Lāčplēša dienas rīts Daugavpilī sākās ar klusuma brīdi un ziedu nolikšanu karavīru kapos un piemiņas vietās -- Daugavpils cietoksnī, Garnizona kapos, kā arī pareizticīgo, vecticībnieku un katoļu kapsētā. Savukārt luterāņu kapsētā -- Latvijas armijas Brāļu kapos -- notika svinīgs piemiņas brīdis, kurā piedalījās Daugavpils pilsētas domes vadība, pašvaldības iestāžu pārstāvji un pilsētas iedzīvotāji.
Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāles dekāns, draudzes mācītājs Andis Lenšs, uzrunājot klātesošos, aicināja aizdomāties, kas noticis starp šodienu un 1919. gadu, kā esam spējuši godāt tēvu upuri -- ar izlietām asinīm izcīnīto brīvību, ar nepiepildītu kritušo jauniešu un vīru dzīvi nosargāto valsti.
Viņš izstāstīja klātesošajiem arī kādu atgadījumu ar Somijas karaspēka vadītāju maršalu Gustavu Mannerheimu Otrā pasaules kara laikā. Tikko bija beidzies Ziemas karš, kurā Somijas armija un somu tauta bija stājusies pretī milzīgajam pārspēkam -- Padomju Savienības karaspēkam. Līdz ar to Somija Otrā pasaules kara gados bija izvēlējusies sadarbību ar hitlerisko Vāciju.
Kad Hitlers bija devis rīkojumu Somijai izdot visus tajā dzīvojošos ebrejus, G. Mannerheims nonāca smaga lēmuma priekšā. Neskatoties uz pastāvošajiem draudiem, viņš pieņēma izšķirošu lēmumu, ka nevienu ebreju Somija neizdos.
Šādus izšķiroši precīzus lēmumus spēj pieņemt tikai cilvēks, kurš nav pakļāvies nekādai pasaules piedāvātai ideoloģijai, norādīja mācītājs. Tādējādi Somija tika pasargāta ne tikai no okupācijas, bet arī tauta saglabāja sirdsapziņu.
Viens no okupācijas rīkiem ir ideoloģijas, vienalga, tā vai tās ir "sarkanas", „brūnas", "zilas" vai "zaļas", tās katrā ziņā atņem cilvēkam spēju pieņemt sirdsapziņā pamatotus lēmumus. Tāds arī ir šo globālo ideju mērķis.
„Latvija ir mūsu kopīgas mājas”
Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš, uzrunājot svinīgā pasākuma dalībniekus Latvijas armijas Brāļu kapos, atzina, ka Lāčplēša dienā mēs godinām varoņus, kuru pašaizliedzība un drosme vairāk nekā pirms gadsimta ļāva piedzimt Latvijas valstij, tos, kuri nosargāja Latvijas neatkarību, tos, kuri šodien stāv mūsu valsts sardzē un ir gatavi jebkurā brīdī aizstāvēt Latvijas tautu.
Latvijai savā ilgajā ceļā uz neatkarību bija jāstājas pretī dažādiem ienaidniekiem. Gūt panākumus šajā ceļā tai izdevās tikai pateicoties tautas saliedētībai. Par Latvijas neatkarību dažādos laikos plecu pie pleca cīnījās un krita dažādu tautību cilvēki.
Latvija ir mūsu kopīgas mājas, un mūsu uzdevums ir turpināt sargāt tās brīvību un labklājību, pateicībā noliecot galvu mūsu varonīgo senču priekšā un ar drosmi raugoties nākotnē, uzsvēra Andrejs Elksniņš.
Robeža starp mieru un karu ir ļoti trausla
Zemessardzes 34. kājnieku bataljona komandieris majors Anatolijs Derjugins, uzrunājot klātesošos, pielīdzināja novembri gavēņa laikam pirms Lieldienām, kad cilvēki ieskatās savā sirdī un dvēselē, aizdomājas par valsti, tās pagātni un skatās nākotnē.
„Atskatoties pagātnē, mēs redzam, ka robeža starp mieru un karu ir ļoti trausla. Viens no piemēriem tam ir 8. oktobris, kad Bermonta karaspēks negaidīti uzbruka Rīgai. Un šo trauslumu mēs redzam arī tagad. Vēl 23. februāra vakarā Ukrainas iedzīvotāji aizgāja mierīgi gulēt, bet nākamās dienas rītā pamodās karā.
Paraugoties atpakaļ, mēs redzam, cik dārgi Latvijai maksājusi brīvība. Par to ar savu dzīvību samaksāja mierīgie iedzīvotāji, karavīri un brīvprātīgie. Šodien arī Ukraina ar savu cilvēku dzīvību maksā par savu brīvību.
Es priecājos, ka mēs dzīvojam brīvā un mierīgā valstī, ka mani karavīri ir dzīvi un veseli, ir kopā ar mani, neiet bojā un var lepoties ar savu valsti. Es priecājos, ka, atnākot mājās, mani sagaida mani bērni, ka viņi ir dzīvi, veseli un laimīgi,” teica Anatolijs Derjugins.
Brīvības cīņās kritušie šoreiz tika godināti arī ar militāro zalvi. Piemiņas brīdis noslēdzās ar ziedu nolikšanu pie pieminekļa kritušajiem Latvijas armijas karavīriem un svecīšu iedegšanu uz karavīru kapu kopiņām.
