„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 29. marts
Piektdiena
Agija, Aldonis
+8.4 °C
neliels lietus

Daugavpils un dzīve amerikāņa acīm

Nejauša tikšanās ar 67 gadus veco amerikāni Džonu Stjuartu, kurš tagad dzīvo Londonā, ir kļuvusi par kārtējo apliecinājumu tam, cik viegli ir atrast kopīgu valodu ar cilvēku – citas valsts iedzīvotāju, kur ir atšķirīga kultūra, mentalitāte un ieradumi, ja vien ir vēlme komunicēt, apzināt kopīgus saskarsmes punktus un uzzināt vienam par otru iespējami vairāk. Bez politikas.

Lielo iespēju zeme

Godīgi sakot, visas dzīves laikā man nekad nav bijusi iespēja satikties ar amerikāni, nemaz nerunājot par saziņu. Un pēkšņi -- nejauša iepazīšanās. Džons sēdēja uz soliņa Andreja Pumpura skvērā, kaut ko lasīja un ēda, manuprāt, kukurūzas pārslas. Viņš izskatījās pēc tipiska amerikāņa -- sirms un solīds, smaidīja neatkarīgi no tā, vai tam bija vai nebija iemesls, bija ļoti draudzīgs, pretimnākošs un patīkams sarunas biedrs. Komunicējot ar viņu, nebija jūtama itin nekāda ekskluzivitāti vai pārākums pār sarunas biedru. Parasts vienkāršs cilvēks. Kad sāka līt, Džons izņēma no mugursomas milzīgu lietussargu un turēja virs mums abiem, sakot, ka augstskolas pasniedzējs, kurā viņš mācās, ieteica to visu laiku nēsāt līdzi, jo laikapstākļi Latvijā ir ļoti mainīgi.

Bez jebkādas iepriekšējas vienošanās mēs tūlīt pat sākām sarunāties, turklāt viegli, nepiespiesti un atklāti. Džons labi runā krieviski, protams, ar akcentu, tomēr dažas sarežģītākās valodas nianses viņam bija pagrūti izprast, tāpēc nācās paskaidrot. Bet, jebkurā gadījumā, mums nebija vajadzīgs tulks. Mēs labi sapratām viens otru.

Vispirms pajautāju, kāpēc Džons, tāpat kā visi amerikāņi, vienmēr un visur žilbina ar baltzobainu smaidu, uz ko viņš atbildēja: “Tāpēc, ka mēs esam laimīgi cilvēki – optimisti, dzīvojam lielu iespēju valstī. Protams, pie mums ir daudz nabagu, bet daudz arī bagātu cilvēku. Pie mums ir braukuši un brauc emigranti no visas pasaules, daudzi no viņiem savu laimi ir atraduši un joprojām atrod Amerikā, ir arī tādi, kas piedzīvo vilšanos. Taču ikvienam ir iespēja sākt jaunu dzīvi ASV, veidot karjeru un kļūt bagātam.”

PSRS zina labi

Džons ieradās Daugavpilī šī gada 15. augustā, lai Daugavpils Universitātē (DU) studētu krievu valodu. Viņš paskaidroja, ka šī ir DU un ASV Gaisa spēku un Jūras spēku militāro akadēmiju kopīga programma.

Džons šeit uzturēsies līdz 16. decembrim. Mācības izmaksās gandrīz 10 000 mārciņu, savukārt Anglijā studiju semestris maksā aptuveni 30 000 mārciņu: “Pirms gada plānoju studēt Krievijā. Taču karš Ukrainā mainīja manus plānus, bet es to nemaz nenožēloju, jo iespaidi, kas gūti Daugavpils apmeklējuma laikā, kompensē visus mīnusus. Tagad amerikāņiem mācīties krievu valodu Krievijā acīmredzamu iemeslu dēļ nav iespējams. Jo īpaši tāpēc, ka es aizgāju pensijā šī gada 25. februārī, dienu pēc tam, kad Krievija iebruka Ukrainā.”

Grupā, kurā mācās Džons, ir 22 cilvēki, vairākums no Amerikas universitātēm, trīs cilvēki – no Anglijas universitātēm. Viņi mācās katru dienu 3--4 stundas un gandrīz tikpat daudz laika tiek tērēts, gatavojoties nodarbībām. Mājokli Džons īrē: “Es neesmu students – esmu pats par sevi. Kāpēc mani interesē krievu valoda? 1977. gadā es pirmo reizi ierados PSRS 150 Amerikas studentu grupas sastāvā. Divus mēnešus mēs mācījāmies krievu valodu toreizējā Ļeņingradas Valsts universitātē. Mūsdienu jaunatne neko nezina par PSRS. Tajā bija daudz slikta, bet ne mazāk – arī laba. Tāpat kā Amerikā un Anglijā – sava veida negatīvā un pozitīvā līdzsvars. Tas ir mans kā ārzemnieka viedoklis."

1977. gadā, ieradies PSRS, Džons pabija ne tikai Ļeņingradā, bet arī Maskavā, Kijevā, Sočos, Buhārā, Samarkandā, Taškentā un citās Padomju Savienības pilsētās. Vārdu sakot, viņš zina par PSRS ne tikai pēc nostāstiem.

Daugavpils Universitātē Džons studē krievu literatūru, krievu valodas leksiku un gramatiku, Baltijas valstu, Latvijas un Daugavpils vēsturi. Viņš apceļo Latvijas pilsētas, nesen viesojies Liepājā, iepazīstot Latvijas iedzīvotāju dzīvi un ikdienu.

Džons uzskata, ka programma, kurā viņš studē, sniedz ieguldījumu Latvijas ekonomikas attīstībā, kā arī draudzīgu attiecību stiprināšanā starp mūsu valstīm, ASV un Angliju. Vienlaikus Džons bažījas, ka izglītības ierobežošana Latvijā krievu valodā, kā arī tās izmantošanas ierobežojums dažādās dzīves jomās samazinās iespējas, ko šī programma sniedz amerikāņiem un britiem.

Džons Stjuarts dzimis Vašingtonā, ģimene tajā laikā dzīvoja Virdžīnijas štatā, netālu no Pentagona. Ģimenē bija pieci bērni, izņemot Džonu, bija arī vecākā māsa, kura nomira pirms astoņiem gadiem, viņam ir vēl divas māsas -- Deila un Lina, un brālis Skots, kurš dzīvo Virdžīnijas štatā.

Pēc koledžas Džons iestājās prestižajā Prinstonas Universitātē, kur papildu citām zinātnēm un priekšmetiem četrus gadus padziļināti studēja padomju iekārtas politisko sistēmu un vienlaikus arī krievu valodu. Pēc šīs universitātes absolvēšanas Džons Stjuarts Virdžīnijā pabeidza otru universitāti, tajā viņš trīs gadus studēja jurisprudenci.

Dzīvo savam priekam

Tā kā PSRS sabruka, Džonam nebija iespējas praksē pielietot pirmajā augstākajā izglītībā iegūtās zināšanas, savukārt, pateicoties otrajai augstākajai izglītībai, viņš kļuva par kvalificētu juristu, kurš 40 gadus izmantoja savas zināšanas dažādās tiesību jomās, strādājot firmās un birojos ASV un Anglijā: “Es nestrādāju tiesās, nebiju advokāts vai kāds cits ierēdnis vai speciālists, bet strādāju par juristu dažādos uzņēmumos, to interesēs. Man patika izprast sarežģītas lietas un izstrādāt dažādus projektus. Vārdu sakot, es biju savā vietā.”

Džona pēdējā darba vieta pirms aiziešanas pensijā bija sekretāra amats vienā no Londonas universitātēm (Džons un viņa sieva dzīvo Londonā jau 32 gadus). Pārcelšanās iemesls uz Angliju bija uzņēmuma, kurā strādāja Džons Stjuarts, intereses.

Pēdējā laikā, pirms došanās pensijā, Džons saņēma apmēram 100 000 mārciņu gadā, t.i., nedaudz vairāk par 8 tūkstošiem mēnesī. Taču, pēc Džona teiktā, no šīs summas trešdaļa tika atrēķināta nodokļu nomaksai ASV un Anglijā. Tomēr, pēc mūsu priekšstatiem, tā ir milzīga nauda, ​​kuras lielāko daļu amerikānis glabāja bankas kontā, noteiktu summu tērēja ceļojumiem un personīgajām vajadzībām, neskopojās, kopā ar dzīvesbiedri apmeklējot dārgus restorānus Londonā. Vārdu sakot, dzīvoja un dzīvo savam priekam.

Dzīve Londonā viņam patīk vairāk nekā Amerikā: «Lielbritānijas veselības aprūpes sistēma ir labāka nekā ASV, Londona, atšķirībā, piemēram, no Ņujorkas, ir tīra un skaista pilsēta. Man šeit nav vajadzīga automašīna, jo ir autobusi un metro. Mēs ar sievu varam braukt ar velosipēdiem, tostarp arī uz darbu. Arī kultūras dzīve Londonā ir ļoti bagāta. Džonam ir ASV un Lielbritānijas pilsonība.

Daugavpils ir vislabākā

Džons Stjuarts ir sajūsmā arī par mūsu pieticīgo Daugavpili, viņš to uzskata par modernu, mājīgu un jauku pilsētu. Tomēr pārsteidzoši ir tas, ka Daugavpils, viņaprāt, vairāk nekā, piemēram, Maskava vai Pēterburga, Džonam atgādina bijušās PSRS laikus: „Anglijā un Amerikā tramvaju gandrīz nav, bet šeit tie klaudzina, braucot pa sliedēm, padomju laikos būvētās mājas, arī cilvēkos šis gars, man šķiet, joprojām ir saglabājies.”

Džonam patīk arī tas, ka pie mums, atšķirībā no Amerikas, īpaši Čikāgas, noziegumu tikpat kā nav. Šeit viņš vakaros var mierīgi pastaigāties pa pilsētu, nebaidoties tikt piekauts vai aplaupīts.

Programma, kurā studē Džons Stjuarts, darbojas arī Armēnijā, Gruzijā, Kazahstānā un Kirgizstānā, taču par sev pieņemamāko un piemērotāko amerikānis uzskatīja Daugavpili. Viņam ļoti iepatikās Olimpiskais centrs un cietoksnis, īpaši Marka Rotko centrs, kas garīgi un radoši vieno Daugavpili un ASV.

Dž. Stjuartam patīk arī Rīga, kur viņš ir bijis ne reizi vien. Tur viņš apmeklēja Nacionālo mākslas muzeju un ievērības cienīgas vietas.

Džonam un viņa sievai nav mantinieku. Amerikānis šo faktu skaidro ar to, ka viņš un Magrēta visu savu dzīvi veltīja darbam un karjerai, kas aizņem lauvas tiesu no viņu laika, kura bērniem vienkārši neatliktu.

Patīk futbols un putni

Magrēta, ar kuru Džons ir precējies 39 gadus, strādā „Christie's” izsoļu namā par senu grāmatu un manuskriptu nodaļas vadītāju. 1978. gadā viņi kopā strādāja ASV ziemeļaustrumos, kur iepazinās un vēlāk apprecējās: “Mēs ļoti mīlam viens otru un nekad nestrīdamies. Daudz ceļojam pa pasauli. Mūsu uzskati par dzīvi un citiem jautājumiem pilnībā sakrīt.”

Daugavpils iedzīvotāji ļoti imponē amerikānim: “Viņi ir draudzīgi, bet atturīgi. Anglijā ir ļoti grūti atrast draugu, visi ietur distanci, bet Amerikā, gluži pretēji, ir viegli izveidot labas attiecības. Bet, manuprāt, lai gan, iespējams, es kļūdos, Daugavpilī cilvēkos ir vēl grūtāk izraisīt atklātību. Varbūt tas ir saistīts ar sarežģītajiem sociālekonomiskajiem un dzīves apstākļiem.”

Pēc politiskajiem uzskatiem Džons Stjuarts ir demokrāts, no ASV prezidentiem viņš dod priekšroku Barakam Obamam.

Es atgādināju Džonam, ka B. Obamam tika piešķirta Nobela miera prēmija, lai gan viņa prezidentūras laikā Tuvajos Austrumos bija kari. Savādi, bet Džons par tik prestižu balvu dzirdēja pirmo reizi un neko par to nezina.

Džons ir liels futbola un Londonas komandas „Arsenal” fans. Lai apmeklētu spēles, par lielu naudu nopirku divus abonementus. Vēl Džonam ļoti patīk binoklī vērot putnus.

Mēs varējām sarunāties bezgala ilgi, jo Džons ir lielisks un interesants sarunas biedrs, taču viņš steidzās uz sava kursabiedra, 21 gadu vecā amerikāņa, dzimšanas dienu.

Komentāri

29.10.2022 12:00
Что за бред?
Зарплата секретаря в Англии колеблется в пределах 20 тысяч фунтов в год. И эта должность - то, ради чего супруги отказались от детей "во имя карьеры"?! "Дядя, ты дурак?" (с)