Janīna Kursīte ir politiķe, dārzkope, zemnieku saimniecības „Ziediņi” īpašniece un vienkārši lielisks cilvēks, kā arī mamma un vecmāmiņa. Neskatoties uz milzīgo noslogotību, viņa atrod laiku labdarībai.
Šoreiz Janīna atlicināja stundu sava laika, lai apmeklētu laikraksta „Latgales Laiks” redakciju un pie tējas tases pastāstītu par sevi, ģimeni, darbu, atcerētos bērnību un padalītos ar tuvākās nākotnes plāniem.
-- Janīna, pastāstiet mums, kur jūs pavadījāt savu bērnību un par ko tolaik sapņojāt?
– Bērnība pagāja netālu no Preiļiem, tagadējā Rušonas pagastā, vienmēr esmu bijusi īsta latgaliete. Līdz ceturtajai klasei mācījos skolā ar skaistu nosaukumu -- Naudaskalna pamatskola. Pēcāk turpināju izglītību Aglonā. Es no sirds iemīlēju šo brīnišķīgo Latgales pilsētu, un, pateicoties savai vecmāmiņai, iemīlējos arī vietējā dievnamā. Mana vecāmāte Anna atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu. Viņa, šķiet, bija teju vissvarīgākais cilvēks manā dzīvē. Vecmamma veda mani uz dievnamu, vispirms Rušonā uz nelielu baznīciņu, pēcāk -- uz Aglonas baziliku. Mana vecmāmiņa nebija pabeigusi nevienu klasi, viņai nebija nekādas izglītības, bet viņa bija dzīvesgudra sieviete.
– Vai vecmammai bija sava saimniecība?
-- Jā, un es no viņas daudz ko iemācījos. Viņa nenogurstoši strādāja, prata tik daudzus darbus... Bija ļoti prasmīga, pedantiska saimniece. Starp citu, tieši viņa palīdzēja man tikt skaidrībā par nākotnes profesiju. Mans tēvs bija galdnieks, strādāja būvniecības jomā. Mums pat mājās bija sava galdniecības darbnīca. Tētis pats meistaroja mucas, toverus eļļas uzglabāšanai, kā arī daudz ko citu, tostarp arī zārkus. Es ļoti labi atceros, ka mūsu pagalmā vienmēr atradās zārki. Tētim bija zelta rokas. Sākumā gribēju iet viņa pēdās, savu nākotni saistīt ar būvniecību. Jau kopš bērnības mācēju taisīt dažādas kastītes, rotaļājos tēva darbnīcā. Taču, kad pabeidzu astoto klasi, vecmāmiņa man teica: “Bērniņ, tev nav jāiet celtniecībā, tu kļūsi par lielisku dārzkopi, tev jāstājas Bulduru sovhoztehnikumā.”
-- Un jūs paklausījāt?
-- Jā, protams. Un, ziniet, neesmu to nožēlojusi. Es patiesi iemīlēju savu profesiju. Lai gan jāteic, ka būvniecība man joprojām ir tuva, domāju, ka savu dzīvi ar šo jomu varēju saistīt, piemēram, kļūstot par labu arhitekti vai būvvaldes vadītāju. Bet, atgriežoties pie Bulduriem, jāpiebilst, ka tur bija ļoti sarežģīti iestāties, jāiztur liels konkurss. Taču man tas izdevās. Arī mācīties bija grūti, bija izstrādāta nopietna programma, mūs mācīja lieliski, bet ļoti prasīgi pedagogi, kuri mums daudz ko iemācīja. Mūs pat sauca par "Bulduru meiteņu klosteri". Uzraudzība bija pastāvīga, nevarējām paspert ne soli. Septiņas nedēļas mums bija jākopj burkānu plantācija, un pamēģini tik neizpildīt normatīvus! Daudzi pilsētnieki šādu tempu neizturēja, tāpēc tehnikumā centās vairāk uzņemt labāk sagatavotus lauku jauniešus. Mums bija savi milzīgi zemes gabali, turklāt mēs braucām arī praksē uz dažādām saimniecībām, gandrīz ar rokām kultivējām milzīgus dārzus, mācījāmies strādāt ar lauksaimniecības tehniku. Tieši tāpēc es cīnījos par Višķu tehnikuma materiāli tehniskās bāzes saglabāšanu, jo tas viss ir nepieciešams, lai mūsdienu jaunatne varētu pilnvērtīgi apgūt lauksaimniecības profesijas.
– Jūsu dzīve bija diezgan cieši saistīta ar Višķiem?
-- Jā. Šī ir vieta, kuru es izvēlējos gan darbam, gan dzīvei. Es lepojos ar to, ka strādāju kopā ar dārzkopi Staņislavu. Arī viņš man ļoti daudz iemācīja. Tiesa, sākumā viņš nezināja, ka esmu no Latgales, domāja, ka atbraukusi meitene no Bulduriem. Staņislavs ilgi atcerējās pirmo dienu, kad es ierados. Tas bija iepazīšanās diena, bet es uzreiz novilku kurpes un metos darbā. Staņislavs toreiz nodomāja -- atbraukusi pilsētniece no Bulduriem un skat, jau cik nadzīga. Tolaik viņš gribēja šajā vietā ņemt savu dēlu, bet tad atnāca pie priekšniecības un teica, ka ņems mani. Tā es sāku savas darba gaitas. Mani uzreiz pieņēma darbā par brigadieri. Dārzniecībā man bija jārūpējas par 100 hektāriem aveņu, bija vēl viens hektārs, kur audzēja kokus. Pie manis brauca jaunie daugavpilieši no LOTOS (vidusskolēnu darba un atpūtas vienība) un palīdzēja darbā. Nācās nenogurstoši strādāt: lasīt avenes, svērt un akurāti sasaiņot. Tā pagāja vasara, pēc tam bija jālasa āboli milzīgos augļu dārzos. Ziemā apgriezām avenes, šim nolūkam izdomājām speciālas šķēres.
– Jūs nepārstājāt pilnveidot savas zināšanas, turpinot mācīties, vai ne?
– Jā, es iestājos neklātienes nodaļā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, kur studēju sešus gadus. Konkurss bija 18 cilvēki uz vietu, bet es to izturēju. Tad piedzima meita, nācās ņemt akadēmisko atvaļinājumu. Un, kad atgriezos, grupā bija četri Bulduru tehnikuma absolventi. Speciāli mums tika izveidota dārzkopju grupa. Esmu diplomēta dārzkope, nevis agronome. Vēl esmu absolvējusi Daugavpils Universitāti un ieguvusi psiholoģes specialitāti.
– Jūs diezgan ilgu laiku strādājāt par pasniedzēju Višķu tehnikumā.
-- Jā, atnācu vēl pavisam jauna. Un man, jaunai pedagoģei, kura zina tikai latviešu valodu, uzreiz pateica, ka būs jāstrādā ar latviski un krieviski runājošo grupām. Tas biedēja -- ja nu es nespēšu ar to tikt galā. Bet es tomēr tiku galā, ātri apgūstot man svešo valodu.
– Un kā jūs izdzīvojāt smagajos 90. gados?
– Godīgi sakot, bija grūti. Viss bruka mūsu acu priekšā. Tikai 1993. gadā biju pabeigusi Jelgavas akadēmiju. Es ļoti gribēju privatizēt dārzus, kas bija kļuvuši man tuvi un mīļi, bet sākumā man to neļāva darīt. Taču vēlāk tomēr izdevās pārņemt aveņu plantācijas. Jūs nevarat pat iedomāties, ko tas man maksāja. Man nācās samaksāt 10 000 latu, kas šodienas cenās ir aptuveni 100 000 eiro. Un man tomēr izdevās šīs zemes privatizēt. Toreiz arī sāku strādāt par pasniedzēju. Turklāt tolaik aktīvās sezonas laikā zemnieku saimniecību īpašnieki strādāja uz savas zemes, bet ziemā viņiem nācās mācīt tehnikumā. Divpadsmit gadus nostrādāju par pasniedzēju, un šis darbs man ļoti patika. Pēcāk strādāju Konsultāciju birojā, rūpējos par savu saimniecību.
– Kad jūs sākāt darboties politikā?
– Jau ļoti sen. Sāku kā pagasta deputāte. Pēc tam biju novada domes deputāte un tikai pēc tam strādāju 12. un 13. Saeimā.
-- Kas jūs piesaistīja politikā?
– Gribēju palīdzēt cilvēkiem. Es sapratu, ka bez sakariem politiskajās aprindās to izdarīt bija gandrīz neiespējami. Nācās pašai iet politikā, lai pārstāvētu vietējo zemnieku un lauku uzņēmēju intereses.
– Ko izdevās sasniegt?
-- Jāteic, ka gana daudz. Bet es neesmu no tiem, kas katru savu soli atspoguļo sociālajos tīklos vai skandina gandrīz vai pa visu valsti, ka es, lūk, esmu izdarījis to vai to. Izdevās sagādāt aparatūru mediķiem, daudz strādāju pie Latgales speciālās ekonomiskās zonas attīstības. Aktīvi strādāju ar kūdras nozares pārstāvjiem. Protams, var saņemt Eiropas naudu un likvidēt šo jomu, bet tā taču ir mūsu bagātība. Bija daudzi citi projekti, kā arī plāni reģiona attīstībai.
– Šoreiz jums neizdevās iekļūt Saeimā. Kopumā parlamentā nav neviena novada pārstāvja…
– Jā, tagad valdībā nav sava lobija, bet varu teikt, ka man tur joprojām ir sakari, un es gatavojos arī turpmāk staigāt pa ministriju kabinetiem, „izsitot” dažādus projektus Latgales attīstībai. Un gribu vēlreiz pateikt lielu paldies visiem, kas par mani balsoja.
– Kā jums izdodas apvienot tik aktīvu sabiedrisko darbību, darbu saimniecībā un ģimeni?
– Dievs man dod enerģiju. Es nesaku, ka man tas ir viegli, bet ar Dieva palīdzību viss ir iespējams. Patiesībā ģimene man vienmēr ir bijusi pirmajā vietā, tā ir mana cerība un atbalsts. Esmu pateicīga savam vīram, dēlam, meitai un saviem mīļajiem mazbērniem. Viņi man sniedz tādu pozitīvu emociju lādiņu... Un mazbērni palīdz man vienmēr būt lieliskā sportiskā formā. Spēlēju ar viņiem futbolu, stāvu vārtos hokeja spēlēs, palīdzu viņiem pildīt mājasdarbus.
-- Kā pavadāt savu brīvo laiku? Vai jums ir kāds hobijs?
– Jā, pirmkārt, man ļoti patīk adīt. Saviem bērniem es adīju visu, ko vien bija iespējams, arī džemperus. Otrkārt, man patīk lasīt labu literatūru. Es burtiski "ēdu" labas grāmatas. Pēdējā grāmata, ko izlasīju, bija kursa biedrenes sarakstītā “Cerību māja”. Šī grāmata man atgādina manu dzīvi.
-- Kādi jums ir plāni?
– Man to ir ļoti daudz. Gribu uzbūvēt sev otru siltumnīcu un darīt to, kas man patīk. Priecēšu cilvēkus ar savām ogām un augļiem. Es taču nepalikšu bez darba. Tāpēc sapņoju par stipru veselību, lai mīlētu, strādātu un priecātos par dzīvi.
-- Paldies par sarunu!
