„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 26. novembris
Otrdiena
Konrāds, Sebastians
+3.7 °C
apmācies

Ruģeļos ir viss, bet…

Anatolijs Krilovs

Pastaigājoties pa Ruģeļu ciemu, grūti saprast iedzīvotājus, kuri visiem spēkiem un par jebkādu naudu cenšas apmesties uz dzīvi Daugavpils centrā. Kāpēc, ja ceturtdaļstundas brauciena attālumā no pilsētas cilvēks nonāk dabas klēpī, kur valda klusums, skaistums, miers un, tajā pašā laikā, ir pieejami visi civilizācijas labumi un labiekārtotība.

No Aizkraukles uz Ruģeļiem

Šī mikrorajona tapšana ir saistīta ar Daugavpils hidroelektrostacijas (HES) celtniecības projektu un būvdarbu sākumu 1979. gadā. Tās tuvumā saskaņā ar plānu sāka būvēt HES celtnieku ciemu, kuru, pēc apvidus nosaukuma, arī nosauca par Ruģeļiem. 1981. gadā ciems tika iekļauts pilsētas sastāvā. Kopš tā laika to apbūvēja ar piecstāvu un deviņstāvu dzīvojamām ēkām. Šeit tapa jaunas ielas -- Gaismas un Akadēmiķa Graftio iela, tika uzceltas daudzas sociālās un kultūras iestādes. Cauri ciemam plūst Meļņičkas upe, kas ietek Daugavā. Tagad tas ir labiekārtots un moderns mikrorajons.

Astoņdesmit piecus gadus vecā Raisa Stepanova dzīvo Ruģeļos jau 34 gadus. Seniore stāsta, ka šajā laikā ciems attīstījās un kļuva skaistāks, taču, kā jau ierasts, ir arī trūkumi. Viņas abas meitas Irina un Tatjana atrodas Aizkrauklē, kur savulaik dzīvoja visa ģimene. “Tolaik es strādāju VEFā (Valsts elektrotehniskā fabrika), kas bija slavena visā PSRS. Vīrs saņēma dzīvokli Daugavpilī un gribēja, lai mēs visi pārvācamies uz šejieni. Taču es lūdzu, lai viņš dod man iespēju pastrādāt vēl vienu gadu. Vīrs piekrita un tad pēkšņi nomira, bet es tomēr pārcēlos uz Ruģeļiem,” stāsta Raisa Stepanova un piebilst, ka sākumā no bēdām un vientulības raudāja spilvenā, bet, kad iestājās darbā Ruģeļu bērnudārzā, dvēseles sāpes pamazām atkāpās. Pēc vīra nāves Raisa dzīvo viena.

Raisa Stepanova nostrādāja VEF divdesmit gadus. Savulaik viņa strādāja arī citā slavenā būvē -- cēla Pļaviņu hidroelektrostaciju. Kādu laiku strādāja par slaucēju kolhozā.

Ruģeļos ir daudz kas, piemēram, uz šejieni kursē maršruta taksometrs, un, pats galvenais, – ir doktorāts, kā arī citi civilizācijas labumi, ciems tiek labiekārtots, tomēr kaut kā vēl pietrūkst. Taču visam vajag naudu, bet tās nav,” saprotoši secina Raisa.

Savulaik viņa apciemoja savu mazmeitu Mariju, kura dzīvo un strādā Berlīnē. Reiz Raisai tur palika slikti, seniore nokrita. Viņu ievietoja slimnīcā. Ārstēšanās tajā pacientei no Latvijas palika atmiņā uz visu mūžu, pirmkārt -- medicīniskā personāla kultūra un apkalpošanas kvalitāte: “Ārstējošais ārsts reiz pajautāja par manas pensijas apmēru. Kad nosaucu summu -- 320 eiro mēnesī, viņš bija satriekts un vien noteica: “Kā var dzīvot ar tādu naudu? Man ir 980 eiro pensija,” uz ko es atbildēju: “Tā arī dzīvojam!”

Otra mazmeita dzīvo Somijā. Raisai Stepanovai cienījamā vecuma dēļ ir problemātiski apciemot meitas, tāpēc visa kuplā ģimene pulcējas mammas un vecmāmiņas dzīvoklītī Ruģeļos, kā tas bija pavisam nesen. Raisai ir četri mazbērni un tikpat mazmazbērnu.

Prieks un dzīves jēga

Bērnu rotaļu laukumā satiku vīrieti, viņam blakus rosījās meitene. Sākumā nodomāju -- viņa mazmeita, bet 48 gadus vecais Česlavs teica, ka tā ir viņa meita Diāna, tā teikt, vēlais bērns. Diānai ir 5 gadi, bet vecākajai meitai Viktorijai -- 16 gadi, viņa ir skolniece.

Ģimene dzīvo ciemā 16 gadus. Ruģeļi nav izvēlēti nejauši: “Mēs ar sievu gaidījām ģimenes pieaugumu, tāpēc meklējām dzīvokli. Izlasījām sludinājumu un atbraucām uz Ruģeļiem, apskatījām mājokli Gaismas ielā, mums patika, nopirkām un nemaz nenožēlojam. Šeit ir klusums, miers, mežs, blakus Daugava un ūdenskrātuve, pie kuras var atpūsties.”

Česlavs gandrīz ceturtdaļgadsimtu strādā par apsargu Daugavgrīvas cietumā, viņam drīz būs 50 gadi, laiks doties pensijā.

No stresa un spriedzes, ko rada darbs speciestādē, Česlavs atbrīvojas, strādājot vasarnīcā un viensētā, kas atrodas Maļinovas pagastā.

Vēlīnā atvasīte Diāna, pēc Česlava teikā, sagādā viņam un sievai ne tikai ierasto tēva un mātes prieku, bet neļauj arī garlaikoties, ieslīgt problēmās un raizēs: “Viņa ir kā gaismas stariņš, mūsu prieks un dzīves jēga. Diāna liek mums sevi uzturēt labā formā. Viņa ir mazs brīnums!"

Faina Ļeonova par sētnieci strādā gandrīz gadu, un šajā laikā apguvusi šī šķietami vienkāršā darba specifiku -- visur un vienmēr jābūt tīrībai un kārtībai: “Patīk vai nē, bet ir jāstrādā, jo īpaši tāpēc, ka esmu palikusi viena, jo vīrs ir miris.”

Jāpiebilst, ka dzīvesbiedriem pietrūka pavisam nedaudz, lai svinētu zelta kāzas. Faina dzīvo turpat ciemā, viņai ir divi dēli, viens strādā ārzemēs, bet otrs -- Daugavpilī.

Faina uzskata, ka sētnieces darbam ir daudz plusu -- svaigs gaiss, komunikāciju ar cilvēkiem, un, galvenais, iespēju pabūt vienatnē ar savām domām un vienlaikus pildīt savus darba pienākumus.

Problēmas nebiedē

Par astoņdesmit gadus veco, bet joprojām jauneklīgo un enerģisko Fjodoru (uzvārdu viņš nenosauca) var uzrakstīt grāmatu, jo viņa dzīve ir bagāta ar dažādiem pēckara laiku un tagadnes notikumiem.

Par šodienas problēmām Fjodors saka, ka tās viņu nepārsteidz un nebiedē: “Mēs nekad agrāk neesam tik labi dzīvojuši un tik labi ēduši -- es zinu, ko saku. Jā, ir nesamērīgas cenas... Bet es atceros, kā Staļina laikos mēs, puikas, naktīs vācām uz lauka sasalušus kartupeļus, baidīdamies tikt pieķerti un sodīti. Paroc sasalušo cieto zemi un izcel kartupeli. Un mēs to uzskatījām par laimi! Galvenais bija nenomirt badā!"

Tolaik Fjodors dzīvoja Baltkrievijā: “Gandrīz visa mūsu ģimene -- mamma, tētis un viens no brāļiem -- tika izsūtīta uz nometnēm. Mēs – trīs bērni -- palikām bez vecākiem, vienu pieņēma radinieks. Pēc tautu vadoņa nāves visus atbrīvoja un mēs dzīvojām tālāk.”

Pēc skolas beigšanas Fjodors kļuva par mehanizatoru – strādāja par šoferi, traktoristu, kombainieri, metinātāju, bija traktoristu brigādes brigadieris.

Seniors stāsta, ka 1978. gadā sieva pierunāja viņu pārcelties uz Latviju. Daugavpilī Fjodors strādāja par meistaru uzņēmumā "Elektroinstruments", kur arī satika savu mīlestību -- pašreizējo dzīvesbiedri Uļjaniju.

Viens Fjodora dēls traģiski gāja bojā, otrs – Vasilijs -- atrodas Baltkrievijā, bet dēls Igors dzīvo Jaunbūvē.

Pensionārs savos astoņdesmit gados veikli vada automašīnu un dzīvo pilnu krūti, nevis sēž kopā ar vienaudžiem uz soliņa pie mājas.

Pašpietiekams mikrorajons

Olga Ciguļova, nu jau pensionāre, Ruģeļos dzīvo 27 gadus un uzskata, ka šis Daugavpils mikrorajons ir pilnībā pašpietiekams: “Te ir gandrīz viss. Veikals, doktorāts, bērnudārzs, moderns sporta komplekss, rotaļu laukums, aptieka, bet slikti, ka nav bankomāta. Ikviens cilvēks Ruģeļos, ja vēlas, var atrast, ko darīt. Šeit ir komfortabli."

Olga visu mūžu strādāja par audzinātāju bērnudārzā un uzskata, ka prasme komunicēt ar bērniem ir Dieva dāvana, jo to nevar iemācīties. Olga dzīvo viena, taču neizslēdz, ka varētu satikt cilvēku, ar kuru būtu vērts saistīt savu dzīvi. Taču atzīst, ka viņai tas ir sarežģīts jautājums.

Ar visu pārējo pensionāre ir apmierināta. Galvenais, ka pa viņas dzīvokļa logu, kad nobirušas lapas vai arī agrā pavasarī, ir redzama Daugava un ledus iešana, kā arī paveras brīnišķīgs skats uz Ruģeļu apkārtni.

Par ciema ievērojamāko objektu un vizītkarti var uzskatīt jauno un moderno sporta kompleksu -- stadionu un laukumu, kur uzstādīti visdažādākie trenažieri. Tobrīd piebrauca jaunu puišu grupa un sāka gatavoties futbola spēlei. Kas var būt lietderīgāks un aizraujošāks par sportošanu blakus rudenīgajam mežam! Fantastisks skats! Vai tad pilsētas centrā kas tāds ir iespējams?