Katoļu Baznīcā oktobris ir veltīts Dievmātei. Gan draudzēs, gan arī ģimenēs visu šo mēnesi mēs kopā lūdzamies Rožukroni – pasaulē vienu no visizplatītākajām un mīļākajām lūgšanām. Baznīca izsenis ir atzinusi šīs lūgšanas īpašo iedarbību. Šajā sakarā man prātā nāk pāvesta Franciska vārdi „Covid-19” pandēmijas laikā: “Kad viss grīļojas, Rožukronis palīdz stingri turēties pie tā, kas ir patiesi svarīgs.” (Vatikāns, 19.03.2020.) Gadsimtu gaitā gan pati Dievmāte, gan pāvesti, bīskapi, garīdznieki ir aicinājuši ticīgos veltīt laiku Rožukroņa lūgšanai par mieru pasaulē un par atgriešanos pie evaņģēliskajām vērtībām. Sevišķi mūsdienās, kad daudzās vietās pasaulē notiek kari, ir svarīgi ņemt rokās Rožukroni un visiem kopā neatlaidīgi lūgt Dievu, lai Viņš apžēlotos un piedotu.
No ticības pieredzes mēs labi zinām, ka lūgšanu nevar uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu. Lūgties ir jāmācās visas dzīves garumā, taču lūgties nevar iemācīties tādā pašā veidā, kā apgūt kādu prasmi. Lai cik dīvaini tas izklausītos, lūgšana ir dāvana, kas tiek saņemta lūdzoties. Arī apustuļi piedzīvoja šādas grūtības un tāpēc sacīja: “Kungs, iemāci mūs lūgties!” (Lk 11,1) Tas nozīmē, ka grūtības lūgties nav nekas pārdabisks. Kāds garīgais tēvs ir teicis: “Pasaki man, kāda ir tava lūgšana, un es tev pateikšu, kāds tu esi kristietis un kāda ir tava ticība.” Jo lūgšana ir cieši saistīta ar ticību. Mēs lūdzamies tā, kā ticam, un ticam tā, kā lūdzamies. Lūgšanai, tāpat kā mīlestībai, ir nepieciešams laiks, jo Dievs darbojas laikā. Nereti notiek tā, ka šķiras laulātie draugi, izjūk ģimene vai draudzība tieši tādēļ, ka viņiem nebija laika, ko dāvāt otram. Kamēr neiemācīsimies veltīt laiku Dievam, mēs nesāksim patiesi lūgties. Pirms pievērsīsimies lūgšanas tematam, piedāvāju veikt īsu testu, atbildot uz jautājumu: „Cik laika ikdienā es veltu lūgšanai?” Ja mums nav laika lūgšanai, tas nozīmē, ka mēs paļaujamies nevis uz Dievu, bet tikai uz sevi. Ja nejūtam sevī ilgas pēc lūgšanas, ja vispār neatvēlam laiku sarunai ar Dievu, tas norāda, ka ar mums notiek kaut kas nelāgs. Kristietis, kurš nelūdzas, patiesībā netic Dievam.
Svētā Lūkasa evaņģēlijā ir lasāma līdzība par farizeju un muitnieku. Šī līdzība ir ļoti svarīga un pamācoša katehēze par lūgšanas būtību. Tajā ir teikts, ka “divi cilvēki iegāja svētnīcā lūgties. Viens bija farizejs, un otrs – muitnieks.” (Lk 18,10) Farizejs nostājās svētnīcā un, pie sevis vēršoties, lūdzās tā: “Dievs, es Tev pateicos, ka neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, krāpnieki, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks.” Komentējot šo Evaņģēlija fragmentu, svētais Bazilijs Lielais (329-379) rakstīja: “Viņš lūdzās nevis vēršoties pie Dieva, bet gan pie sevis paša, jo visos šajos gadījumos viņš grima lepnības grēkā.” Tātad farizejs svētnīcā runāja nevis ar Dievu, bet ar sevi, savām domām, savu iztēli. Lūgšana pēc savas būtības ir personu sastapšanās: es satiekos ar Dievu vai, precīzāk, Viņš satiekas ar mani. Tāpēc pirmais noteikums ir palikt Dieva klātbūtnē. Ja to nedara, tad, kaut arī es domāju, ka sarunājos ar Dievu, patiesībā visu laiku runāju pats ar sevi. Tāda lūgšana var būt liela nasta, mocīšanās pašam ar sevi, kas neved uz tikšanos ar Dievu. Tāpēc Jēzus šo līdzību noslēdz ar atziņu: “Šis (muitnieks) aizgāja uz mājām attaisnots, bet otrs (farizejs) nē.”
Kādam pareizticīgo starecam jaunieši uzdeva jautājumu: „Kāpēc daudzi ļoti reliģiozi cilvēki, kuri iet uz baznīcu, dedzina sveces pie ikonām, skaita lūgšanas un skūpsta krustus un svētbildes, kļūst nevis labāki, bet sliktāki?” Starecs sacīja: „Atbilde ir vienkārša – patiesībā viņi nemeklē dzīvo Dievu, bet gan sevi un savas intereses: veselību, labklājību, problēmu risinājumu, laimi, veiksmi!” Cik viegli ir ilgoties pēc kaut kā cita, nevis Dieva! Tādēļ lūgšana prasa atsacīšanos jeb iziešanu no sava “es”, lai dotos pie Dieva, kas ir “Tu”, izejot no savas šaurās pasaules, lai atvērtos Dieva pazīšanai.
Pakavēsimies vēl pie muitnieka lūgšanas, kuru Jēzus uzslavēja un lika mums par paraugu, jo tāda lūgšana nes pestīšanas žēlastību, kas mūs attaisno un svētdara. Protams, viņš tika attaisnots nevis tādēļ, ka tādā veidā lūdzās, bet gan tādēļ, ka viņa iekšējā nostāja atvēra viņu uz pestīšanu, kas nāk no Dieva. Muitnieka lūgšanu raksturo četras darbības: “Muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās ne acis pacelt uz debesīm, bet sita sev krūtīs, sacīdams: Dievs, esi žēlīgs man, grēciniekam!” (Lk 18,13).
Pirmā muitnieka darbība – viņš stāv iztālēm. Vispirms muitnieks svētnīcā izvēlas vietu savai lūgšanai, izvēlas to apzināti, jo zina, ka patiesībā viņam nav tiesību būt šajā svētajā vietā. Viņš apzinās šīs vietas svētumu un tāpēc stāv attālākajā vietā, kas ir attiecīga viņa iekšējam stāvoklim, labi zinādams, kas viņš ir. Lūdzoties mums jāpievērš uzmanība lūgšanas vietai. Ir svarīgi, lai mēs lūgtos baznīcā, kapelā tabernākula vai monstrances priekšā, vārdu sakot, mums jāpūlās atrast tādu vietu, kas veicina gara sakopotību un lūgšanu. Protams, ka lūgšanā svarīgāks par vietu ir pats cilvēks – viņa iekšējā nostāja: “Vai es vēršos pie Dieva no savas lepnības augstumiem vai arī no pazemīgas sirds dziļumiem? Vai es nāku uz svētnīcu tādēļ, lai izmantotu Dievu savu mērķu un laimes ideālu sasniegšanai vai arī nāku tāpēc, lai brīvprātīgi un apzināti kalpotu Viņam?” Runa ir par to, lai mēs būtu patiesi, lai neko netēlotu, kā farizejs, kurš dzīvoja ilūzijā par sevi. Muitnieks bija patiess un tāpēc viņš lūdzās Garā un patiesībā.
Otra darbība – ķermeņa stāja. Muitnieks neuzdrošinājās ne acis pacelt uz debesīm. “Debesis” ir vārds, kas aizstāj vārdu Dievs, jo ebreji neizrunā vārdu “Dievs”. Šajā līdzībā būtībā ir teikts, ka muitnieks neuzdrošinājās pacelt acis uz Dievu. Muitnieks atšķirībā no farizeja apzinājās, ka stāv Dieva priekšā. Farizejs ir svētnīcā, bet muitnieks ir Dieva priekšā. Sakarā ar to, ka farizejs ir tikai svētnīcā, viņš lūdzās pats uz sevi, sakot Dievs. Savukārt muitnieks ir Dieva priekšā, tātad uzrunā Dievu. Bet, pirms izteiktajiem vārdiem, viņš runā ar savu stāju, ar sava ķermeņa valodu. Baznīcā katram žestam un stājai ir sava nozīme. Stāvēt, sēdēt, palocīt galvu, locīt ceļus, gulēt krustā, sist sev krūtīs. Ar ķermeņa valodas palīdzību mēs savu dzīvi noliekam Dieva priekšā. Stāvēšana Kunga klātbūtnē pauž godbijību (cilvēks parasti pieceļas, kad ienāk kāda svarīga persona), kā arī modrību un gatavību doties ceļā. Roku pacelšana nozīmē to, ka mēs slavējam Dievu. Savukārt, sakļaujot plaukstas, mēs pārvaram izklaidību, pievēršam savas domas Kungam. Paliekot sēdus Dieva klātbūtnē, mēs savā sirdī pārdomājam un apceram Dieva vārdu. Nometoties ceļos, mēs kļūstam mazi Dieva varenības priekšā un atzīstam savu atkarību no Dieva žēlastības.
Trešā muitnieka darbība – sita sev krūtīs. Šis žests norāda uz pazemīgu un satriektu sirdi jeb lūgumu, lai Dievs salauž mūsu nocietinātās sirds čaulu, atverot to sarunai ar Viņu no sirds uz sirdi. Mūsu sirds nocietināšanās nenotiek viena, kaut arī liela grēka dēļ. Tas ir lēns process. Kad mēs krītam grēkā, tas kliedz, un mēs zinām, ka ar to kaut kas jādara. Taču, kad atkārtoti darām tos pašus grēkus, nepievēršot tiem vērību vai pierodam pie tiem, tas nocietina sirdi. Tā notika arī ar muitnieku – viņš bija cilvēks, kurš dzīvoja grēkos. Muitnieki no savējiem ievāca naudu – nodokļus – un tos atdeva romiešiem. Romieši viņiem maksāja ļoti maz, un tādēļ muitnieki no tautiešiem ņēma vairāk, nekā atdeva romiešiem. Tātad viņi visu laiku meloja un dzīvoja no zagšanas – viņi zaga, lai dzīvotu un dzīvoja, lai zagtu. Viņi pie tā pierada, un tas viņus nocietināja. Dieva priekšā nav jāmelo, nav jātēlo, bet jāsit sev krūtīs, lai Dievs salauztu manu nocietināto sirdi.
Ceturtā darbība – viņš sacīja: Dievs, esi žēlīgs man, grēciniekam! Šī ir pazemīga lūgšana, kas “iziet caur mākoņiem un nerimstas līdz neaizsniedz mērķi” (Sīr 35,21). Vārdi, kurus mēs izsakām lūgšanā, ja izsakām tos apzināti, veido mūsu domāšanu. Katehismā ir teikts, ka “pazemība ir lūgšanas pamats. (...) Pazemība ir nostāja, kas ļauj saņemt lūgšanas dāvanu kā velti: cilvēks ir Dieva ubags.” (KBK, 2559) Ja tu esi ubags, tas nozīmē, ka tev nav ar ko samaksāt par to, ko esi saņēmis. Tu vari saņemt tikai par velti. Viss, kas var būt tevī, ir lūgums pēc palīdzības. Tev nekas nepienākas un tevī nav nekā, izņemot tavu nabadzību, lai saņemtu šo dāvanu. Lūgšanai jābūt pazemīgai, jo tā ir Dieva dotā dāvana. Mēs varam atvērties uz šo dāvanu, pateicoties pazemībai, un te ir labi saskatāma farizeja problēma, kurš nāk uz lūgšanu bez pazemības un neko nelūdz no Dieva.
Ar Rožukroņa lūgšanas starpniecību mēs vēršamies pie Dievmātes un lūdzam, lai viņa mūs tuvina Jēzum, lai tādējādi mēs Viņu aizvien labāk iepazītu un vairāk mīlētu. Šī pazemīgo ļaužu lūgšana palīdz mums uzlūkot visu to, ko Dievs savā mīlestībā ir darījis mūsu labā, un apzināties, ka mūsu dzīve ir savienota ar Viņa dzīvi. Lūgšanā mēs visu atdodam Dievam – savas grūtības, ievainojumus, priekus, saņemtās dāvanas, savus mīļos tuviniekus – pilnīgi visu. Lūdzoties, mēs ļaujam Dievam ienākt mūsu laikā, mūsu dzīvē un visu pārveidot.
Lai Rožukroņa lūgšana palīdz mums atgūt mieru savās sirdīs, ģimenēs, draudzēs, sabiedrībā un pasaulē, bet īpaši Ukrainā!
Priesteris Andris Ševels MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
