Apmeklējot Daugavpils piepilsētu – Kalkūnus, un parunājoties ar tās iedzīvotājiem, var secināt, ka Latgale ir bagāta ar talantīgiem un interesantiem cilvēkiem. Un, protams, ir jāpiemin baroni, grāfi un citas personības, kas te ir saimniekojušas un attīstījušas šo teritoriju. Mūsdienās šajā mikrorajonā komfortabli dzīvo cilvēki, atrodas dažādas struktūras un iestādes.
Atskats vēsturē
Apdzīvotā vieta izveidojusies ap bijušās Kalkūnes muižas centru. 1812. gada kara laikā franču maršals Žaks Makdonalds Kalkūnu muižā iekārtoja savu štāba mītni. Kopš 1864. gada Kalkūni bija muižas pagasta centrs Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķī. Rajons sāka attīstīties 19. gadsimta vidū, kad tika uzbūvēta dzelzceļa līnija Pēterburga--Varšava. 1862. gadā atklāja Kalkūnu dzelzceļa staciju, kuru 1921. gadā pārdevēja par Grīvu. Savukārt 1873. gadā no Radvilišķiem izveidoja savienojumu ar dzelzceļa līniju Pēterburga—Varšava (Kalkūni—Radvilišķi).
Kalkūnes muižas pils celta laikā no 1890. līdz 1892. gadam pēc toreizējā muižas īpašnieka Augusta fon Etingena pasūtījuma un pazīstamā arhitekta Vilhelma Kārļa Neimaņa projekta; laika posmā no 1878. līdz 1895. gadam viņš bijis Daugavpils pilsētas galvenais arhitekts, kā arī darbojies Rīgā šajā jomā.
19. gadsimta beigās muižai piederēja arī liela ķieģeļu rūpnīca, kas apgādāja ar ķieģeļiem Daugavpils jaunceltnes, kā arī sava spirta ražotne. 1900. gadā muiža atradās grāfa N. Ignatjeva īpašumā, savukārt jau 1912. gadā tā piederēja valsts domes deputātam un tirdzniecības padomniekam V. Korjakinam, kura ģimenei Kalkūnes pagastā tolaik piederēja arī Didrihšteinas, Gecenšteinas un Jaunlaiku muiža.
Pirmās valsts neatkarības gados pēc 1920. gada agrārās reformas muižu nacionalizēja un kungu mājā iekārtoja Grīvas zīdaiņu patversmi. II Pasaules kara laikā pilī bija iekārtots kara hospitālis, bet 1945. gadā darbu atsāka bērnu patversme – nu jau kā Kalkūnes Republikāniskais bērnu nams. Padomju varas gados muižas pils nams tika papildināts ar silikātķieģeļu ēkām. 1962. gadā muižas pilī tika izveidots Republikāniskais psihoneiroloģiskais bērnu nams “Kalkūni”, 1994. gadā Bērnu bāreņu aprūpes centrs “Kalkūni”, bet no 2004. gada oktobra -- Bērnu sociālās aprūpes centrs “Kalkūni”.
Padomju laikos Kalkūnos darbojās spirta rūpnīca, Latvijas patērētāju savienības (Latpotrebsojuz), Lauktehnikas, Agroķīmijas bāze un citi, mazāki, uzņēmumi un iestādes.
Pašlaik Kalkūnos atrodas Kalkūnes pagasta pārvalde, veikali, jaunatnes sporta un kultūras centrs, Valsts sociālās aprūpes centra "Latgale" filiāle "Kalkūni", kā arī dažādas komercstruktūras un bāzes, piemēram, muitas noliktava, garāžas u.c.
Ģimenē aug trīs meitas
Anžela un Vladislavs Karņicki un viņu trīs meitas Kalkūnos dzīvo jau piecus gadus. Ģimenei pieder puse privātmājas (agrāk Vladislavs dzīvoja Nīderkūnos, bet Anžela – pilsētā: “Mans vīrs negribēja pirkt dzīvokli Daugavpilī, jo pieķēries šai vietai ar sirdi un dvēseli, tāpēc kopā nolēmām iegādāties māju Kalkūnos un to nenožēlojam. Šeit valda miers un klusums.”
Vecākā meita Lika mācās J. Raiņa 6. pamatskolas 5. klasē, bet pēc vidējās meitas Darinas un jaunākās Angelinas mamma ar Liku steidzās uz bērnudārzu, lai viņas pārvestu mājās.
Vladislavs strādā par ekspeditoru, piegādā pīrāgus, bet Andžela ir mājsaimniece, uz kuras pleciem gulstas rūpes par visu ģimeni. Nozīmīga loma tajā ir virtuvei, kur daudzbērnu māmiņa gatavo dažādus ēdienus. Piemēram, Likai vislabāk garšo pica, cepelīni un borščs.
“Kalkūnos notiek dažādi svētku pasākumi, piemēram, tiek svinēts Jaunais gads, Lieldienas un Masļeņica. Vārdu sakot, mums šeit ir pilnvērtīga kultūras un sabiedriskā dzīve. Pagastā ir bibliotēka un dažādi interešu pulciņi. Mēs šeit negarlaikojamies,” sacīja Anžela.
Savukārt Anna Matvejeva Kalkūnos dzīvo visu mūžu, t.i., vismaz pusgadsimtu. Viņa pastāstīja, ka dzimusi Kalkūnes ielā, bet viņas pašreizējā dzīvesvieta atrodas Ķieģeļu ielā: “Te viss ir mainījies uz labo pusi: uzceltas mājas, noasfaltētas ielas, izbūvēta siltumapgāde un ūdensvads, uzceltas sociālās un kultūras iestādes, apmetušies uz dzīvi jauni cilvēki. Dzīve nestāv uz vietas. Protams, daudz kā vēl pietrūkst, bet ar laiku, domāju, taps arī viss pārējais.”
Anna četrus gadus strādā Valsts sociālās aprūpes centra "Latgale" filiālē "Kalkūni", pirms tam strādāja par zivju ceha noliktavas pārzini. Anna dzīvo viena, viņai ir dēls Konstantīns, kurš jau desmit gadus kopā ar sievu un divus gadus veco dēlu Maiklu dzīvo Anglijā. “Konstantīns tur ieguva izglītību, nopirka kredītā māju, viņam ir labi atalgots darbs. Viņš kopā ar ģimeni brauc pie manis ciemos,” pastāstīja Anna.
A. Matvejevai patīk dzīvot Kalkūnos, pirmkārt, tāpēc, ka tie nav tālu no Daugavpils un, piemēram, atrodas četrus kilometrus no Birķeneļiem, Raiņa muzeja, kur var aizbraukt atpūsties. Netālu atrodas ūdenskrātuve un Lauceses upīte, kur var peldēties.
Dieva dots talants
Bez pārspīlējuma var teikt, ka Kalkūnu lepnums ir to iedzīvotājs, mākslinieks, dažādu personālizstāžu dalībnieks, mūziķis -- ģitārists un dziedātājs, 67 gadus vecais Jurijs Sarāns. Turklāt viņš nav profesionālis ar speciālu izglītību, bet gan autodidakts ar Dieva dotu talantu.
Mājā Jubilejas ielā 5 viņš dzīvo kopā ar savu 92 gadus veco māti Annu, rūpējas par viņu.
Mājokļa otrajā stāvā atrodas darbnīca, kurā top Jurija gleznas, mūsu tikšanās un iepazīšanās laikā vairākas jau bija pabeigtas. Tām piemīt oriģinalitāte, savdabība un neatkārtojamība.
Sarunas laikā Jurijs paņēma sešu stīgu ģitāru un jautāja, ko uzspēlēt. Palūdzu kaut ko no šansona. Izrādījās, ka mūziķis lieliski pārvalda instrumentu, izmantojot dažādas tehnikas. Jurijam ir lieliska balss, kas aizkustina dvēseli, liekot ieklausīties viņa atskaņotajā mūzikā un dziesmās. Repertuārs ir dažāds: mūsdienīgs, senlaicīgs, tostarp klasika. Lielāko daļu darbu viņš ņem no slavenu dziedātāju un mūziķu repertuāra, dažus atrod internetā, taču pats savu mūziku un dziesmas nesacer, jo uzskata, ka katram radošam cilvēkam jādara tas, kas viņam padodas vislabāk.
Sava likteņa saimnieks
Jurijam spēlēt ģitāru iemācīja viens no viņa draugiem, kurš devās dienēt armijā. “Kad viņš atgriezās un noklausījās, kā es dziedu un spēlēju, jutās ļoti pārsteigts. Viņš nespēja noticēt, ka tik īsā laikā esmu tik labi apguvis stīgu instrumentu un pats sev atskaņoju pavadījumu,” stāsta Jurijs.
Jurijs visu mūžu strādāja pilsētas uzņēmumos par mākslinieku noformētāju.
Viņam ir vēl viens hobijs -- makšķerēšana, turklāt zivis Jurijs ķer tikai Daugavā: “Ezeros un dīķos ir mierīgs, stāvošs ūdens. Garlaicīgi! Cita lieta ir upe, kur ir jūtama dzīvība un pārņem azarts. Jurija lielākā trofeja ir 12 kilogramus smaga līdaka.
Jurijs uzskata, ka katrs ir sava likteņa saimnieks: “Es nesaprotu cilvēkus, kuri visu laiku par kaut ko sūdzas. Ko jūs esat darījuši, lai uzlabotu savu dzīvi un atrisinātu problēmu?”
Visaugstāk Jurijs vērtē brīvību un savu dzimto pusi. Ir vecāku mājas un Daugava, un viņam ar to pietiek, lai justos laimīgs. Pēc viņa vārdiem, viņš ne par kādu naudu nebrauktu uz citu valsti dzīvot un strādāt. Tāds nu viņš ir -- savas Tēvzemes patriots!
