Novembri mēdz dēvēt par Latvijas mēnesi. Un nu mēs stāvam uz Latvijas Republikas Proklamēšanas dienas 104. gadskārtas sliekšņa. Katrs vēsturē aizgājušais gads arvien vairāk šķir mūs no vēstures faktiem un tā laika notikumiem mūsu tautas dzīvē. Tāpat kā laikam skrienot vēja spārniem arvien mazāk paliek šo notikumu dzīvo aculiecinieku. Tāpēc ar mazliet drebošu sirdi mēs devāmies tikties ar Helēnu Ploni viņas mājīgajā dzīvoklī vienā no Eglaines daudzdzīvokļu mājām. Helēnas kundzei šobrīd ir deviņdesmit trīs gadi, tāpēc droši varam sacīt, ka viņa ir dzimusi, augusi, strādājusi un dzīvojusi kopā ar Latviju gan tās svētkos, gan ikdienā gandrīz vai visa gadsimta garumā. Pierakstītas neskaitāmas klades un burtnīcas, fotogrāfijas, manuskripti un albūmi, melnraksti un piezīmes -- tas viss atradās uz sirmās kundzes rakstāmgalda. Ja par savu seno laiku hroniku mēs varam būt pateicīgi Livonijas Indriķim, tad par Eglaines hronikas zinātāju droši varam saukt Helēnu Ploni. Ja kāds kādu dienu uzdrošināsies rakstīt grāmatu par Eglaines vēsturi, viņam vajadzēs tikai apkopot Helēnas kundzes pierakstus, un grāmatai ar diviem vai pat trīs sējumiem materiāla būs atliku likām. Aptiekas pārvaldnieks Falkins, skolas direktors Hāgs, Olga Spūle, Jāzeps Zeļonka un vēl daudzi vārdi un uzvārdi šajā vakarā bira kā no pārpilnības raga. Ar sevišķu siltumu kundze atminējās bijušo sovhoza ”Eglaine” direktoru Nikolaju Mirošņičenko, kura vadībā savā dzimtenē atgriezās Gothards Fridrihs Stenders.
Savukārt par savām dzīves gaitām Helēnas kundze stāsta tā: ”Mūsu dzimtā pirmajā vietā vienmēr bija darbs. Mani vecāki bija pusgraudnieki. Tāpēc darbs mums jau no bērnības bija pierasts, jo ģimenē bijām pieci bērni. 1946. gadā beidzu Lašu pamatskolu, sekoja mācības Daugavpils daiļamatniecības skolā. Man paveicās, jo, beidzot šo skolu, toreiz varēju strādāt par sākumskolas skolotāju. Tad arī sākās manas darba gaitas Kurmenes skolā, Ilūkstes rajona izglītības nodaļā. Sekoja darbs mašīnu -- traktoru stacijas kadru daļā. Kad sākās meliorācijas ēra, pārgāju strādāt tur. Meliorācijas celtniecībā arī satiku savu nākamo vīru Jāni. Tad gandrīz trīsdesmit gadu garumā sekoja darbs sovhozā “Eglaine”. Pa šiem gadiem izaudzinātas divas meitas -- Zita un Ineta.”
Tautas atmoda Eglainē sākās diezgan neparasti. 1989. gadā tika atklāts piemineklis un muzejs apgaismības laikmeta vācbaltiešu luterāņu teologam, latviešu laicīgās rakstniecības dibinātājam, "Latviešu valodas vārdnīcas" (Lettisches Lexikon, 1789) autoram Gothardam Fridriham Stenderam. Kopā ar entuziastu grupu tika veikti sagatavošanas darbi šim grandiozajam notikumam, un Helēnas kundze atkal bija notikumu vidū. Tad sekoja aktīva iesaistīšanās Latvijas Tautas frontes darbībā -- Atmodas sākuma notikumi Daugavpilī, barikādes, Baltijas ceļš. Tad Olgas Spūles vadībā norisinājās aktīva darbība Latvijas Kultūras fonda Eglaines kopā, kurā par vienu no saviem uzdevumiem izvirzīja latvisko tradīciju izzināšanu un iedzīvināšanu, -- vakarēšanas, Maizes un Kartupeļu svētki, Jurģu diena, Miķeļdiena, Mārtiņdiena. Tas ir tikai neliels atskats uz kopas paveikto. Kā kopas dalībniece H. Plone organizēja bērnu ansambli “Atvasīte”, šuva bērniem tautas tērpus, vainadziņus un veidoja programmas, ar kurām uzstājās gadatirgos, tautas namos un baznīcā -- laulību un citās ceremonijās. Pateicoties Helēnas kundzes un viņas domubiedru grupai, laika posmā, kad Ilūkstes novada vadība nolēma slēgt Stendera muzeju, tika nodibināta biedrība “Stendera novadnieki”. Un, tikai pateicoties šai biedrībai un tās vadībai -- Stefānijai Lazdānei, Vitam Bacānam, Jānim Ruļukam, kasierei Helēnai Plonei un pārējiem tās locekļiem, muzejs joprojām atrodas tur, kur to bija iecerējusi tā dibinātāja -- skolotāja Olga Spūle. Uz manu vaicājumu: ”Kā tas nākas, ka luterāņu mācītāja galvenie aizstāvji bija tieši katoļi”, Helēnas kundze atbildēja:” Stenders ir mūsējais -- eglainietis, tāpēc mēs citādāk nevarējām.”
Gluži aiz loga ir satumsis agrais novembra vakars. Helēnas kundze ir gatava stāstīt vēl un vēl -- īsta staigājošā enciklopēdija. Un tad sāc saprast, ka šī aktīvā dzīves pozīcija laikam ir tā, kas palīdz saglabāt skaidru domu un savu sapratni par cilvēkiem un notikumiem visu šo nodzīvoto gadu bagāžā. Ne velti 2016. gadā viņas devumu ir novērtējusi arī Ilūkstes novada vadība, pasniedzot Gada balvu un Atzinības rakstu par pašaizliedzīgu darbu un sirdsdegsmi latviskās dzīvesziņas tradīciju izkopšanā un Eglaines pagasta kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanā.
Sarunas noslēgumā, aicināta izteikt novēlējumu sev, Helēnas kundze izstāstīja savu tuvāko mērķi -- pavasarī nosvinēt savu 94. dzimšanas dienu Sviļu ezera krastā, kur savas ģimenes un draugu lokā tik skanīgi skan viņas iemīļotā tautas dziesma “Pūt, vējiņi!”.
Lai Dievs palīdz, veselība nepieviļ un sapnis piepildās.
