bizness pārdzīvoja smagus laikus, gandrīz viss apstājās. Es atgriezos, lai glābtu, varētu teikt, savu lolojumu. Es kļuvu par tādu krīzes menedžeri, kuram vajadzēja palīdzēt uzņēmumam izdzīvot. Taču es jau tad zināju, ka tas ir tikai uz laiku.
Runājot par politiku, sapratu, ka tādā veidā varu palīdzēt attīstīties arī savai dzimtajai pilsētai. Lai taptu nopietnāki, vērienīgāki projekti, bija vajadzīgi politiskie sakari.
– Manuprāt, daudzi politiskie spēki gribēja iegūt jaunu, ambiciozu, gudru politiķi, bet jūs devāt priekšroku politiskajai partijai „Latvijas attīstībai”. Kāpēc tāda izvēle?
– Piedāvājumu tiešām bija daudz. Man bija svarīgi, lai partijas kolēģi atbalstītu galveno vērtību manā ieskatā – cilvēkus. Arī "Latvijas attīstībai" ir jauna, ambicioza partija, tendēta uz Latvijas attīstību. Turklāt mani patiesi uzrunāja tas, ka šī profesionāļu komanda ir ieinteresēta Latgales attīstībā, kas pēdējos 30 gadus ir bijusi gluži kā nemīlēts savu vecāku bērns. Mūsu reģions nekad nav saņēmis nedz pienācīgu uzmanību, nedz finanšu investīcijas. Man ir ļoti žēl, ka mūsu nebūs jaunajā Saeimā, faktiski šobrīd nav neviena, kas aizstāvētu reģiona intereses, bet partijas „Latvijas attīstībai” pārstāvji negrasās padoties. Mēs visi kopā deldēsim ministriju sliekšņus, lai „izsistu” projektus un līdzekļus Latgales attīstībai. Un šeit mums noteikti palīdzēs mūsu pārstāvis Eiropas Parlamentā Ivars Ijabs.
-- Mēs visu laiku runājam tikai par darbu vien… Jums, neskatoties uz darba slodzi, ir arī personīgā dzīve. Kā pavadāt savu brīvo laiku?
– Protams, kopā ar ģimeni. Es zinu visu mazo multeņu poniju vārdus, zinu, kādās kleitās tērpjas pasaku princeses, es nekautrējos no krāsotiem nagiem, protu dzert tēju no rotaļlietu servīzes. Vēl es diezgan labi protu pīt bizes, jo man aug divas mazas princeses, kuras es dievinu. Manas mājas ir mans cietoksnis, kur mani gaida mīļotā sieva un brīnišķīgas meitiņas.
– Vai jums ir kādas ģimenes tradīcijas?
– Mans laiks ir saplānots vairākus mēnešus uz priekšu. Grafiks ir ļoti saspringts. Bet ir dienas, kas apzīmētas tikai ar vienu vārdu -- ģimene. Visbiežāk tās ir svētku dienas, kad mūsu ģimene kuplā skaitā pulcējas pie svētku galda. Tāpat kā jebkurā ģimenē, arī mums ir noteikti rituāli. Piemēram, pirms Ziemassvētkiem man ir iespēja nogaršot pāris desmitus piparkūku veidu, kā arī nodegustēt dažādus svētku mielasta ēdienus, šajās dienās mani pie gatavošanas nelaiž, toties pēc tam daudz aktīvāk jādarbojas sporta zālē, lai neuzkrātos liekie kilogrami. Man jārūpējas arī par dāvanām.
– Vai ikdienā jūs gatavojat maltītes?
– Jā, dažreiz es palutinu savas princeses. Esmu tāds svētdienas pavārs, kurš gatavo svētdienās. Man ļoti patīk itāļu virtuve, tāpēc biežāk gatavoju pastu, bet varu arī sagriezt salātus vai izvārīt putru.
-- Par ko jūs tagad sapņojat?
– Droši vien par to pašu, par ko sapņo daudzi citi. Es vēlos, lai manā ģimenē visi būtu sveiki un veseli. Globālākā mērogā es vēlos, lai mana dzimtā pilsēta attīstītos, kļūtu par nozīmīgu Austrumeiropas industriālo un tūrisma centru. Šis sapnis var kļūt par realitāti, taču, lai tas īstenotos, ir ilgi un neatlaidīgi jāstrādā. Un man tas ir vēl viens izaicinājums, kuram esmu gatavs!
-- Paldies par sarunu!
