Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2022. gada 7. decembris
Trešdiena
Anta, Antonija, Dzirkstīte
-4.3 °C
neliels sniegs

Kultūras darbinieka sūtība ir sagādāt prieku citiem

no Ināras Barišņikovas personīgā arhīva

Aizvadītajā nedēļā kārtējā Daugavpils pilsētas domes sēdē deputāti lēma par pašvaldības augstāko apbalvojumu „Gada balva” un „Mūža ieguldījums” piešķiršanu.

Balvu „Mūža ieguldījums” izpelnījās ilggadējā kultūras darbiniecei Ināra Barišņikova. Augstais apbalvojums viņai piešķirts par ilggadēju, godprātīgu, pašaizliedzīgu un augsti profesionālu darbu Daugavpils pilsētas labā. Lai ielūkotos I. Barišņikovas dzīves līkločos, kā arī uzzinātu, kā viņa sasaistījusi savu dzīvi ar kultūru, “Latgales Laiks” aicināja Ināru Barišņikovu uz interviju.

* Pastāstiet par sevi un savu ģimeni?

-- Līdzīgi kā Daugavpils ir daudznacionāla pilsēta, arī es piedzimu daudznacionālā ģimenē. Mans vectēvs Jānis Švābe pēc tautības bija vācietis, uz dzīvi Latvijā savulaik pārcēlās viņa vecāki. Cīnoties plecu pie pleca ar citiem latviešu strēlniekiem, arī Jānis savulaik aizstāvēja Rīgu pret Bermonta karaspēku. Es ar savu vectēvu ļoti lepojos. Savukārt mana vecmamma bija latgaliete no Līksnas.

Vectēvam kā strēlniekam tika piešķirts zemes gabals Preiļu apkaimē -- Augstkalnē, kur arī piedzima mana mamma Veronika. Pēc Otrā pasaules kara viņa iepazinās un apprecējās ar manu tēvu Pēteri, kurš pēc tautības bija ukrainis.

Kara sākumā viņš kā divdesmitgadīgs puisis tika iesaukts Sarkanajā armijā un dienēja tankistos. 1943. gadā tika ievainots, nokļuva vācu gūstā un tika aizvests spaidu darbos uz akmeņlauztuvēm Beļģijā. 1944. gadā Pēteri atbrīvoja amerikāņi. Karš viņam beidzās 1945. gadā Berlīnē. Pēc tam kara daļa, kurā Pēteris dienēja, tika pārcelta uz Limbažiem, kur viņš arī tika demobilizēts. Pēc demobilizācijas pārcēlās uz Daugavpili, kur strādāja ceļa daļā par šoferi. Šeit Pēteris arī satika manu mammu. Tā kā Ukrainā Pēterim nebija pie kā atgriezties, jo māte 30. gados bija mirusi golodomorā, bet tēvs vēl agrāk kritis Pilsoņu karā, viņš palika dzīvot Latvijā un uzskatīja šo valsti par savu dzimteni.

Es piedzimu un uzaugu Daugavpilī stingrā katoļu ģimenē, jo mana mamma bija ļoti ticīga. Pirmos sešus gadus mācījos 4. astoņgadīgajā skolā (tagad -- 12. Vidusskola), kur teju puse manu klasesbiedru bija poļi. Mēs visi gājām uz baznīcu, svinējām Lieldienas un to darīt mums toreiz neviens netraucēja.

Nedz mana mamma, nedz tēvs nebija sajūsmā par padomju varu, taču mājās tika svinēti četri svētki -- Lieldienas, Ziemassvētki, Pēterdiena un 9. maijs -- kā jau cilvēkam, kurš izgājis cauri kara ellei un nometnēm.

* Kā jūs pievērsāties kultūrai?

-- Mammas brāļa sieva strādāja Aglonā par kultūras nama direktori. Nereti vasarās viesojos pie viņas, daudz laika pavadot kultūras nama aizkulisēs. Vecāki ievēroja, ka man patīk dejot, un jau piecu gadu vecumā aizveda mani uz deju pulciņu, kurš darbojās apavu kombināta kultūras namā, kas atradās tuvumā. Tas bija sākums manai sasaitei ar kultūru. Vēlāk celtnieku kultūras namā apmeklēju baleta studiju, Latviešu kultūras centrā darbojos bērnu deju kolektīvā, kādu laiku dejoju arī deju ansamblī “Orions”.

Mācoties vidusskolā, sāku dejot studentu deju ansamblī “Laima”. Tā kā man patika šie kultūras namu „burziņi”, vienreiz, viesojoties Aglonas kultūras namā, apjautājos meitenēm, kā varētu iekārtoties darbā šādā iestādē, un man ieteica iet mācīties Kultūras darbinieku tehnikumā. Pēc skolas tā arī izdarīju -- iestājos mācīties par deju kolektīva vadītāju un kultūras darba organizatori.

Mana pirmā darbavieta bija Pļaviņu kultūras nams, kur vadīju deju kolektīvu. Darba laikā iepazinos ar savu nākamo vīru, apprecējāmies, sāka dzimt bērni. Kad bērni paaugās, Pļaviņās brīvas kultūras darbinieka vietas vairs nebija. Saņēmusi darba piedāvājumu Daugavpilī, Kultūras namā, 1983. gadā es atgriezos Daugavpilī.

90. gadu sākumā Latvijā valdīja liela pacilātība, tādēļ, gatavojoties 1990. gada Dziesmu un Deju svētkiem, kopā ar Mečislavu Cauni nolēmām izveidot deju kolektīvu „Atbalss”, kurš darbojas vēl šobaltdien. 1991. gadā mani uzaicināja strādāt par kultūras darbinieci Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā. Rīkojām izstāžu atklāšanas, koncertus, konkursus un dažādus citus pasākumus.

1994. gadā tiku uzaicināta darbā Daugavpils pilsētas domē kā priekšsēdētāja vietnieces palīdze kultūras jautājumos. 1998. gadā domē tika izveidota Kultūras nodaļa. Kopš 1995. gada piecpadsmit gadus plecu pie pleca strādāju kopā ar Miervaldi Brodovu, organizējot dažādus pasākumus. Sarīkojām Daugavpilī pirmo džeza festivālu, koru festivālu kopā ar Jevgeņiju Ustinskovu, organizējām pūtēju orķestru salidojumus. Sadarbībā ar Tautas mākslas centru Rīgā, ilgus gadus organizējām arī Masku festivālu, kas vēlāk pārtapa Folkloras festivālā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ik pēc pieciem gadiem sadarbībā ar Kultūras ministriju organizējām arī Latgales Dziesmu svētkus.

* Kā vērtējat kultūras dzīvi Daugavpilī?

-- Vēlos teikt lielu paldies pašvaldībai, kura vienmēr mūs ir atbalstījusi, tādēļ, salīdzinājumā ar daudziem citiem Latvijas novadiem, esam dzīvojuši gana labi. Mums ir izdevies saglabāt Dzejas dienas, katru gadu izdodam arī dzejas grāmatu. Latvijā šādas vietējo dzejnieku dzejas grāmatas tiek izdotas vairs reti kur.

Saglabājām arī Mākslas dienas, iepirkām no māksliniekiem darbus, kas glabājas muzeja fondos. Dome arī regulāri atbalsta māksliniekus. 1990. gadā pirmo reizi sarīkojām Daugavpils pilsētas svētkus. Regulāri piedalījāmies „Slāvu bazārā Vitebskā” Baltkrievijā, vedot turp mūsu radošos kolektīvus un mākslinieku darbus.

No 1998. līdz 2018. gadam biju Dziesmu svētku kuratore Daugavpilī. Bija jāorganizē transports, ēdināšana, izguldināšana. Kopš 2001. gada Daugavpils pašdarbnieki Rīgā, Dziesmu svētkos, nekad nav gulējuši uz matračiem, mums vienmēr bija kopmītnes ar gultām. Daugavpils delegācija vienmēr ir bijusi nodrošināta ar transportu un trīsreizēju ēdināšanu. Kad pašdarbniekiem nebija laika atbraukt uz ēdnīcu pusdienās, mēs viņiem vedām siltas pusdienas uz mēģinājumu vietu. Tas bija iespējams daudzējādā ziņā pateicoties pašvaldības atbalstam.

Ne katrā pašvaldībā un novadā ir šāds atbalsts. Daugavpilī, atšķirībā no daudzām citām vietām Latvijā, pašvaldība nodrošina pašdarbības kolektīvu vadītājiem arī regulāru normālu darba samaksu.

* Ko jums nozīmē šis augstais apbalvojums?

-- Pirmkārt, liels paldies Kultūras pārvaldei un kolēģiem, kas pieteica mani šim augstajam pašvaldības apbalvojumam. Ir ļoti patīkami, ka mans darbs vairāku gadu desmitu garumā ir ticis pamanīts un novērtēts, neskatoties uz to, ka nekad neesmu ieņēmusi augstus amatus.

Esmu gandarīta, ka pašvaldība ir novērtējusi to darbu, kurš bieži vien paliek nepamanīts. Parasti jau cilvēki atnāk uz pasākumu baudīt kultūru, kur viss ir sakārtots un skaisti, un tikai retais zina, ka aiz visa tā stāv liels organizatoriskais darbs, kuru veic kultūras darbinieki. Faktiski kultūras darbinieka sūtība ir sagādāt prieku un nodrošināt labu atpūtu citiem.

Komentāri

05.12.2022 21:01
о как
2-комнатной квартиры в центре уже мало показалось за пожизненный "вклад". А другим сотрудникам культучреждений и крУжка с логотипом - самое то.

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.